Jaunās valdības tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija (JKP)), vēl būdams kandidāts uz augsto amatu, 7. janvārī pauda, ka rosinās atcelt deputātu imunitāti, kas neļauj tiesībsargājošajām iestādēm sākt tautas priekšstāvju kriminālvajāšanu bez Saeimas piekrišanas. Tā runāt ir ļoti populāri, jo viena liela daļa sabiedrības ir nikna uz to, ka tautas priekšstāvji nav tādi paši kā visi mirstīgie un viņus drīkst kriminālvajāt tikai, kad Saeima nobalsojusi, ka to atļauj.
Ar to imunitāti gan ir tā, ka neba tāpat vien Satversmes sapulce 1920.-1922. gadā to izdomāja. Šie panti tika rakstīti pēc ļoti nopietnām diskusijām, balsoties uz dziļām vēstures, tiesību, valodu zināšanām, kādas bija Satversmes sapulces locekļiem - imunitāte valsts pamatlikumā tika iekļauta, lai novērstu demokrātiski ievēlētu tautas priekšstāvju nepamatotu «noņemšanu no trases». Bet nu mūsdienu politiķiem ir raksturīgi iedomāties, ka viņi pārāki, gudrāki, skaistāki par senčiem; raksturīga ir necieņa pret Satversmes tēviem. Bordāns nav vienīgais, bet ir viens no šādiem populistiem, kas savu viendienas interešu nolūkiem gatavs paspārdīt pamatlikuma pamatakmeņus.
Bet lai nu tā būtu. Ja jau cilvēkiem ir ideja, ka Satversme ir veca, nepareiza un grozāma, tad vajadzētu kaut kādu konsekvenci. Ja JKP ir izdomājusi jaunu terminu «bezkompromisu tiesiskums», kas pat tiek rakstīts jaunās valdības deklarācijā, tad vajadzētu sākt pašiem ar sevi un parādīt, ka bezkompromisu tiesiskums attiecas uz visiem - arī uz pašiem. Jo «viens likums, viena taisnība visiem».
Citiem rakt kapu un pašam iekrist ir klasika. Ir tā sagadījies, ka JKP politiķis Juris Jurašs savulaik, kad vēl bija KNAB darbinieks, esot saņēmis piedāvājumu par kukuli miljona eiro apmērā grozīt apsūdzību Latvijas dzelzceļa lietā apsūdzētajiem uz «mīkstākiem» pantiem. Kļuvis par politiķi, Jurašs par šo piedāvājumu skaļi izpaudās plašsaziņas līdzekļos, lai celtu savu vērtību vēlētāju acīs. Taču tagad par šo vēlmi populāri iznesties ir pienācis rēķins - Ģenerālprokuratūra ir saskatījusi, ka Jurašs varētu būt izpaudis valsts noslēpumu, par ko pienākas Krimināllikumā paredzēts sods. Tur, protams, jāizmeklē, vai Jurašs šo noziegumu ir veicis vai nav. Tiesa vērtēs. Jādomā, ka ar savu politisko runāšanu viņš ir nojaucis kādas operatīvās darbības pierādījumu vākšanā un priekšlaikus izpaudis ko neizpaužamu. Mēs to pagaidām nezinām, jo šie materiāli ir kompetentu iestāžu rīcībā.
Taču redzam apbrīnojamu divkosību - JKP Bordāns gan ir uzstājies par imunitātes atcelšanu, taču, kad pašiem dibens svilst, imunitāte kļūst gana laba, un JKP nemaz nesteidzas skubināt Saeimu, lai tā izdod Jurašu. Tā vietā ir sazvērestības teorijas, ka pie vainas kaut kāds sliktais grupējums.
Ar JKP būs lielas problēmas. Tā ir partija, kuras līderi Bordāns, Jurašs un Juta Strīķe nespēj paškritiski izvērtēt savas iepriekšējās karjeras neveiksmes un paraudzīties spogulī uz savu neprofesionalitāti, slinkumu, neobjektivitāti, kuras dēļ liels skaits skaļi iesāktu kriminālprocesu ir palikuši bez notiesājošiem spriedumiem. Jo tiesa nevar spriest notiesājoši, ja nav pietiekamu pierādījumu vai ja pierādījumu vispār nav. Bordānam visa iepriekšējā politiskā darbība vairāk nekā 20 gadu laikā ir bijusi gandrīz tikai neveiksmes stāsts - viena partija viņu neierakstīja pietiekami augstu vēlēšanu listē, lai viņš tiktu ievēlēts, ar citas partijas līderiem viņš saēdās.
Tagad beidzot šie personāži ir zirgā - viņi ir pašos varas augstumos un ir noskaņoti savu varu, kas iegūta ar bezkaunīgu ļaužu krāpšanu, solot elektorātam neizpildāmas debessmannas bļodas, izmantot zvērīgai atriebei - dabūt nost no amatiem KNAB priekšnieku, ģenerālprokuroru, Augstākās tiesas priekšsēdētāju un ikvienu, kas Strīķes, Juraša un Bordāna paranojas murgu pasaulē ko iebildis, traucējis vai nepakļāvies. Atriebība un revanšs ir Jaunās konservatīvās partijas vadmotīvs. Un nemitīga ienaidnieku meklēšana, jo kādam vaina par savu tizlumu un kļūdām taču jāuzveļ. Uz šādiem pamatiem nevar notikt valdības locekļa darbošanās valsts un tautas labā - tur iespējama tikai graušana, intrigas, izrēķināšanās. Tāpēc var atgadīties kolīzijas - jaunais premjers Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība) vismaz savos publiskajos tekstos pauž, ka gribētu valdīt draudzībā ar veselo saprātu un likumu, taču kopā ar JKP tas diezin vai būs iespējams.
Liels jautājums ir arī tas, cik lielā mērā Kariņš būs gatavs pakļauties aizkadra spēlētāju - lobiju un sponsoru - interesēm. Nupat tā pavisam skaidri ir izgaismojusies situācija partijā KPV LV, kur viens no tās līderiem Aldis Gobzems pārmet savam nesenajam cīņubiedram Artusam Kaimiņam, ka viņš ir Šveices advokāta Rudolfa Meroni «stipendiāts». Meroni naudas ietekme ir pagaidām nepierādīta pie JKP, taču ir acīmredzamas JKP tieksmes virzīt valdības politiku absurdā, valsts interesēm pretējā gultnē - uz pašvaldību pazemošanu, uz lielo ostu pārvalžu pārņemšanu pilnīgā valdības pārvaldē, pārveidošanu par kapitālsabiedrībām un sekojošu izpārdošanu. Tā aiz visādiem publikai pievilcīgiem propagandas lozungiem par «bezkompromisu tiesiskumu» un «jauno politiku» tiks stumta uz priekšu alkatīgi nešķīsta vēl pēdējo Latvijai palikušo resursu izvazāšana.
Bet ko Kariņš? Vai tiešām to atbalstīs un zem visa parakstīsies?
