Latvijas žurnālistu grupas lidojums uz Briseli, uz Eiroparlamentu, ļāva raisīties dažādām asociācijām. Turp lidojot, mūsu lidmašīna iekļuva samērā spēcīgas turbulences zonā, bet atpakaļceļā lidojums no Briseles lidostas tika aizkavēts, jo tur plosījās spēcīgs pērkona negaiss. Metaforiski šādā turbulences un negaisa zonā ir iegājusi arī pasaules politika.
Ja turpinām šo metaforu, tad varēja ievērot, ka turbulence ne visus lidmašīnas pasažierus satrauc vienādi. Vieni lidmašīnā gulēja un to pat nesajuta, citi to uztvēra kā braukšanu pa nedaudz grumbuļainu ceļu (ne pārāk patīkami, bet nekā bīstama), bet citi patiešām bija satraukušies un klusībā pie sevis meta krustus.
Tieši tāpat dažādi cilvēki uztver šo pasaules politisko turbulenci. Vieni to pat nemana, jo dzīvo savu dzīvi (“es par politiku neinteresējos”). Citi par augošo politisko spriedzi un nestabilitāti pasaulē ir dzirdējuši, bet īpaši par to nesatraucas, jo “gan jau pāries”, kamēr trešie ir satraukušies ne pa jokam un zīlē kafijas biezumos: “Ar ko tas viss beigsies? Vai būs lielais pasaules karš vai nebūs?”
Ir pilnīgi loģiski, ka satraukuma pakāpe ir stipri atkarīga no cilvēka dzīves vietas attāluma no Krievijas kā galvenā šīs turbulences avota. Ne velti, tiekoties ar turienes deputātiem, no mūsu žurnālistu puses (Anita Daukšte) izskanēja jautājums: kādā veidā mēs (latvieši) varam viņiem (nosacītajiem spāņiem vai portugāļiem) likt saprast draudu nopietnību? Politiķu atbilde skanēja ne pārāk nomierinoši: pēc būtības nekādi. Jo Rietumeiropai jau it kā nekas nedraud. Pat vispārdrošākajos Putina plānos diez vai ietilpst ne tikai Spānijas, bet pat tās pašas Beļģijas iekarošana un pakļaušana. Tā šobrīd domā lielākā eiropiešu daļa. Turklāt ne tikai ierindas cilvēku, bet arī politiķu līmenī.
Lūk, kā situāciju skaidro Eiroparlamenta deputāts Mārtiņš Staķis: “Ja jūs vakarā aiziesiet uz kādu bāru Briseles vecpilsētā, parunāsiet ar cilvēkiem un pajautāsiet, kas viņus uztrauc, tad konstatēsiet, ka tas nav karš Ukrainā, Putina impēriskās ambīcijas vai kaut kas tamlīdzīgs. Pajautājiet: vai viņi ir gatavi palielināt izdevumus aizsardzībai? Pat līdz 2% no IKP viņi negrib. Kur nu vēl vairāk.
Te pirms kāda laika notika plašas demonstrācijas. Pret ko? Pret to, ka beļģu “riebīgā” labējā valdība grib pašreizējos bezdarbnieku pabalsta izmaksas termiņus samazināt līdz trijiem gadiem. Šobrīd bezdarbnieka pabalsts ir beztermiņa. Lūk, kādi nelieši. Negrib maksāt mūža pabalstu. Grib atņemt mūsu sociālos iekarojumus. Tie ir jautājumi, kuri satrauc šejienes sabiedrību.
Kad mēs runājam par Krievijas draudiem ar Rietumeiropas politiķiem, tad viņi māj ar galvām, visam piekrīt un sola papildu finansējumu aizsardzībai un nebeidzamu palīdzību Ukrainai. Tikai tie paši politiķi, kad uzstājas vietējās ziņās, jau runā kaut ko pavisam citu. Jo tie jautājumi, kuri uztrauc mūs, nav prioritāri vietējai sabiedrībai.”
Ja jau rietumeiropieši ir tik ļoti aizņemti ar sevi, ka tas, kas notiek tur tālu austrumos pie Krievijas robežas, viņus neuztrauc, tad varbūt viņiem der atgādināt kādreiz tik populāro ideju par Eiropas kopējām mājām no Lisabonas līdz Vladivostokai.
Tagad šo saukli cenšas vairs neatcerēties, jo tas ieguvis pavisam citu, daudz draudīgāku skanējumu. Tagad šim sauklim būtu jāpievieno turpinājums: ar galvaspilsētu Maskavā. Un ar visām no tā izrietošām sekām. Tieši tas tagad mums būtu jāatgādina tiem, kuri globālās turbulences laikus gribētu pārlaist guļot.
Kad pērn 12. decembrī tajā pašā Briselē “Concert Noble” zālē jaunais NATO ģenerālsekretārs Marks Rite uzstājās ar savu amatā stāšanās programmatisko uzrunu, tad viņš norādīja uz nepieciešamību NATO valstu sabiedrībām pāriet uz kara laika domāšanu. Citiem vārdiem, beidzot pamosties no brīnišķīgi jaukā sapņa par mūžīgo mieru, kurš valdīšot ja ne visā pasaulē, tad vismaz pārtikušajā Eiropā. Drošajā Eiropā, kur darba zaudēšanas gadījumā bezdarbnieka pabalstu var maksāt mūžīgi.
