Par laukiem ar skatu uz rītdienu
Jaunā valdība kā vienu no prioritārajiem uzdevumiem izvirzījusi Latvijas administratīvi teritoriālās (reģionālās) reformas realizāciju. Neesmu pret šo reformu principā, un tās tehniskais pamatojums (pašvaldību ir par daudz, un tās ir par sīku) skan visnotaļ loģiski, taču šīs reformas ideoloģiskais pamatojums, manuprāt, ir arhaisks un 21. gadsimtam neatbilstošs.
Reģionālās reformas ideoloģiskā bāze, ja atmetam visus labskanīgos uzslāņojumus, vienā teikumā ir izsakāma šādi: laukos [no ekonomiskā izdevīguma aspekta] dzīvo pārāk daudz iedzīvotāju, un to skaits jāsamazina. Plašākā izvērsumā - lauki ir ekonomiski nerentabli. Tie ģenerē niecīgu pievienoto vērtību, to uzturēšana ir pārāk dārga, līdz ar to lauku ekonomiskā kapacitāte ir negatīva. Cilvēki, kas tur dzīvo, cieš no grūtas dzīves un ir nolemti būt nelaimīgi, tāpēc viņi no šīm ciešanām jāatpestī. Šim nolūkam jāforsē reģionu optimizācija, iedzīvotājus koncentrējot atsevišķos reģionālajos centros. Lauksaimnieciskajai lielražošanai ir nepieciešams pavisam mazs iedzīvotāju skaits, kuri varētu tur palikt, bet pārējos koncentrējam lielajās pilsētās. Viss pārējais ir šīs teorijas atvasinājumi. Šo pieeju publiski viskaismīgāk aizstāv Ģirts Rungainis.
Šobrīd dažādu rungaiņu attieksme pret laukiem ir tāda pati kā pagājušajā gadsimtā pret ielām ar apstādījumiem
Ja skatāmies uz situāciju no Latvijas šodienas skatupunkta, tad viss ir it kā pareizi, taču, ja paveramies nākotnes kontekstā, tad attīstītā pasaule mums ir aizgājusi priekšā par veselu attīstības spirāles apli. Dānijā vai Norvēģijā laukos komfortabli jūtas arī pavisam nelielas saimniecības, un tieši tās tiek atbalstītas visvairāk. Izraēlā tiek būvēti un uzturēti ciemati neapdzīvotā tuksnesī un nevienam pat prātā nenāk rosināt tos «optimizēt». Latvijā tikmēr Rīgā dzīvojoši viedokļu līderi nekādi nevar noslēpt savu greizsirdību pret to, ka kaut kur tālās nomalēs eksistē pašvaldības, kuras patērē pašu neradītus resursus. Šāds tehnokrātisks, utilitārs piegājiens ir nenormāli arhaisks.
Modernā pasaule tērē milzu resursus ekoloģijai, cīņai pret globālo sasilšanu, izmešiem un kam tik vēl. Summas, kuras tiek tērētas kaut kādām tālu no Rīgas esošām sīkām pašvaldībām, kuras pašas sevi nodarbina, būtībā ir santīmi. Pilna Rīga ar milzīgi uzpūstu birokrātisko aparātu, kuru nekādi nevar apšķērēt, bet nekas. Dzīvojam. Nomalēs šie cilvēki vismaz uztur vidi ar cilvēku klātbūtni. Tik ilgi, līdz kļūsim attīstītāki un sapratīsim, ka cilvēkiem jāpiemaksā kaut vai par to vien, ka viņi uztur dzīvību attālākajos lauku reģionos. Tieši vides uzturēšana, nevis pārtikas ražošana (ko patiešām visizdevīgāk darīt lielsaimniecībās, bet vēl izdevīgāk Argentīnā vai Jaunzēlandē), nākotnē būs galvenā lauku iedzīvotāju funkcija. Par šīs vides uzturēšanu pilsētās dzīvojošā sabiedrība maksās. Turklāt maksās labprāt, tāpat kā jau tagad maksā par ekoloģiski tīru produktu.
Rungaiņa iecienītā industriāli tehnoloģiskā pieeja problēmu risināšanai pasaulē bija modē pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Tagad tā vairs nav ne moderna, ne progresu apliecinoša. Drīzāk otrādi. Var piekrist, ka šobrīd dzīve daudzās Latvijas nomaļākajās vietās ir smaga un nomācoša. Tāpēc jādara viss, lai šiem cilvēkiem palīdzētu un atvieglotu dzīvi. Tādai jābūt reformas ideoloģiskajai bāzei. Nevar uz laukiem skatīties ar nolemtību un rēķināt, kuras apdzīvotās vietas norakstīt kā bezperspektīvas. Reformējot lauku dzīvi, jābūt īpaši piesardzīgiem un apdomīgiem. Tieši tāpat kā nojaucot vecu ēku vai pārbūvējot senu kvartālu.
Daudzi no tiem, kuri šodien nekritiski atbalsta lauku «optimizācijas» konceptu, ir iecienījuši pasākumus mājīgajā Kalnciema ielas kvartālā. Dzīvoju turpat netālu un labi atceros laikus, kad šos koka arhitektūras šedevrus kā fiziski un morāli novecojušus gribēja nojaukt, lai tā vietā uzslietu jaunas stikla un dzelzsbetona kārbas. Progresa un cilvēku ērtību vārdā. Vēl vairāk. Kā mazs bērns atceros laikus, kad Kalnciema iela bija klāta ar bruģi un ielas abas malas bija kuplu koku ieskautas. Kokus nocirta, ielu paplašināja un noasfaltēja. Izveidoja «modernu» maģistrāli. Lai gan daudz modernāk būtu, ja vecā Kalnciema iela būtu saglabāta savā vēsturiskajā veidolā un maģistrālais savienojums ar Jūrmalas šoseju izbūvēts citur.
Šobrīd dažādu rungaiņu attieksme pret laukiem ir tāda pati kā pagājušajā gadsimtā pret ielām ar apstādījumiem, plašām ietvēm un mazu caurlaides plūsmu. Kokus nocirst, ietves sašaurināt, ielas paplašināt. Galvenais, lai autobraucējiem ērtāk. Vai arī kā pret vecām mājām. Nojaukt, nemocīt cilvēkus un to vietā uzbūvēt jaunas, modernas celtnes. Ērti, utilitāri? Jā, bet vai moderni un tālredzīgi? Šaubos.