«Vienmēr, skatoties atpakaļ, man ir sajūta, ka man kaut kā «nepieklājīgi» laimējas. Tādā nozīmē, ka manā dzīvē ir notikušas dažādas lietas, par ko būtu varējis tikai sapņot,» atzīst profesors Mārcis Auziņš.
Apgādā «Jumava» šovasar klajā nākusi viņa pirmā grāmata latviešu valodā «Flirts ar patiesību», kurā profesors sarežģītas lietas un procesus skaidro vienkāršā, saprotamā, ļoti aizraujošā un arī praksē pielietojamā veidā. Grāmatas atvēršanas pasākums saulainā augusta pēcpusdienā notika Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskajā bibliotēkā.
Grāmata ir aizraujošs ceļojums zinātnes, civilizācijas vēstures un reliģijas pasaulē, un tā domāta visiem tiem, kuri vēlas pasauli izprast un izzināt dziļāk.
Profesora populārzinātniskās esejas iedvesmo, vienlaicīgi veicinot izpratni par pasaulē notiekošo procesu korelāciju.
Grāmatas nosaukumu «Flirts ar patiesību» Mārcis Auziņš pats atzīst par nedaudz provokatīvu, bet reizē arī trāpīgu, jo patiešām arī ar idejām mēs mēdzam flirtēt ļoti līdzīgi kā ar cilvēkiem.
«Flirts ir kaut kas, ko mēs ļoti bieži asociējam ar cilvēku attiecībām. Tad, kad mēs attiecībās flirtējam, parasti ir sajūta, vai tik es tam cilvēkam nepieeju par tuvu? Vai es viņam vispār gribu tik tuvu pietuvoties? Ko apkārtējie teiks par to visu? Tā ir vesela sajūtu gamma un vesela rinda emociju. Tāpat es domāju, ka, flirtējot ar patiesību, pietuvojoties patiesībai, mēģinot to saprast, var ieraudzīt arī ko tādu, kas pirmajā brīdī pat nobiedē. Emociju gamma ir ļoti līdzīga,» uzskata Mārcis Auziņš.
«Grāmata «Flirts ar patiesību» ir tiem, kuriem patīk dziļi domāt, izzināt un mēģināt saprast šo pasauli, jo tas ir materiāls, kur ir gan fizika, gan dzīve,» uzskata apgāda «Jumava» vadītājs Juris Visockis.
Mārcis Auziņš ir fiziķis, zinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, bijis LU rektors. Paralēli aktīvam darbam LU strādājis par viesprofesoru Saseksas Universitātē, Lielbritānijā, Oklahomas Universitātē, ASV, un kā Millera viesprofesors Kalifornijas Universitātē Berklijā, ASV. Bijis viespētnieks Bīlifeldes Universitātē, Vācijā.
Profesors Mārcis Auziņš ir apmēram 100 zinātnisko rakstu autors recenzējamos starptautiskos žurnālos un apmēram 140 konferenču referātu autors. Publicējis virkni populārzinātnisku un publicistisku rakstu Latvijas presē, kā arī piedalījies vairāku populārzinātnisku raidījumu veidošanā televīzijā.
«Šī ir liela diena, lai mēs runātu par zinātni mākslinieciskā izpratnē, jau daudz plašāk, nekā to esam ieraduši darīt ikdienā,» grāmatas prezentācijas pasākumā teica LU rektors Gundars Bērziņš. Viņš uzsvēra, ka viens no akadēmiskā personāla un Rektora padomes virsuzdevumiem ir runāt ar sabiedrību par zinātni saprotamā veidā. Tā, lai radītu pārliecību, ka izzināt arvien ko jaunu ir gan interesanti, gan bagātinoši.
«Mārcim tas lieliski izdodas, turklāt dažādos ampluā - gan publikācijās, gan dažādās uzstāšanās reizēs, gan grāmatās.
Tā ir milzīga misija - izglītot sabiedrību daudz saprotamākā veidā, nekā zinātnieki parasti to dara.
Mārcim vajag, lai mūsu Latvijas sabiedrība un arī pasaules sabiedrība kopumā kļūtu gudrāka, tāpēc, runājot vienkāršā valodā par ļoti dziļām tēmām, viņš dara ļoti lielu darbu,» uzskata LU rektors.
