Darīs visu...
Šķiet, premjers Krišjānis Kariņš un viņa koalīcijas partneri nesaprot, ka ticēšanas laiks priekšvēlēšanu solījumiem ir beidzies un jāsākas darīšanas laikam.
Kā it kā nopietni politiķi dienu pirms pedagogu protesta akcijām var piedāvāt kaut ko tik ēterisku un nekonkrētu, gluži vai priekšvēlēšanu solījumu stilā, ierakstīt budžeta likumprojektos, ka «tiks darīts viss, lai atrastu nepieciešamos līdzekļus pedagogu algu paaugstināšanai jau no 1. septembra»? Turklāt vēl ar vairākiem «ja»: ja īstenosies reformas izglītības sistēmā, ja valsts budžets pildīsies tā, kā iecerēts. Varēja varbūt arī piemetināt - ja nemainīsies koalīcija, ja nemainīsies premjers, ja nenogāzīs izglītības ministru, ja nebūs parādījušās citas vajadzības, ja pedagogu arodbiedrība labi uzvedīsies, ja nestreikos, ja valdība nepārdomās... Ticību šādam «batonam» pedagogi novērtēja ar pulcēšanos daudzskaitlīgā piketā pie Saeimas, kura lēma par šā gada valsts budžetu 1. lasījumā. Premjers no Saeimas tribīnes stāstīja, cik daudz proporcionāli atvēlam izglītībai, vairāk nekā Igaunijā, vairāk nekā bruņotajiem spēkiem utt., ka vairāk nekā 11 miljoni eiro jau šajā budžetā paredzēti pedagogu algu paaugstināšanai. Tas gan nekādi nemaina faktu, ka pedagogu iepriekš apstiprinātais algu paaugstināšanas grafiks no septembra līdz gada beigām netiks pildīts. Pēc piketa koalīcija no nepieciešamajiem 9,3 miljoniem pedagogu algu paaugstināšanai no septembra esot atradusi 1,7 miljonus no ēnu ekonomikas apkarošanas, kā arī iebarojusi kārtējo solījumu trūkstošos līdzekļus atrast līdz maija vidum. Izmantojot veco labo taktiku - no aizsardzības - pārmetumiem par likumu nopildīšanu - pāriet uzbrukumā, politiķi kā aktieri labi iemācījušies tekstu, atskaņo frāzes par to, ka skolotāju algu paaugstināšanai jāiet kopā ar izglītības nozares sakārtošanu, reformām.
Te vietā pedagogu arodbiedrības LIZDA vadītājas Ingas Vanagas jautājums - par kurām no pašlaik procesā esošām vairāk nekā 15 reformām dažādās izglītības pakāpēs ir runa, un kādas reformas vēl trūkst, lai pedagogi varētu saņemt šo pielikumu? Izrādās - no pedagogiem tiek gaidīta skolu tīkla reforma, kuru spēj ietekmēt nevis pedagogi, bet politiķi - pašvaldību vadītāji, kurus savukārt lielā mērā ietekmē vietējo iedzīvotāju vēlmes. To spēj ietekmēt arī valsts politika - cik tā ar dažādiem instrumentiem spēj veicināt šīs reformas, vienlaikus nodrošinot ne tikai izglītības finansiālo efektivitāti, bet arī tās pieejamību un kvalitāti. Joprojām spēkā ir norma par sākumskolas izglītības nodrošināšanu pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai - ja pašvaldībai jāuztur sākumskola, tad tās skolas uzturēšanas izmaksas daudz nesamazināsies, ja no tās tiks izslēgts vēl 7.-9. klašu posms. Nav lielas intereses. Turklāt dīvaini ir pārmetumi par to, ka skolu reorganizēšana līdz šim daudzkārt bijusi «uz papīra» - apvienojot vadību, bet saglabājot skolas dažādās ēkās. Skolu uzturēšanas izmaksas ir pašvaldību ziņā, valsts maksā tikai pedagogu algas. Deputāte Marija Golubeva (AP!) iesaka, līdzīgi kā Igaunijā, vidusskolu posmu pārņemt valsts ziņā. Kaut ko līdzīgu, bet attiecībā uz visām skolām, pirms vēlēšanām rosināja arī KPV LV. Tad būtu jārēķinās ar no realitātes attālinātu, uz papīra varbūt labi sazīmētu, ar lineālu kartē nomērītu skolu tīklu, ignorējot vietējo ceļu stāvokli un citus faktorus, bet attiecībā uz vidusskolu posmu ierosinājums nav slikts. Bet - ko tur var izdarīt paši pedagogi? Kāpēc viņu atalgojums tiek sasaistīts ar nosacījumiem, kuru izpildi viņi nespēj ietekmēt, bet kuru izpilde ir tieša politiķu - nacionālā vai lokālā līmeņa - atbildība? Spēlīte turpināsies - marta beigās LIZDA, lemjot par streiku, vērtēs solītā finansējuma avotu detalizāciju, savukārt IZM ķersies pie skolu tīkla tālākās optimizācijas piedāvājuma no pašvaldībām.
Vēl vajagot augstu izglītības kvalitāti, ko varētu izmērīt arī starptautiskajos izglītības pētījumos. Jā, vajag! Bet - vai tā celsies bez ieguldījumiem izglītībā un visupirms cilvēkresursos? Var diskutēt, vai jau esošā pedagogu alga nav pietiekami augsta iepretim daža ieguldījumam, bet, ja tā būtu augsta, vai valstī trūktu pedagogu? Vai skolu direktori tad izvērstu izmisīgas pedagogu medības pirms kārtējā mācību gada sākuma un citviet arī gada garumā? Pašlaik darbā tiek ņemti faktiski visi, kas atbilst vai drīz atbildīs normatīvo aktu prasībām, nevērtējot viņu pievienoto vērtību, bet konkurences, lai atlasītu labākos, nav, jo īpaši mazākumtautību skolās, kurās izglītības sasniegumu rādītāji ir zemāki. Politiķi runā par skolu tīklu un mazāku vidusskolu skaitu Igaunijā, bet ne par Igaunijas pedagogu algām, kas ir 1250 eiro minimālā algas likme, kamēr Latvijā - 710 eiro. Lai tādas samaksātu no līdzekļiem, kas iegūti no skolu reorganizācijas, slēgt varbūt vajadzētu pusi skolu. Pērn 64 skolas reorganizētas, 25 slēgtas, tostarp 10 vidusskolas, kopumā ietaupot ap četriem miljoniem eiro. Un kā lai tic solījumam, ka, samazinot skolotāju skaitu, palielināsies algas, ja jaunā valdība šo algu solījumu netur?