Pagājušajā gadā pirms vēlēšanām tolaik vēl finanšu ministre un labo darbu čempione Dana Reizniece-Ozola izteicās, ka nodokļu reforma ir dāvana Latvijai simtgadē. Šomēnes daudziem tūkstošiem iedzīvotāju e-pastā ir pienākusi ar jauku lentīti apsieta paciņa no Valsts ieņēmumu dienesta (VID).
Cilvēki satraukti vēra vaļā sūtījumu un ieraudzīja, ka tur iekšā nav vis konfektes, bet paziņojums, ka viņiem ir nodokļu parāds. Kam 3,7 eiro, kam 200-300 eiro, kam vēl vairāk. Tad nu tūkstošos mājsaimniecību un sociālajos tīklos skan lamas un lāsti VID virzienā, lai gan ne jau VID vainojams pie šāda nepatīkama pārsteiguma - VID ir tikai tehnisks izpildītājs valdības lēmumiem un slikto ziņu vēstnesis, kuru nepelnīti nošauj.
Cilvēks parastais jau tāpat ik dienu izjūt uz savas ādas visādu veidu presingu un stresu. Cenas un izmaksas nemitīgi ceļas. Kur vien griezies, visur pastāv iespēja ieķēpāties kādās nepatikšanās, sodos un parādos. Agrāk par nodokļiem galva sāpēja vien uzņēmējiem un grāmatvežiem, bet tagad teju vai visiem darbaļaudīm spiestā kārtā jāapgūst grāmatvedība, jurisprudence un datorpratība, lai varētu gulēt mierīgi ar apziņu, ka nav parādu valstij, viss deklarēts laikus un pareizi. Cilvēks ir rāvies melnās miesās, dažs strādājis divos darbos, lai nopelnītu algu, kas ļautu uzturēt ģimeni un saimniecību, sūtīt skolā bērnus, nopirkt zāles vecākiem. Taču tiklīdz viņš ir sācis pelnīt apmēram tikpat, cik Anglijā vai Vācijā mazkvalificēts palīgstrādnieks, viņš jau ir iekļuvis tajā ļaužu kategorijā, no kuras pienākas «piemaksa». Par parādnieku sazin kādā veidā ir kļuvis pat dažs skolēns, kas vasarā mazliet pastrādājis. Diezgan traumējoša pirmā iepazīšanās ar nodokļu sistēmu.
Tas ir, kā franči teiktu, «košmār» (cauchemar) jeb murgs. Franči šādā brīdī izietu ielās. Labi, ka latvieši nav franči un gan jau norīs dusmas un pazemojumu. Bet pašiem dusmīgākajiem tas varbūt būs bijis pēdējais piliens, lai izšķirtos kravāt koferus un braukt projām, kamēr Lielbritānija vēl nav breksitējusi.
Tās ir emocijas. Ja tomēr mēģinām tās atmest un domāt objektīvi, pašreizējai situācijai ir savs izskaidrojums. Iepriekšējā finanšu ministre gribēja labu, bet sanāca… ne visai. Reizniece-Ozola pasludināja nodokļu reformu ar mērķi veicināt Latvijas konkurētspēju. Pirms viņas gadu gadiem vispār nekas netika reformēts un nodokļu sistēma tika nemitīgi raustīta un lāpīta, atgādinot lupatu deķi. Viņa nenobijās no komercbanku lobija un panāca reinvestētās peļņas neaplikšanu ar nodokli. Viņa, raugoties, ka visapkārt Eiropā jau ieviesta progresīvā nodokļu sistēma un arī Latvijai vairs neizdosies no tās izbēgt, ir ieviesusi ja ne progresīvo sistēmu, tad tās elementus. Tad nu diferencētas iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes dēļ ceļas pašreizējais haoss, pārmērīgā sarežģītība un administratīvā aparāta darbināšana pārslodzes režīmā.
Var jau būt, ka kaut kad skaistā nākamībā Reiznieces-Ozolas reforma nesīs gardus augļus, bet cilvēki jūtas slikti šodien. Viņiem ir parāds, un parāds nav brālis. Tas spiež uz smadzenēm un rada paniku.
Eiropas Komisijai (EK) par Latvijas nodokļu reformu sakāma tikai kritika. Zemo ienākumu saņēmējiem nodokļi nav samazināti. Latvijas sociālā politika EK ikgadējā ziņojumā ir izbrāķēta, nevienlīdzības plaisa ir pletusies, un nabadzības risks kā šaušalīga bedre joprojām ir plaši vaļā.
Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) jau ir skarbi sodīta, iegūstot par desmit mandātiem mazāk nekā 12. Saeimā un neiekļūstot jaunajā koalīcijā. Šo rezultātu atnesa labo darbu čempione Anda Čakša ar diviem veselības aprūpes groziem, tā «košmarizējot» mikrouzņēmējus, kuri nonāca bailēs un neziņā, vai dakteri viņus ārstēs. Nu nepatīk vēlētājiem, ka lietas ir acīmredzami salaistas dēli, bet politiķi tikai smaida un apgalvo, ka viss ir lieliski. Čakša atļāvās publiski priecāties, ka bez veselības apdrošināšanas paliks tikai kādi 30 tūkstoši. Arī Reizniece-Ozola var smiet, jo nodokļu parāds pašlaik sarēķināts tikai10 tūkstošiem cilvēku. Sak, sīka vienība - izspēlējot gambītu, var dažas figūras upurēt nākotnes uzvaras vārdā. Taču te nav šaha partija, te ir cilvēki, kas nav ar mieru, ka viņus nokauj.
Nebūtu gan arī taisnīgi visus beigtos suņus karināt uz ZZS. Trīs no piecām jaunās valdības jaunajām partijām bija vecajā valdībā - tām gan ir jauni nosaukumi, bet būtībā Jaunā Vienotība un Attīstībai/Par ir tā pati Vienotība. Visi vienā smilšu kastē vārīja dubļu putru. Krišjāņa Kariņa valdībai ar visiem spēkiem jāstrādā, lai minimizētu iepriekšējās valdības reformu izraisītās sabiedrības vēdergraizes.
