Karte kā pašmērķis
 
©F64

Cerības uz apvienoto pašvaldību ekonomiskās varēšanas pieaugumu pēc kārtējās administratīvi teritoriālās reformas (ATR) ir baltiem, kožu saēstiem diegiem šūtas.

Nedz eksperti, nedz pašvaldību pārstāvji, nedz paši reformētāji nespēj saskatīt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) zīmējumā reālus, efektīvus instrumentus pašvaldību ekonomiskajai izaugsmei.

Tas gan nenozīmē, ka ieguvumi no reformas nebūs nevienam un nekādi - tai būs savi plusi un mīnusi, līdzīgi kā no iepriekšējās 2009. gadā veiktās reformas, daži iegūs vairāk, citi mazāk vai neko un veģetēs kā līdz šim. Ja jau iepriekšējā reforma būtu ekonomiski stiprinājusi pašvaldības, ja teritoriju palielināšana būtu bijis nozīmīgs faktors investīciju ienākšanai, uzņēmējdarbības uzplaukumam, iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes, labklājības kāpumam, tad šodien nebūtu VARAM iecienītajam ekonomģeogrāfam Jānim Turlajam vairāk nekā 80% Latvijas kartes jāiezīmē zilos toņos, kas apzīmē teritoriju depopulāciju, vien Rīgu un Pierīgu iezīmējot iedzīvotāju skaita pieaugumu raksturojošos rozīgos toņos. Tad nebūtu arī jāvaimanā par to, ka tikai 12 no 119 pašreizējām pašvaldībām ir maksātājas pašvaldību izlīdzināšanas fondā, par to, ka 59 teritorijas neatbilst pašvaldību prasībām.

Var jau teikt, ka iepriekšējā ATR bija politiskā kompromisa izkropļota, bet, raugoties uz esošo lielo reģionālo noslāņotību, nav ticības, ka vēl lielāka pašvaldību konsolidēšana dotu gaidīto ekonomisko efektu. Ministrs Juris Pūce teic, ka ar 35 pašvaldību izveidi reformētāji tiecas sasniegt ekonomiski attīstīties spējīgas teritorijas, kur iedzīvotāji saņemtu kvalitatīvus pakalpojumus par samērīgām izmaksām un spēj izpildīt pašvaldību funkcijas bez citu atbalsta. Bet paši reformētāji nemaz necer šo mērķi arī sasniegt, tikai tiekties. Pūce atzīst, ka arī turpmāk būs nepieciešams pašvaldību finanšu izlīdzināšanas mehānisms, kurā vairāk vajadzēs piedalīties valstij ar konkrētu mērķfinansējumu un ne tik daudz dažām ekonomiski spēcīgākajām pašvaldībām dotēt citas. Citastarp tas nozīmētu pašvaldību autonomijas mazināšanos, jo valsts finansējumu piešķirtu tikai tās atbalstītajiem pieprasījumiem. Ministrs piekrīt, ka «reģionālās ienākumu atšķirības ir bijušas ilgstošas», daudzos politiskos dokumentos solīts tās mazināt, «bet nav sanācis» un nez vai sanāks, «ja pretī ir tāda pašvaldību struktūra, kurās iedzīvotāju skaits variē no viena līdz 100 tūkstošiem», izņemot Rīgu. Bet nekas arī neliecina, ka šī ATR to atrisinās! Var jau būt, ka kādam nelielam uzņēmumam palīdzīgu roku varētu sniegt uzņēmējdarbības konsultanta esamība pašvaldībās, kurās to nav, bet lielākiem investoriem būtiskākā ir infrastruktūra, pieejams kvalificēts darbaspēks, kas nevairosies vienkārši no tā, kā teritorija tiek apzīmēta kartē, loģistikas nosacījumi, piemēram, attālums līdz ostai, lidostai, kas arī ir neizmaināms lielums. Jā, pluss būtu reģionālo ceļu sakārtošana, kas reformas ietvaros nav apsolīta, par ko gan runās, bet kam reāli naudas nav - tuvākajos gados arī nebūšot, bet kaut kas esot jāieliek nākamajā trīsgades budžetā.

Līdzekļus arī daudz neietaupīs no samazināta administratīvā aparāta un pašvaldību deputātu skaita. Efekts tiek lēsts nedaudz virs viena procenta jeb padsmit miljoniem eiro. VARAM gan šos ieguvumus lēš lielā amplitūdā, līdz pat 120 miljoniem eiro, turklāt vēl 40 miljonus varēšot ietaupīt no slēdzamo skolu uzturēšanas izdevumiem. Te gan netiek rēķināti tie zaudējumi, ko radīs no darba atbrīvoto cilvēku bezdarbnieku pabalstu izmaksas. Var jau būt, ka kādus uzsūks izslāpušais darba tirgus, bet tikpat labi šie cilvēki var piebiedroties emigrējušo kuplajam lokam vai Rīgai, centrbēdzes spēku un reģionu atpalicību palielinot vēl vairāk.

Jā, varbūt lielākā vienotā pašvaldībā varēs vieglāk vienoties par ekonomiskāku skolu tīklu un racionālāku citu resursu izmantošanu, jācer, ka vietvalži arī spēs abstrahēties no savtīgām interesēm tikai palikt par vietējo ķēniņu bezcerīgi grimstošā ciemā, bet visi apstākļi jāvētī, runājot ar pašvaldībām, kuras pārzina situāciju realitātē, nevis vadās tikai no datorprogrammu kalkulācijām. VARAM vajadzētu arī sākotnējo zīmējumu papildināt ar reālu ekonomisko, nodokļu vai citu instrumentu klāstu, kas varētu attaisnot to ministrijas nosaukuma daļu, kas runā par «reģionālo attīstību». Pašlaik rodas iespaids, ka prezentētais plašais dažādo rādītāju klāsts, piemēram, par mobilo zvanu aktivitāti, mājsaimniecību elektrības patēriņu, dzimumvecuma struktūru, migrācijas ceļiem, darbavietu izkliedi, Latvijas valsts mežu radītās pievienotās vērtības lokalizāciju, ir uzmanības pievēršana detaļām situācijā, kad trūkst bāzes - skaidra sasniedzamā rezultāta ar noteiktiem instrumentiem. ATR var būt viens no instrumentiem, bet, lai tas darbotos, pietrūkst virknes citu. Pirms spēlēt ar tik lielām likmēm, VARAM varēja palaist pilotprojektu, piemēram, apvienot Ludzas novadu, kā tas ir iezīmēts kartē, un palūkot, cik strauji tas attīstās tāpēc vien, ka ir apvienots, kāda palīdzība no centra tam nepieciešama attīstībai un vai tādu potenciāli varētu sniegt arī citām pašvaldībām?

Jautājums arī, kāpēc pašvaldību un kopējais deputātu skaits tiek samazināts tik krasi - no 119 pašvaldībām uz 35 un no 1614 deputātiem līdz 686? Tikai tāpēc, ka VARAM nevarēja izperēt neko oriģinālāku par veco rajonu karti ar nelielām korekcijām? Igaunija, kurā ir gan mazāk iedzīvotāju (aptuveni 1,3 miljoni), gan mazāka teritorija, pēc 2017. gada ATR atstāja vairāk nekā divtik pašvaldību - 79 - un to deputātu - 1019. Arī Lietuvā tiek ievēlēti vairāk deputātu gan absolūtos skaitļos, gan proporcionāli - 1502 deputāti 60 pašvaldībās! Tādējādi būtiska blakne būs demokrātijas un iedzīvotāju pārstāvniecības mazināšanās. Kā vārdā - nav skaidrs.