Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers vairs neslēpj, ka pret viņu personīgi un Ģenerālprokuratūru kopumā tiek izdarīts vēl nebijis politisks spiediens (intervija laikrakstam Diena, 11.02.2019.). Kalnmeiers šo spiedienu skaidro kā tīri personisku atriebību par to, ka pēc Ģenerālprokuratūras vadības maiņas viņš negodīgiem (Kalnmeiera raksturojums) KNAB darbiniekiem Jurašam un Strīķei licis ievērot likumus un darboties tiesiskuma rāmjos.
Jaunās konservatīvās partijas (JKP) agresīva nepatika pret Ģenerālprokuratūru (arī KNAB un zināmā mērā Valsts policiju) iezīmējās jau pirms vēlēšanām un ne mirkli netika slēpta. Tagad, kad JKP nonākusi varā, šī nepatika pacelta jaunā līmenī. Augstas valsts amatpersonas (tieslietu ministrs, Saeimas deputāti) publiski paziņo, ka Ģenerālprokuratūra, KNAB un policija darbojas nelikumību un beztiesiskuma pusē. Tie ir ļoti smagi apvainojumi, kuri prasa nekavējošu risinājumu. Atslēgas vārds šeit ir nekavējoši, jo, ja gribam dzīvot civilizētā valstī, tad nevaram mierīgi izlikties, ka nekas nav noticis, un gaidīt, kad ģenerālprokuroram nākamā gada maijā beigsies pilnvaru termiņš. Vajadzētu rīkoties tūlīt un tagad. Ja vien šiem apvainojumiem būtu kāds pamats.
Taču tas, ka neviens cits politisks spēks, mediji un arī sabiedriskās organizācijas šo JKP pozīciju neatbalsta, ļauj nestrēbt karstu un ar lielu ticamību secināt, ka JKP skaļi bļaustās bez argumentiem. Tā ir vienkārši tukša muldēšana. Populistiska burbuļu laišana vannā Kiviča gaumē. Diemžēl, ja Kivičs ar savām interneta izrādēm no vannas istabas grauj tikai savu tēlu, tad tieslietu ministra un valdošās koalīcijas lielākās partijas pret tiesībsargājošajām iestādēm vērstās insinuācijas grauj visas mūsu valsts reputāciju.
Teorētiski šajā situācijā izšķirošais vārds būtu jāsaka valdības vadītājam un populistiskie gaisa jaucēji jānoliek pie vietas, bet praksē viņš pārstāv Saeimā vismazāko partiju. Vēlēšanu rezultāti ir tādi, ka koalīcijas plašākā (par laimi, ne vienīgā) sociālā bāze ir cilvēki, kuri tic dažādām konspirācijas teorijām un kuriem izveidojusies izteikta nepatika pret varu kā tādu. Viņi savu iekšējo neapmierinātību projicē uz visu veco politisko sistēmu un vēlas tās demontāžu. Savā dziļākajā būtībā viņi alkst revolūciju. Tiesa, ne pārāk asiņainu, bet gan tādu, kas skartu tikai atsevišķas struktūras.
Revolūcijai un īpaši tās gaidām piemīt savs apburošais šarms. Revolūcijas gaidas dod iespēju pasapņot par brīnišķo dzīvi nākotnē. Kad visi grūtās dzīves vaininieki būs iesēdināti un mūsējie salikti viņu vietā, uh, kas par dzīvi tad sāksies!!! Vēl vakar neapmierināts kurnēji par visu, bet rīt jau (varbūt?) varēsi skandēt, ka dzīve izdevusies. Cits jautājums, vai daudz būs to KPV LV un JKP vēlētāju, kuri šīs brīnumjaukās pārvērtības piedzīvos realitātē. Taču tam vairs nebūs nozīmes. Sabiedrības kopējā neapmierinātības degviela jau būs izlietota, lai sasniegtu šauri individuāli mērķētus rezultātus.
Lai pie šāda salikuma sabiedrība saglabātu veselo saprātu un spēju adekvāti uztvert apkārt notiekošo, vadošā loma būtu jāuzņemas izglītotajam vidusslānim. Taču pašreizējā situācijā izglītotais vidusslānis pēc ilgajām koalīcijas veidošanas sarunām ir laimīgs, ka beidzot vispār ir izdevies sastiķēt kaut cik saprātīgu valdību daudzmaz saprātīga premjera vadībā. Līdz ar to izglītotais vidusslānis vismaz vēl kādu laiku atbalstīs esošo valdību, par spīti tajā esošajiem dīvainīšiem. Tajā skaitā revolucionāriem no JKP.
Diemžēl revolūcijām vienmēr ir blaknes. Viena no tām ir tiesiskuma aizbīdīšana tālu dibenplānā. Likuma vara, tiesiskums un revolūcija ir nesavietojami jēdzieni. Protams, ja ar tiesiskumu netiek saprasta plika revolucionārā pārliecība. Skaidrs, ka JKP izpratne par tiesiskumu neiet nekādos rāmjos ar tiesiskumu eiropeiskā, civilizētā izpratnē. Tāpēc tiem spēkiem, kuri iestājas par Latvijas virzību civilizētās pasaules virzienā, pret šo greizo tiesiskuma izpratni būtu jānostājas ar abām rokām un kājām. Latvijas tiesībsargājošo iestāžu neatkarībai ir jānodrošina pārliecinošs politisks atbalsts. Ja netiks dots pienācīgs pretspars revolucionāro demagogu spiedienam, tad vēlāk nesakiet, ka kaut ko nesapratāt vai ka netikāt brīdināti.