Kā līdz tam varējām nodzīvoties?

Rīgas satiksmes (RS) skandāls turpina spridzināt, un nav zināms, kā tas viss beigsies. Trešdien KNAB aizturējis ar RS cieši saistītā uzņēmuma Rīgas karte valdes locekli Aleksandru Brandavu. Agrākie RS valdes locekļi ir vai nu atlaisti, vai apcietināti. Neizturot mēslu smaku, atkāpies RS pagaidu vadītājs Anrijs Matīss.

Rodas pamatots jautājums, kā līdz tam varējām nodzīvoties, jo visas Rīgas domes nebūšanas nesamilza vienā diena. Par tām runāja jau gadiem, un daudzas bija labi redzamas, izejot uz ielas, taču vēlēšanās Rīgas mēra Nila Ušakova vadītais bloks pārējos sarakstus uzvarēja ar lielu atrāvienu. Uz jautājumu, kur līdz šim skatījās mūsu tiesībsargi, precīzi atbildēja kādreizējais Saskaņas sabiedrisko attiecību konsultants Jurģis Liepnieks, kurš pēc Brandava aresta tviterī ierakstīja: «Jā, ko lai saka - tajos skaistajos laikos, kad Juraša sieva strādāja pie Loginova Rīgas brīvostā, bet Jurašs ar Potapovu (tā oriģinālā) KNAB vadīja, tad Rīgas pašvaldībai nenācās par šādām lietām nervozēt.»

Kārtējo reizi pierādījusies ilgstoši piekoptā, ārkārtīgi selektīvā KNAB pieeja korupcijas meklēšanā Strīķes un Juraša valdīšanas laikos. Šleseru varēja trīs gadus klausīties faktiski pa tukšo un pēc tam parlamentārās izmeklēšanas komisijā pusgadu gaisu tricināt par «šaušalīgajām» (patiesībā veģetārajām) Rīdzenes sarunām, bet Rīgas domē (tāpat kā daudz kur citur) šajā pašā laikā neviena nopietna korupcijas atklāšanas gadījuma, lai gan tas pats Rīgas kartes gadījums jau no paša sākuma bija pietiekami šaubīgs, lai par to saktu interesēties arī bez tehnisku palīglīdzekļu izmantošanas.

Jau sen populāra ir konspirācijas teorija par pusoficiālu varas sadalījumu - nacionālajā mērogā mums, Rīgā jums. Šis ir gadījums, kad fakti vairāk liecina par labu konspirācijai, nevis otrādi. Visādi var gadīties, bet, manuprāt, tomēr galvenais iemesls Ušakova nenogremdējamībai ir bijis pieklājīgas alternatīvas trūkums.

Atgādināšu, kādas ir politiķim obligāti nepieciešamas īpašības, lai vēlētāji šo politiķi uztvertu kā jauno līderi. Viņam ir jābūt kādai konkrētai, sabiedrībai labi saprotamai idejai, par kuru viņš pats ir nešaubīgi pārliecināts. Lai tad, kad viņš par šo ideju runā, viņa acis deg un ir redzams, ka tā viņu patiesi interesē. Lai jaušama enerģija un gatavība kauties par savu taisnību, nebaidoties no zilumiem. Vai kādam no Ušakova «gāzējiem» šāda īpašība piemita? Vismaz es tādus nemanīju.

Var iebilst, ka arī Ušakovs ar lielu degsmi nekad nav izcēlies. Taču viņam tā arī nebija vajadzīga. 40% balsu viņam bija garantēti, pat neatverot muti. 2009. gadā viņš trūkstošās balsis ieguva, patiecoties Aināram Šleseram, kurš kopā ar Ēriku Stendzenieku bija datorgrafikā izveidojis interesantu, pievilcīgu Rīgas attīstības vīziju, ko prezentēja milzu metienā izdotā reklāmas avīzē. Ne 2013. gada, ne 2017. gada vēlēšanās pēc šādām nākotnes vīzijām vairs nebija nepieciešamības, jo arī opozīcija nekādas vīzijas nezīmēja.

Arī tagad, klausoties Vilni Ķirsi, nerodas iespaids, ka ir kāds jautājums, kurš viņu no tiesas interesētu. Piemēram, velo infrastruktūras lēnā attīstība, pilsētas apzaļumošana, sabiedriskā transporta sistēmas reorganizācija, pilsētvide, vides vizuālā piedrazotība un daudzas citas lietas. Ja viņš par to runā, tad tādā garlaikotā balsī, it kā tikai tāpēc, ka par to pienāktos runāt. Tiek atkārtota mantra par Rīgas domes korumpētību, izšķērdību, nesaimnieciskumu utt. Tiem, kas tāpat par Ušakovu nebūtu balsojuši, ar to droši vien pietika, bet nekam vairāk.

Daudzi no 2017. gada Rīgas vēlēšanu sarakstu līderiem šodien sēž Saeimā, un viņi jau uz pašvaldību vēlēšanām gāja ar tādu domu. Vēlētājs nav muļķis. Viņš redz, kuram patiešām gail acis, vēloties kaut ko paliekošu izdarīt savai pilsētai, un kurš tikai atskaņo labi iemācītu plati un vēlēšanas izmanto kā tramplīnu tālākajam karjeras lēcienam uz Jēkaba ielu. Rezultātā Ušakova - Amerika bloks noturējās Rīgā pie varas.

Atbildēt uz jautājumu, kāpēc opozīcijā neatradās neviena spēcīga politiķa, kurš būtu spējīgs aizraut vēlētājus ar savu personisko enerģētiku, gatavību strādāt Rīgas un rīdzinieku labā, nav viegli. Baidos, ka tā ir liecība hroniskai un arvien progresējošai politisko aprindu kvalitatīvai degradācijai.