Saeimā steidzamības kārtā uzsākta likumprojekta skatīšana par administratīvi teritoriālās reformas (ATR) turpināšanu. Likumprojekts ļauj gatavot reformu paātrinātā tempā un neievērot visas procedūras. Rodas jautājumi, kāpēc tāda steidzamība, kāds ir šīs reformas mērķis un kāpēc tai ir tik kaismīgs atbalstītāju kodols?
Līdzšinējā pieredze rāda - ja kādas reformas patiesais mērķis ir neskaidrs un šo mērķi mēģina nomaskēt ar dažādiem piesegmērķiem (kā tas notika ar tā dēvēto nodokļu reformu), tad rezultāts ir bēdīgs. Pašreiz forsētās ATR patiesais mērķis nav skaidrs. Nav nepārprotamas atbildes uz jautājumu - vai reformas mērķis ir uzlabot esošo lauku novadu iedzīvotāju dzīves kvalitāti, vai mērķis ir vienkārši ieekonomēt finanšu resursus. Tāpat nav nepārprotamas atbildes uz galveno stratēģisko jautājumu - kāds ir Latvijas iedzīvotāju skaitliskā izvietojuma ilgtermiņa plānojums? Vai finansiāla izdevīguma dēļ plānots būtiski mainīt iedzīvotāju skaitlisko proporciju par labu centram, vai, tieši otrādi, maksimāli bremzēt iedzīvotāju skaita sarukumu ārpus šiem attīstības centriem? Diemžēl skaidras atbildes uz šiem jautājumiem komplektā ar tikpat skaidru rīcības plānu, tajā skaitā finansiālo, netiek sniegtas. Tā vietā tiek emocionāli stāstīts, kā atsevišķi pašvaldību darbinieki izmisīgi turas pie savām it kā nevienam nevajadzīgajām darba vietām.
Nav tā, ka politiķi nekādas atbildes nesniedz. Cits jautājums, cik šīs atbildes ir viengabalainas un nepretrunīgas. Lūk, kā reformas pieteikumu no Saeimas tribīnes argumentē Mārtiņš Bondars (Attīstībai/Par!): «Šī ir mūsu iespēja un nepieciešamība. Nepieciešamība, jo vairāk nekā 80 procentu pašvaldību šodien Latvijā nevar sevi uzturēt un saņem dotācijas. Pusei no pašvaldībām nav vispār nekādu ideju konkursu par ekonomisko attīstību un biznesa vides veicināšanu, lai tajās ienāktu uzņēmēji.»
Bondars precīzi formulē savas partijas rūpes - lauki dzīvo uz mūsu (pilsētnieku, galvenokārt Rīgā strādājošo) rēķina, un vispār tie ir ekonomiski neizdevīgi. 80% pašvaldību nevar sevi uzturēt (parazīti tādi!) un saņem dotācijas (nožēlojamie diedelnieki!). Tāpēc jūs visus vajag, Valda Dombrovska valodā runājot, pēc iespējas ātrāk «konsolidēt».
Varētu teikt, kur nu vēl viengabalaināk un nepretrunīgāk? Viss taču skaidrs. Lauku novadi tiek uztverti kā politiski pretinieki, tāpēc mērķis ir tos samazināt skaitliski. Gan kā administratīvi teritoriālas, gan kā elektorālas vienības. Taču pretruna ir ideoloģiski dziļākajos uzstādījumos. Latvijā ir divas sociālpolitisko aktīvistu komandas (nejaukt ar politekonomiskajiem grupējumiem, kas darbojas pavisam citā plaknē, kā arī atsevišķā politiskā telpā esošo Saskaņu) - progresisti un nacionālkonservatīvie. Nosacītie rietumnieki un nosacītie antirietumnieki. Jāprecizē, ka ar antirietumniekiem šeit domāti cilvēki, kuri paši sevi uzskata par piederīgiem Rietumu kristīgajai kultūrai, taču pašreizējo Rietumu attīstības virzību uzskata par kļūdainu.
Teorētiski progresistiem laukus vajadzētu uztvert kā ekoloģiski (tātad progresam) labvēlīgu, antiindustriālu vidi, kas asas ekonomiskās konkurences apstākļos ir īpaši atbalstāma kā pašreiz objektīvi vājāks, toties nākotnē perspektīvs sektors. Taču praksē progresisti lauku pašvaldības redz kā savu politisko antagonistu bāzi, tāpēc zemapziņas līmenī iestājas par tur dzīvojošo skaita būtisku samazināšanu. Lauku «konsolidācija» ietilpst šo aprindu iedomātajā «veiksmes stāstā». Savukārt, lai arī lauku novadu iedzīvotāji patiešām ir nacionālkonservatīvo bāze, politiski nacionālkonservatīvā paradigma balstās uz ekonomiski labēju pieeju, kas faktiski saskan ar argumentu - ja nevarat sevi uzturēt, tad nav ko kunkstēt un pretoties.
Izveidojas paradoksāla situācija - šķietamie progresisti iestājas par arhaisku sociāldarvinismu, kur galvenais arguments - jūs neesat spējīgi sevi uzturēt, tāpēc likvidējami, kamēr nacionālkonservatīvie cenšas apelēt pie kreisām idejām par sabiedrības vājāko ķēdes posmu aizstāvību - arī vistālākajā nomalē dzīvojošajiem ir tiesības uz savu, kvalitatīvu dzīvi. Rezultātā, visticamāk, ATR būs kā ideoloģisks hibrīds, kurš galu galā neapmierinās nevienu pusi. Ja vien reformas patiesais mērķis netiks skaidri definēts.