«Klausoties rektora teiktajā par zināšanu nešanu sabiedrībā un misijas apziņu, pirmajā brīdī nedaudz samulsu un aizdomājos, jo man vienmēr licies, ka es daru to, ko man patīk darīt.
Ja darot to, kas man patīk, kāds to atrod par interesantu un ir gatavs to lasīt, man ir milzīgs prieks!» tā Mārcis Auziņš.
Viņš saka lielu paldies apgāda «Jumava» vadītājam Jurim Visockim, kuram pieder ideja daļu viņa zinātnes sleju, kas pusotra gada garumā rakstītas sabiedrisko mediju portālā, apkopot grāmatas formātā.
«Man ir grāmatas, izdotas Oksfordas universitātes izdevniecībā, Kembridžas universitātes izdevniecībā un vēl dažās citās izdevniecībās pasaulē, bet Latvijā man līdz šim tādas nebija.
Latvijā ir grāmatas, kurās iekļautas manas intervijas, bet grāmata latviešu valodā, kuras autors esmu pats, šī ir pirmā,» secina Mārcis Auziņš, paužot gandarījumu, ka kaut kas paliekošs nu ir arī Latvijā. Un par to viņš saka paldies arī savai komandai - atbildīgajai redaktorei Lienei Zundurei, literārajam redaktoram Jurim Lorencam un, protams, savai kundzei Dzintrai Auziņai, kura ir otra grāmatas redaktore.
Mārcim Auziņam šķiet, ka cilvēki dabaszinātnes bieži vien mēdz ignorēt, jo tās viņiem saistās ar kaut ko formālu, sausu un neinteresantu. Ar savām esejām viņš šo attieksmi grib kliedēt, parādot, cik tās patiesībā ir krāsainas un interesantas. Rakstīt viņš izvēlas par viņam pašam konkrētā brīdī interesējošām un tuvām tēmām. Piemēram, «vai mums ir nojausma, kā radās dzīvība uz planētas Zeme», «no kādiem ķieģeļiem būvēta māja, ko sauc par Visumu», «kādi vēji pūš no Saules», «kāpēc laika prognozes ne vienmēr piepildās», «cik garš ir viens metrs», «vai ir iespējams meditēt zinātniski» un «ko mēs zaudējam, uzzinot patiesību»?
Grāmatas autors piedāvā izsmeļošu vēsturisku ieskatu mūsdienu fundamentālo fizikas un matemātikas teoriju un teorēmu tapšanas procesā.
Viņš pievēršas Alberta Einšteina relativitātes teorijai un apraksta zinātnieces Emmijas Nēteres nozīmi Alberta Einšteina biogrāfijā, hronoloģiski izskaidro mūžīgā dzinēja tapšanas procesu, kurš aizsākās mūsu ēras 12. gadsimtā Indijas rietumos, sniedz informāciju par traģēdijas «Fausts» autora Johana Volfganga fon Gētes uzsāktajiem pētījumiem, kas joprojām turpinās mūsdienās, kā arī raksturo Pitagora teorēmas praktisko pielietojumu dabā.
«Vienmēr, skatoties atpakaļ, man ir sajūta, ka man kaut kā «nepieklājīgi» laimējas. Tādā nozīmē, ka manā dzīvē ir notikušas dažādas lietas, par ko būtu varējis tikai sapņot,» saka profesors Mārcis Auziņš.
Piemēram, pirms daudziem gadiem, vēl tikai studējot LU, viņam fizikā bija kurss «Bērklija universitātes lekcijas», un topošajam fiziķim šī universitāte (University of California, Berkeley) šķita kaut kur tik ļoti tālu, ka pat bija sajūta, ka tā nemaz nav patiesība, jo - vai tāda vispār eksistē… Tā, protams, eksistē. Kalifornijas Universitāte Bērklijā ir dibināta 1868. gadā un ir viena no 10 pasaulē prestižākajām universitātēm.
«Ja kāds man tolaik būtu teicis, ka es tur būšu profesors, es kā minimums būtu kustinājis pirkstu pie deniņiem, jo studiju laikā tas šķita kaut kas absolūti neiespējams. Bet - tā notika!
