Kad ideoloģija nonāk pretrunā realitātei
 
©F64 Photo Agency

Tuvojoties Eiroparlamenta vēlēšanām, arvien biežāk skan runas par Eiropu vienojošo ideoloģisko ietvaru. Savu redzējumu jau izteicis Francijas prezidents Emanuels Makrons. Diemžēl ar neapbruņotu aci redzams, ka ideoloģiskas vienotības Eiropā nav, bet varbūt pēc tādas nemaz nevajadzētu tiekties? Tieši ideoloģiskā daudzveidībā un uzskatu brīvībā ir Eiropas spēks.

Viena no mūsdienu izplatītākajām standartfrāzēm, kura sastopama visdažādākā rakstura tekstos un uzrunās, ir - «...neatkarīgi no etniskās, reliģiozās, rases, dzimumu, vecuma, seksuālās orientācijas un citas piederības...». Ar to tiek pateikts, ka visām šīm pazīmēm nav nekādas nozīmes, jo galvenais ir cilvēks, neatkarīgi no etniskās... un tālāk pēc saraksta. Tas, bez šaubām, ir brīnišķīgi, un jau Jēzus Kristus sludināja, ka visi cilvēki Dieva priekšā ir vienādi un pret visiem jāizturas ar vienādu cieņu. Tā ka šis uzstādījums nav jauns.

Ideoloģijas uz papīra parasti izskatās pievilcīgas. Problēmas rodas to ieviešanas procesā. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki uz pasaules ir ļoti dažādi un jauno ideālu pieņem ar atšķirīgu gatavības pakāpi. Boļševiki uzreiz pēc 1917. gada apvērsuma atbilstoši saviem teorētiskajiem uzstādījumiem gribēja ieviest dzīvē jauno pasaules kārtību atpalikušā valstī, bet saskārās ar asu sabiedrības nevēlēšanos šos teorētiski «pareizos» uzstādījumus pieņemt. Ar asiņaina terora palīdzību tika radīta ideoloģijā balstīta realitāte, kuras acīmredzamā neatbilstība sludinātajam ideālam tā dēvēto sociālistisko pasauli pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās noveda līdz pilnīgam kraham. Ja «komunisms» pirms simt gadiem būtu uzvarējis visā pasaulē un cilvēkiem nebūtu citu paraugu, kā dzīvot, tad rezultāts varbūt būtu cits, bet pārtikušo, kapitālistisko Rietumu eksistence noteica komunistiskās ideoloģijas neizbēgamo zaudējumu.

Mūsdienu Eiropā valda spēcīga vēlme turpināt šo «ideālās» sabiedrības uzcelšanas mēģinājumu, kur atkal visiem būs vienādi labi, neatkarīgi no... (plašs saraksts). Kādam jābūt gala rezultātā sasniedzamajam ideālam? Visi vienādi savās tiesībās un pienākumos, visi kā brāļi un māsas, neatkarīgi no..., bez agresijas, apveltīti ar milzu toleranci un gatavību viens otram palīdzēt. Lieliski. Kurš gan negribētu dzīvot tādā sabiedrībā?

Taču tāpat kā padomju stila komunismam ar savu pārticību traucēja Rietumi, tā arī šodienas pārtikušajiem, iecietīgajiem Rietumiem ar savu nabadzību traucē Austrumi un Dienvidi. Ja šie plašie reģioni, kuros dzīvo 80% planētas iedzīvotāju, būtu no bagātajiem Rietumiem norobežoti ar augstu sienu, tad minēto ideālu, iespējams, varētu sasniegt dažu paaudžu laikā, taču apkārt šai Rietumu leiputrijai dzīvo miljardiem cilvēku, kuriem ir gluži cita sadzīves pieredze. Es nerunāju tikai par somāliešiem vai nigēriešiem, kuri, daudz nedomājot ne par toleranci, nedz reliģisko, dzimumu un kādām vēl tur iecietībām, miljoniem gatavi mesties uz Rietumu labumiem, bet arī par poļiem, rumāņiem un latviešiem, kas pagaidām Rietumu ideālajai sabiedrībai arī pieder drīzāk vēlamības izteiksmē.

Cilvēki nav muļķi. Padomju augstskolās politekonomijas lekcijās pasniedzēji bija spiesti stāstīt, ka, atbilstoši Marksa mācībai, kapitālismā cilvēku dzīves līmenis nemitīgi samazinās (absolūtajos skaitļos). Gan pasniedzēji, gan studenti lieliski saprata, ka tam nav nekādas saistības ar realitāti un šīs frāzes ir tikai nodevas ideoloģiskajai «pareizībai». Nav brīnums, ka viss beidzās ar to, ar ko 1991. gadā beidzās.

Šobrīd noteiktas aprindas ar pāļu dzinēja neatlaidību turpina atkārtot, ka migrācija nekādas bažas nerada. Tajā pašā laikā elementāri demogrāfiskie aprēķini par cilvēku skaita izmaiņām Āfrikā, Tuvajos Austrumos, Āzijā nepārprotami liecina, ka pretendentu skaits, kuri no šīm zemēm pārskatāmā nākotnē, nežēlojot spēkus un resursus, gribēs nonākt Rietumos, ne tikai nekļūs mazāks, bet, gluži otrādi, pieaugs. Šī acīmredzamā pretruna, kuru daudzi stūrgalvīgi atsakās redzēt, tāpat kā acīmredzamās problēmas ar šo cilvēku integrāciju Rietumu sabiedrībā agri vai vēlu novedīs šo ideoloģisko mītu tajā pašā strupceļā, kur nonāca komunistiskais mīts.

Ielikt Eiropas pamatos ideoloģisku stūrakmeni, kura fiziskā izturība (saistība ar reālo dzīvi) ir apšaubāma, ir bīstami. Kā pirms vairāk nekā divsimt gadiem teica Makrona tautietis Antuāns Bule de la Merts, tas ir vairāk nekā noziegums. Tā ir kļūda. Fundamentāla kļūda.