Par zīli rokā vai medni kokā?
Braucot mājās no Latvijas Zemnieku savienības (LZS) kongresa Jelgavas pilī, domāju, kādu virsrakstu likt komentāram par tur redzēto. Prātā nāca dažādi varianti, līdz beidzot izkristalizējās it kā īstais. Tas, kurš visprecīzāk raksturoja kongresā valdošo atmosfēru un tā rezultātu – Zemnieki nolemj neko nemainīt.
Taču jau pēc mirkļa atskārtu - kā nolēmuši neko nemainīt? Partijas priekšsēdi taču nomainīja. Tās ilggadējais līderis Augusts Brigmanis aizsūtīts - kā viņš pats izteicās - atjaunot pie mājas pērnvasar izkaltušo mauriņu, un viņa vietā ievēlēts Armands Krauze. Taču šai dekorāciju maiņai nevajadzētu mūs maldināt. Krauze de facto iemieso nekā nemainīšanas doktrīnu.
LZS kongress notika partijai nelabvēlīgā laikā. Rudenī notikušajās Saeimas vēlēšanās ZZS (līdz ar to arī LZS) cieta smagu sakāvi. Ne tik daudz zaudēto mandātu ziņā, cik statusa ziņā. No koalīcijas vadošās, premjera partijas pa tiešo uz rezervistu soliņa, kur pārējās koalīciju veidojošās partijas visai pazemojoši izturējās kā pret atstumtajiem. Gandrīz visi kongresa runātāji atzīmēja šo vēlēšanu vājo rezultātu un meklēja tam iemeslu. Katram tas bija savs. Partijas Latvijai un Ventspilij līderis Aivars Lembergs ar socioloģisko aptauju skaitļiem un tabulām mēģināja pierādīt, ka zaudējuma cēlonis bijis nesagatavotu reformu ieviešana, politiska nekonsekvence un nepamatota augstprātība. Brigmanis norādīja, ka ZZS pārāk paļāvās uz varas pozīciju, sabiedrībai neizskaidroja savus lēmumus un nenovērtēja sabiedrības noskaņojumu, savukārt Krauze norādīja uz skaidras ideoloģijas trūkumu.
Šiem vājo rezultātu iemesliem var tikai piekrist, īpaši par Krauzes piesaukto ZZS idejisko nabadzību. Atgādināšu, kādi idejiskie vadmotīvi bija citām partijām. KPV LV - antielitārisms; NA - nacionālisms; JKP - cīņa pret korupciju; Jaunajai Vienotībai - prorietumnieciskums; Attīstībai/Par! - liberālisms. ZZS centienus uzdoties par konservatīvisma balstiem Latvijā neitralizēja gan NA, gan ZZS galvenie politiskie konkurenti - JKP, kuriem izdevās stigmatizēt ZZS kā lielākos valsts stagnātus. ZZS sauklis - Labo darbu čempioni - bija nesekmīgs mēģinājums sabiedrībai sevi uzdot par tiem, par kuriem pašiem gribētos uzdoties, bet ko sabiedrība par tādiem neatzīst.
Lai gan Krauze savā uzrunā vārdu «ideoloģija» pieminēja vismaz reizes desmit, piesaucot dažādus krāšņus epitetus (piemēram, valsts bez ideoloģijas ir kā klēts bez labības), arī viņš šo ideoloģiju vienā teikumā vai, vēl labāk, vienā vārdā skaidri nedefinēja. To centās izdarīt Krauzes galvenais konkurents uz LZS priekšsēža amatu - Ringolds Arnītis. Viņš iezīmēja savu ideoloģisko redzējumu - aizstāvēt nacionālo kapitālu, aizstāvēt nacionālās intereses starptautiskajās institūcijās. No šā aspekta Arnītis iekļaujas vispārējā pasaules protekcionisma plūsmā un vairāk atbilst tam politiķa tipam, kurš nācis modē līdz ar Trampa parādīšanos. Patiesības labad jāatzīmē, ka līdzīgu ideoloģiju kā savu centās ieskicēt arī Krauze, taču viņam tas sanāca kaut kā daudzvārdīgi.
Vai Krauzes ievēlēšana bija likumsakarīga? Gan jā, gan nē. Viņa konkurents Ringolds Arnītis savā prezentācijā uzsvaru lika uz partijas restartu un būtiskām reformām. Lai gan klīda runas, ka viņa ievēlēšanas gadījumā varētu notikt LZS un Zaļās partijas attiecību saasināšanās, viņš pats tās noliedza kā patiesībai neatbilstošas. Pēc balsošanas pirmās kārtas, kad no tālākās cīņas izstājās Brigmanis, iezīmējās spēku sadalījums. Krauze pārstāvēja tos, kuri partijā neko mainīt negrib (jo tāpat labi sēž savās vietās un samierinās ar zīli rokā), savukārt Arnītis tos, kuri ir gatavi cīnīties par kaut ko vairāk, tas ir - medni kokā.
Kongresa delegātu vairākums nobalsoja par «stabilām vērtībām», par personu, kurš varbūt kalnus negāzīs, bet arī podus negāzīs. No Arnīša visādus brīnumus varētu sagaidīt. Ko vērts ir viņa aicinājums partijai pārstāt būt šauri saimniecisku interešu klubiņam. Šāda leksika ne vienam vien no klātesošajiem varēja likties aizdomīgi ķecerīga. Sirdij daudz tuvāka Kārļa Ulmaņa piesaukšana un aicinājumi būt saimniekiem savā zemē.
Būsim objektīvi. LZS ir palikusi uzticīga pati sev. Nekādu sasteigtu kustību. Ar Krauzi konkurējošais Arnītis ir ievēlēts par partijas līdzpriekšsēdētāju, un viņam ir dots laiks sevi pierādīt darbos. Pēc diviem gadiem būs jaunas partijas vadības vēlēšanas, un tās būs daudz svarīgākas, jo līdz tam nekādi lieli politiskie eksāmeni partijām nebūs jāliek (Eiroparlamenta vēlēšanas kongresā pat netika pieminētas). Tad arī izšķirsies ceļš, pa kuru ies LZS.