Viņš ir sācies. Atkal
Tas vienmēr ir izaicinājums rakstīt pirmo jaunā gada komentāru situācijā, kad valstī vēl nekas nav noticis. Piparkūkas apēstas, šampanietis izdzerts, izdziedāti pat visi iespējamie Ziemassvētku koncerti un galu galā atlaisti pat tos rīkojušās televīzijas priekšnieki.
Protams, ka arī šoreiz viss ir kā parasti. Gads iesācies ar sniegu, slideniem ceļiem un vētru jūrā. Gan vēl gada garumā masu mediji izziņosies par dabas stihiju ietekmi līdz vieglam nelabumam - ziemā gaidīsim aukstuma viļņus, jo virs sasodītās Arktikas kaut kas vāroties. Vasarā cerēsim uz karstumu, bet zemnieki un citi disidenti - uz lietu. Klusajā laikā var tālredzīgi blociņā gatavot virsrakstus - «neticama stihija plosa jūras krastu» vai «gaidāma tveice, kāda nav pieredzēta simt gadu». Vai tiešām kāds šaubās, ka arī 2019. gads būs rekordists visā laika novērojumu vēsturē? Atliks vien šim kā aksiomai jau tagad neapstrīdamajam faktam pievienot vajadzīgo komponenti, piemēram, aukstumu, karstumu vai nokrišņu daudzumu.
Tāda laikam ir cilvēku daba - domāt, ka ar mums viss allaž notiek pirmreizīgāk, ar lielāku spēku. Runas par pagātnes mācībām vai vēstures zināšanām nobāl un stāv pie ratiem. Nu kuru gan interesē, ko tālajā 2017. gadā darīja mūsu sirmie vecvectētiņi? Izņemot tos dažus unikālos gadījumus, kad jāvāra veca zupa, būtībā nevienu. Tagad pat - esam uzstādījuši Latvijas rekordu, dzīvojot bez valdības. Simt tautas kalpu ievēlēti, amatus sadalījuši un lielās algas saņēmuši. Varētu taču paskubināt savu partiju vadoņus un valdes rīkoties ātri, noteikti un valstiski pareizi, jo ir taču visa šī iepriekšējo Saeimu pieredze. Kālab atkal kāpt uz veciem grābekļiem? Tomēr, kā vēsta kārtīgs pasaku teicējs, - lika drusku pagaidīt. Tautas kalpus ne dzird, ne redz, ne jūt čabināmies pa bijušā Vidzemes bruņniecības nama plašajām telpām. Jācer, ka viņi tur tomēr mitinās klusā pazemībā kā sirdsšķīstie Kārļa Skalbes pasaku varoņi, veicot savus labos darbus, par kuriem uzzināsim nākamībā, jo gads vēl tikko iesācies.
Starp citu, viņiem taču tagad ir dota lieliska iespēja čabināties. Skaļi un pārliecinoši. Tautas nepacietīgākā daļa Ziemassvētkus sagaidīja, rakājoties čekas maisos. Sociālie tīkli, kā jau to paredzēju, bija pilni ar mazām dzeltenām kartītēm. Visi - vai jūs redzējāt un vai jūs varat iedomāties - 4. janvāra rītā jau ir apdiluši, veci un neinteresanti. Pēc sparīgajām batālijām, kas virmoja pērn šajā laikā saistībā ar maisā neesošā Rokpeļņa atzīšanos, nācija, izrādās, notiekošajam bija morāli gatava un nobriedusi. Skaistais jautājums, ko pirms tam uzdeva vien nepopulāri ķeceri, kurus par to lamāja visi - nu atvērsim bezjēdzīgu kartotēku, bet ko tālāk? -, visā krāšņumā nostājās Ziemassvētku eglīšu priekšā. Apmulsa pat vislielākie optimisti, kuriem līdz tam šķita, ka ziņotāju kartīšu ieraudzīšana automātiski kļūs par jaunas ēras sākumu Latvijas dzīvē. Mazas dzeltenas, rokrakstā rakstītas, turklāt vēl krievu valodā! Tādas, ko trīs onkuļi bez lielām pūlēm sarakstītu piecu darbadienu laikā. Kas to būtu domājis! Jauna ēra, tiesa, patiesi arī varētu sāksies, ja valsts tagad saņemtos un reiz kļūtu tik tiesiska, lai beidzot noskaidrotu, kāpēc maisos sēž tie, kas tur sēž. Te nu gan nekādas sabiedriskās iniciatīvas vai NVO aktivitātes nelīdzēs. Paraugam būtu jānāk no pelēm, kas rātni apdzīvo Jēkabielas namu un kopš oktobra vēlēšanām vairs nav nedz jūtamas, nedz dzirdamas.
Bet tikmēr mēs turpinām dzīvot demokrātiskā un brīvā sabiedrībā. To nupat izbaudīja tētis, kurš savai spītīgajai atvasei uzšāva ar čību pa dibenu par to, ka tā atteicās nest laukā atkritumus. Atvase, izmantojot savas nenoliedzamās cilvēktiesības, ziņoja, kur pienākas, bet policisti reaģēja. Pamēģini tik nereaģēt! Demokrātiskā sabiedrībā policisti par nolaidību attieksmē pret bērniem taču var arī zaudēt darbu! Būtu mēs totalitāra sabiedrība, kas zina, šī varbūt būtu lielā iespēja radīt krāšņu leģendu par jauniem Pavļikiem, kuri turpmāk iedvesmotu nākamo paaudžu sociālās aktivitātes. Kā dziedāja klasiķi no Beasty Boys - You gotta fight for your right to party! Iespējas izvērsties taču ir - varbūt kaut kad nākotnē mēs nonāksim līdz vecāku un bērnu koplīgumiem vai tamlīdzīgiem smalkumiem. Kad pasaules mediji aiz gara laika un ziņu trūkuma sāk rakstīt par to, ka 40 stundu darba nedēļa esot atavisms un pietiktu arī ar pusi mazāku darba laiku, man tas šķiet utopija. Tomēr, kad aktīvas kundzītes Latvijā sāk cīnīties par mazu zvēriņu vai mazu bērniņu interesēm, no tā varam sagaidīt visu. Pirmie rezultāti jau ir redzami.