Es biju tur profesors un pavadīju tur vairākus gadus. Kāds mans kolēģis Bērklijā man jautāja apmēram šādi: «Klausies, tu esi no Latvijas Universitātes? Tā droši vien ir laba universitāte?» Uz ko es atbildēju apstiprinoši. Tad sekoja viņa nedaudz provocējošs nākamais jautājums, vai es zinu, ar ko atšķiras vienkārši laba universitāte no Kalifornijas Universitātes Bērklijā? Es teicu, ka nezinu šo universitāšu principiālo atšķirību. Viņa atbilde bija interesanta: «Vienkārši labā universitātē ir pieņemts «turēties rāmjos», neaiziet daudz par tālu no vispārpieņemtām patiesībām, citādi tevi nepieņems kā savējo, pat izstums. Turpretī Bērklijā tevi pieņems tikai tad, ja būsi «traks» vārda vispozitīvākā nozīmē. Turklāt, ja būsi patiesi «traks», nevis mēģināsi par tādu izlikties.» Un tā ir - tur savākušies cilvēki, kuriem ir absolūti «crazy» idejas, un šādus cilvēkus lielā skaitā man tur bija iespēja satikt,» stāsta Mārcis Auziņš, kā piemēru minot nu jau mūžībā aizgājušo profesoru Čārlzu Taunsu (Charles Hard Townes, 1915-2015), kurš 1964. gadā kopā vēl ar trim kolēģiem saņēma Nobela prēmiju fizikā par lāzera izgudrošanu.
Lai zinātni padarītu «cilvēciskāku», Mārcis Auziņš savā grāmatā izstāsta vienu epizodi, kas labi raksturo Čārlzu Taunsu kā cilvēku.
«Vienā no manām uzturēšanās reizēm Bērklijā man ierādītais kabinets atradās blakus profesora kabinetam. Viņam šai laikā jau tuvojās simtgades svinības. Dažu mēnešu pietrūka - viņš šo jubileju nesagaidīja. Arī šajā visnotaļ cienījamā vecumā profesors Taunss katru rītu gana agri ieradās darbā. Un agri nozīmēja patiešām agri. Cilvēki, kuri mani pazīst, zina, ka mans dienas ritms ir tāds, ka es darbā esmu ļoti agri. Parasti pirms visiem citiem. Taču profesoru Taunsu man pārspēt bija grūti,» Mārcis Auziņš atzīstas.
«Kādu rītu, ierodoties darbā un sastopoties ar profesoru gaitenī, izmantojot mūsu ilgās pazīšanās priekšrocības, es viņam pajautāju: «Profesor, vai tiešām jums nepieciešams katru dienu nākt uz darbu un strādāt?» Viņa atbildi es noteikti atcerēšos visu mūžu.
Profesors Taunss man teica: «Jaunais cilvēk, es nenāku uz darbu strādāt. Es katru rītu nāku priecāties par fiziku un to izbaudīt.»
Burtiski viņš teica: I am coming to enjoy physics. Nu ko, to es varu tikai novēlēt sev un katram, kurš šo tekstu lasa. Pirmkārt, nodzīvot līdz tik sirmam vecumam, kādu sasniedza profesors, un otrkārt, tā mīlēt un priecāties par savu izvēli, lai līdzīgā situācijā varētu dot tādu pašu atbildi par savu profesiju, kas šajā gadījumā viennozīmīgi ir jāsauc par dzīves aicinājumu.»
Grāmatas prezentācijas pasākumā Mārcis Auziņš atklāja, ka apgādā «Jumava» sagatavošanā ir jau viņa nākamā grāmata. Tai vēl nav nosaukuma, bet pēc autora sajūtām tā būs grāmata par to, kā dzīvot labu dzīvi. Un tas nenozīmē, kā būt laimīgam.
«Neejot detaļās un nemēģinot kļūt filozofiskam, kā dzīvot labu dzīvi, gribu teikt, ka laba dzīve ne obligāti ir viegla un ne obligāti ir laimīga.
Dzīvot labu dzīvi mēs mācāmies no konkrētiem skolotājiem, tekstiem, grāmatām,» saka Mārcis Auziņš.
Bet, kamēr nākamā grāmata vēl tikai top, turpinājums sadarbībai ar profesora vārda brāli - pazīstamo ģitāristu, komponistu un aranžētāju Mārci Auziņu - ir jau tapis. Abus vieno aizrautība tajā, ko viņi dara, radošums un jaunatklāšanas process.
Tāpēc trešdien, 18. septembrī, plkst. 18.00 abi atkal satiksies uz Mūzikas nama «Daile» skatuves - zinātnes un mūzikas projektā «Flirts ar Budu». Tā būs audiovizuāla lekciju cikla 2. daļa par meditāciju dzīvē un mūzikā miera meklējumos.
