Ziemassvētkus un Veco gadu pavadīju ar saviem tuvajiem un mīļajiem tā, ka man joprojām gribas jūs visus apskaut, sabučot un vēlēt mīlestības, veiksmes un prieka pilnu Jauno gadu! Vēl vismaz dažas dienas gribas ticēt, ka mums visiem ir spārni un ka mēs spējam kaut cik turēties virs zemes. Nāks ikdiena, un mums kā putniem bez spārniem liksies vieglāk skaidrot šo ikdienu, šo diemžēl arī politisko sīkumainību, kura patlaban nav mums ne stājas, ne, kur nu vēl, morāles etalons. Pagaidām šķiet, ka 13. Saeimā neviens (!) nav apzinājies šā institūta (nacionālas valsts parlamenta!) misiju.
Bet - vēl vismaz dažas dienas, ja ne gadu, ja ne mūžu, centīsimies justies kaut cik spārnoti vismaz attieksmē pret saviem tuvajiem un mīļajiem. Centīsimies paši sevī piepildīt to, ko vēlējām viņiem Ziemassvētkos un Jaunajā gadā! Jā, es te esmu sentimentāls un salkani pliekans. Bet tagad - pirmajā janvārī - man vēl gribas būt tieši tādam. Jo es nevaru atrast īstos vārdus, kā adekvāti pateikties par tām garīgajām dāvanām, ko saņēmu šajos svētkos gan no saviem mīļajiem, gan no mācītājiem (Gunta Kalmes, arhibīskapa Jāņa, arhibīskapa Zbigņeva, pāvesta), gan saviem draugiem - vecticībniekiem, gan saviem draugiem - tostarp visai slaveniem - lietuviešiem, čehiem, maskaviešiem,... Protams, latgaliešiem. Lai es būtu viņu visu cienīgs, man nāksies daudz domāt par sava gara un stājas augstumu. Bet - es nezinu, vai es to vairs pienācīgi spēju. Taču - tā ir mana, ne jūsu problēma. Lai gan - pa pieskari es gribu jūs ar to kaut cik nodarbināt. Kaut vai tāpēc, lai, ja kas, jūsu attieksme pret mūsu valsti - Latviju - būtu daudz atbildīgāka un līdzdalīgāka, nekā tā bija 13. Saeimas vēlēšanās. Mūsu valstij vajag spārnus. Un neviens cits, izņemot mūs, nespēs viņai tos dot.
Bet - lai Latvijai augtu spārni, mums pašiem, katram no mums ir jāvērtē attieksme pret savu Tēviju. Pēdējās Saeimas vēlēšanas liecināja, ka 47% no mums faktiski ir ne-pilsoņi ar Latvijas pilsoņu pasēm. Man nav nekas iebilstams pret cilvēku vēlmi meklēt sev un saviem tuvajiem labāku dzīvi, lai kurā ar’ pasaules malā viņi to neskatītu. Bet - ja viņu pilsoniskās investīcijas Latvijā, esot te vai kur citur, ir nulle, tad viņu falšās asaras par Latvijas grūto likteni man šķiet tik vien kā liekuļu asaras. Tad man tie nepilsoņi, kurus mēs mēdzam saukt par Latvijas pārkrievotājiem, bet kuri pratuši te radīt ko stabilu, man sāk šķist Latvijas nākotnei nozīmīgāks resurss nekā savi paša tautieši - pasaules staiguļi. Proti - tie man tad šķiet tādi paši migranti, kādi te ienāca sešdesmitajos. Jā, latvieši nepārbaltos Vāciju vai Īriju, bet, vērojot tagadējās migrantu plūsmas, kuras var uzmākties arī Latvijai, es valstsnācijas lielākas stabilitātes noturēšanas dēļ tomēr dotu te lielāku priekšroku mūsu «veco» migrantu adaptācijai nekā jaunai «atvērto durvju dienai».
Reiz bērnībā mēs taču vismaz kaut cik ticējām brīnumiem. Vismaz tie, kas mitām dziļos laukos. Ziemassvētki un Jaunais gads mums bija lieli svētki. Mājas gars klīda pa istabām un tupēja eglītē, meža gars skatījās logos, putenis gaudoja skursteņos, no krāsns nāca laukā pīrāgi, no āra - Salatētis ar kaimiņa degunu, un saulainā sudrabā ģērbta pasaka iesāka pirmo jaunā gada dienu.
Nu mēs esam pieauguši, taču es nesaprotu, kāpēc tas, kas mums - bērniem - šķita puslīdz īstenība, savā pieaugušo apziņā mums tagad jāpārvērš par absolūtu mītu? Vai tad mums spārnus nevajag, vai mums diezgan ar čībām pagultē? Vai tad mūsu pienākums nav gādāt, lai Ziemassvētki, kurus piedzīvojām mēs, turpinās nevis vien kā mīts, bet kā zināms, kaut minimāls, mūsu ikdienas, galvenais - mūsu bērnu ikdienas, piepildījums? Vai tad cerības nu spēj pastāvēt vien kā Ziemassvētku cerības un gaidas? Bet - mums un mūsu valstij vajag reālus spārnus. Un tāpēc Ziemassvētki vai Jēzus dzimšanas diena ir iemesls arī pārdomām, kādēļ mēs šo vēsti tik lielā mērā noniecinām kā uzdevumu, kāpēc noliekam to zem televizora vai taisām no tā savas paģiras un «eglīšu skeletus», kurus atļaujamies pēc svētkiem izmētāt ielās? Bet - Ziemassvētki, Jaunais gads - tas taču arvien ir cerību un brīnumu piepildījuma laiks! Tie taču arvien liecina par gara un miesas tuvošanos, par gara un miesas saplūšanas iespēju, tie atgādina, ka mūsos nav zudis resurss, ka mūsos arvien ir iespēja rast spārnus. Sev un savai Latvijai.
