Pagājušajā nedēļā notikusī, pirms tam izsludinātā kā vēsturiska, ASV prezidenta Donalda Trampa un Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna tikšanās noslēdzās bez vienošanās. Pirms tikšanās tika pat izteiktas prognozes, ka gadījumā, ja ASV prezidentam izdotos panākt Ziemeļkorejas atteikšanos no kodolieročiem un noslēgt miera līgumu, viņš kļūtu par drošāko pretendentu uz 2019. gada Nobela miera prēmiju. Tā kā vienošanas netika noslēgta, uz Nobela miera prēmiju, vismaz šogad, Donaldam Trampam nav ko cerēt.
Patiesībā samita rezultāti ir jāvērtē kā Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna taktiska uzvara. Uzreiz pēc samita ASV Aizsardzības ministrija paziņoja, ka tiek atcelti liela mēroga militārie manevri ar Dienvidkorejas un ASV armiju piedalīšanos, kuros parasti imitēja Ziemeļkorejas agresijas atvairīšanu ar tālāku iebrukumu Ziemeļkorejā.
Ir pamats domāt, ka kādā no sarunu brīžiem Kims Čenuns lika savam amerikāņu draugam saprast, ka gadījumā, ja ASV un Dienvidkorejas militārie manevri netiks pārtraukti, tad Ziemeļkoreja var arī atsākt kādu no savām (kodolieroču vai raķešu) programmām. Šāds solis būtu pilnīgs krahs vienīgajam taustāmajam ASV prezidenta ārpolitiskajam panākumam. Tāpēc ASV prezidents bija spiests piekāpties.
Viens no secinājumiem, kuru var izdarīt, vērtējot samita rezultātus - Kims Čenuns nav muļķītis, kurš kāri uztver ASV prezidenta glaimu straumi un būs gatavs pret pāris komplimentiem atteikties no vienīgā patiešām vērtīgā trumpja, kas ir Ziemeļkorejas rīcībā - kodolieroču programmas.
Patiešām, kurš nopietns politiskais līderis cerēja, ka Ziemeļkorejas diktators uzticēsies nevis statistikas datiem par ekonomiku, bet ASV prezidenta izteiktajiem pareģojumiem par Ziemeļkorejas spožo nākotni, tiklīdz tās līderis Kims Čenuns piekritīs pilnībā un uz visiem laikiem atteikties no kodolieročiem.
Realitāte ir pavisam cita. 2014. gadā - laikā, kad pret Ziemeļkoreju vēl nebija iedarbināta pilnā sankciju pakete - Ziemeļkorejas eksports bija tikai 134 dolāri uz vienu iedzīvotāju. Tas bija gandrīz simt reižu mazāks nekā Dienvidkorejai, kuras eksports 2014. gadā bija vairāk nekā 11 tūkstoši ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju. Latvijai šis rādītājs togad bija ap septiņiem tūkstošiem dolāru. Turklāt 95-97% no Ziemeļkorejas eksportējamajām precēm iepērk viena vienīga valsts - Ķīna.
Izskatās, ka Ziemeļkorejas līderis labi saprot, ka viņa valsts nākotne ir atkarīga no tā, cik izdevīgi viņš samainīs atteikšanos no kodolieročiem. 1991. un 1992. gadā Ukraina piekrita atteikties no tās teritorijā palikušajiem PSRS kodolieročiem, pretī saņemot Krievijas garantijas, ka Krimas pussala (kuru 1954. gadā PSRS komunistu līderis nodeva Ukrainai) paliks Ukrainas sastāvā, un līdz pat 2014. gadam Krievija šo vienošanos ievēroja.
Pagaidām (bez izlīguma ar ASV un Dienvidkoreju) vienīgā racionālā Ziemeļkorejas modernizācijas ideja ir pārtapt par «lētā darbaspēka cehu» Ķīnas biznesam. Atsakoties no kodolieročiem un pret to saņemot finansiālu kompensāciju no ASV vai Dienvidkorejas, modernizāciju varētu veikt neatkarīgi no Ķīnas vadības labvēlības. Taču ASV prezidentam vairs nav ietekmes uz ASV valsts budžetu, lai sagādātu šādam darījumam nepieciešamos līdzekļus. ASV Kongresā vairākums ir demokrātiem, un tie bloķē pat pāris miljardu piešķiršanu Trampa idejai nostiprināt ASV dienvidu robežu. Mēģināt izdabūt caur ASV Kongresu finansējumu «asiņainajam diktatoram», lai ar to vairotu ASV prezidenta panākumus, ar šādu Kongresa sastāvu ir neiespējami.
Tāpēc Tramps aicināja Kimu Čenunu atteikties no kodolieročiem apmaiņā pret… pareģojumu par Ziemeļkorejas spožo nākotni bez kodolieročiem. Tā kā Kims Čenuns saprot, ka kodolieroči ir viņa vienīgais trumpis, viņš ir gatavs no kodolieročiem un ar tiem saistītajām tehnoloģiskajām izstrādnēm atteikties pa maziem soļiem, pret katru no soļiem izcīnot kādu taustāmu labumu.
Par pirmo mazo soli Ziemeļkorejas līderis pieprasīja visu ekonomisko sankciju atcelšanu no ASV puses. Donalds Tramps atbildēja: «Nē!» Piecēlās no saruna galda un aizlidoja uz Ameriku. Līdz ar to vienīgais taustāmais divu gadu sarunu rezultāts ir Ziemeļkorejas līdera solījums neveikt jaunus kodolizmēģinājumus un ballistisko raķešu testus, pretī saņemot ASV solījumu nerīkot liela mēroga militāros manevrus.
Ziemeļkorejas un ASV sarunas ir iegājušas strupceļā, no kura progress nav iespējams. Bez iespējām finansēt darījumu ASV prezidents nevar panākt Ziemeļkorejas pilnīgu atteikšanos no kodolieročiem, savukārt bez ASV ekonomisko sankciju atcelšanas Ziemeļkorejas pirmais puslīdz saprātīgais vadītājs nevar uzsākt vērienīgu valsts modernizāciju, kaut vai pārtopot par lētā darbaspēka cehu Ķīnas rūpniecībai.
Faktiski ASV iekšpolitiskā sašķeltība ir tā, kas kavē un neatļauj atrisināt abu Koreju konfliktu, kur formālais karastāvoklis aizsākās 1950. gadā un ir spēkā vēl joprojām.