Pēc tam, kad šā gada 20. janvārī ASV, Vašingtonas Baltajā namā, sāka saimniekot Donalds Tramps, Eiropa it kā atjēdzās, sapurinājās un, šķita, pat pamodās. Ja jau Tramps ir tik ļoti aizņemts ar sevi, ka par Eiropas militāro aizsardzību pat negribot domāt, tad mums jādara kaut kas pašiem. Taču šī pamošanās, šī apņemšanās darīt pašiem notiek ārkārtīgi smagi, lai neteiktu negribīgi. Pavasarī Eiropa it kā sapurinājās, pacēla galvu, paskatījās uz vienu pusi, uz otru pusi, bet no miegainības tā arī nav spējusi atbrīvoties.
Eiropas Komisijas priekšsēdētājās Urzulas fon der Leienas solītie papildu 800 miljardi eiro ES valstu aizsardzībai patiesībā esot tīri virtuāla iedomu nauda. Reāli runa ir par 150 miljardiem, kuri vēl būs jāizcīna un jāapgūst. Pat ja ES notiek kāda kustība drošības līmeņa paaugstināšanas virzienā, tad tā joprojām saglabā gliemeža tempus, bet pat tas nav tas trakākais.
Kā varēja spriest gan no Mārtiņa Staķa, gan arī no vācu eiroparlamentārieša Sergeja Lagodinska izteikumiem (pēdējais speciāli uzsvēra, ka viņa vārdam un uzvārdam nevienu nevajadzētu mulsināt, jo viņš ir vācietis, pārstāv Vāciju, bet savu sakņu dēļ ir saistīts ar Krievijas problemātiku un par to interesējas), lielākā problēma ir Eiropas sabiedrības un lielas daļas politiķu nespēja vai drīzāk nevēlēšanās uztvert Putina draudus nopietni. Tas ir, nevis kaut kā abstrakti, bet gan uz savas ādas. Tas neattiecas uz abiem minētajiem politiķiem. Viņi šos draudus labi saprot, bet, komunicējot ar citiem politiķiem, ik dienas ir spiesti viņus no jauna pārliecināt par šo draudu nopietnību.
Rietumi ir tik ilgi dzīvojuši miera apstākļos un iluzorā drošībā, ka viņiem grūti reāli iedomāties, ka viņus kāds patiesi varētu apdraudēt. Un kā šis apdraudējums izskatītos dzīvē. Līdzīgi kā cilvēks, kurš nekad nav dabūjis ar elektrību pa pirkstiem, elektrības apdraudējumu uztver tikai tīri teorētiski.
Arī sākotnējais (un joprojām esošais) atbalsts Ukrainai ir drīzāk cilvēciska vēlme palīdzēt upurim, nevis apzināta rīcība, lai aizsargātu arī pašiem sevi. Doma - ja Ukraina kritīs, tad arī Rietumeiropas zemes Putins varētu pārvērst par sev paklausīgām vasaļvalstīm ar autoritāru pārvaldi - liekas pārāk nereāla, lai rosinātu kādas dziļākas emocionālas svārstības.
Te mēs atkal nonākam pie jau sākumā minētās metaforas. Jau sēžot lidmašīnā, lai lidotu no Briseles mājās, lidmašīnas pilots ziņoja, ka negaisa dēļ lidojumam netiek dota atļauja, jo lidmašīnai varot iespert zibens. Sajūtas, kādas izraisīja šis paziņojums, saslēdzas ar cilvēku noskaņojumu Eiropā. Kad esi jau iekāpis lidmašīnā, tad galvenā vēlme ir pēc iespējas ātrāk pacelties un nokļūt plānotajā galamērķī. Jebkura aizkavēšanās tiek uztverta kā stipri kaitinoša. Tu pat esi gatavs mazliet riskēt. Lidojam! Nav jau tas negaiss tik neganti traks. Līdzīgi ir ar Ukrainas karu.
Tas daudzus politiskajos procesos iesaistītos ir sācis kaitināt ar to, ka neļauj mierīgi atgriezties pie ierastā darba ritma. Šis karš novērš uzmanību no katram politiķim tuvajām pamatlietām, kādas nu katram ir. Vieniem tās var būt sociālā sfēra, nevienlīdzība, citiem vardarbība, dzimumu vai rasu jautājumi, trešajiem klimata problēmas, ekoloģija vai situācija Gazā. Proti, jautājumi, kuri neprasa neko vai tikpat kā neko no pašiem. Jautājumi, par kuriem var braši cīnīties ar lozungiem, diskutējot TV studijās un apelējot pie sabiedriskās domas. Ukrainas karš, kurš var pārmesties arī vēl tuvāk, ir tāds kā nepatīkams pērkona negaiss, kurš neļauj atgriezties mājās. Tas ir, pie vecās, ērtās, ierastās dzīves.