Dzīve ir kā nebeidzams izturības skrējiens pēc jauniem sasniegumiem, pārticības un, galu galā, cilvēciskas laimes. Lai nepagurtu, veicot šo vissvarīgāko «distanci», nepieciešams kāds atelpas brīdis. Klusums vai mūzika. Miers vai meditācija. Par to būs divu Mārču Auziņu saruna -, kur klusums pārvēršas mūzikā, bet ieklausīšanās sevī jeb meditācija atnes mieru. Tas šobrīd mums visiem ir svarīgi.
Projektā «Flirts ar Budu» profesors Mārcis Auziņš dalīsies savā daudzu gadu garumā no budistiem aizgūtā meditācijas pieredzē un stāstīs par atziņām, kas gūtas šajā procesā.
Būs saruna arī par to, ko par meditāciju saka mūsdienu zinātne. Savukārt, ģitārists un komponists Mārcis Auziņš teikto pārvērtīs un iekrāsos ar īpaši šim mērķim radītu meditatīvu mūziku.
Abu Mārču Auziņu sadarbība iesākās pērn, kad Mūzikas nams «Daile» aicināja uz lekciju ciklu «Flirts ar citādo», kur skatītājus sagaidīja aizraujošs audiovizuāls priekšnesums. Tajā uz vienas skatuves tikās zinātnieks un mūziķis, lai, savstarpēji reflektējot, runātu par sarežģītām lietām vienkāršā valodā.
Tas bija audivizuāls portāls uz citādu pasaules redzējumu un izpratni, kurā zinātnieka stāstītais pārtapa muzikālās ainavās, meklējot atbildes uz lielajiem jautājumiem un mūsdienu izaicinājumiem.
«Fizikā, tāpat kā mākslā, pirms radīšanas vienmēr ir noslēpumainā sajūta: tur, ārā, kaut kas ir, kaut kāda nojausma. Un tad, kad tā materializējas, tad ir jauna formula, jauna izpratne vai mākslas darbs,» radīšanas procesu raksturo zinātnieks Mārcis Auziņš.
Sarunā ar »Vakara ziņām« profesors atzīstas, ka viņam ir arī «flirts ar vasaru». No vienas puses viņš gribētu būt vasarā, to izbaudīt, vairāk laika veltot sev, bet no otras puses - viņš ir darbaholiķis, tāpēc vasara «traucē» darbam.
Jo, kā tu tagad sēdēsi pie jūras un kaut kādas lietas tai laikā nenotiks?...
«Patiesībā man absolūti riebjas sēdēt pie jūras,» saka profesors, atklājot, ka viņam vislabākā atpūta ir, piemēram, aizbraukt uz Skotiju un tur pastaigāt pa kalniem, vai aizbraukt uz Bērkliju, kas atrodas okeāna krastā un kur puskilometra attālumā ir kalni.
«Tur var staigāt pa kalniem, burtiski pusdienlaikā izejot no ofisa. Jā, tas ir veids, kā man patīk flirtēt ar vasaru. Bet, kā jau teicu, manī vienmēr ir iekšēja pretruna - gribētos darīt vairāk, bet vasarā visu laiku kaut kas no tā novirza…»
Mārcis Auziņš atklāj, ka šajā vasarā viņš ir diezgan daudz izlasījis un kopā ar draugiem arī aizbraucis uz jau pieminēto Skotiju, kur pavadījuši vairāk nekā nedēļu.
«Tas bija fantastisks piedzīvojums! Cilvēki brauc uz siltām zemēm, uz kūrortiem, nezinot, ko palaiž garām, neaizbraucot uz Skotiju. Viņi neredz to, ko redzam filmās - Ziemeļjūras malu, takas, kas aizved uz pilīm, iespējams, sen pamestām… Un tā tālāk. Tās sajūtas tur ir vienkārši fantastiskas,» apgalvo Mārcis Auziņš.
Bet uz jautājumu, ko šovasar viņš vēl gribētu paspēt piedzīvot, profesors atteic:
«Tas skanēs šausmīgi prozaiski - Nacionālajai enciklopēdijai esmu apsolījis uzrakstīt pāris šķirkļus, un pa vasaru to neesmu izdarījis. Būs jāpiesēžas un jāizdara, tāpēc - mans flirts ar vasaru ir beidzies.»
