Vai reforma apturēs depopulāciju?
Lai gan uz rīdziniekiem tā dēvētā administratīvi teritoriālā reforma (ATR) tikpat kā neattiecas, tieši viņi ir galvenie tās virzītāji. Katram ir sava motivācija un intereses. Mani personiski visvairāk uztrauc, ka jau vairākas desmitgades notiek mūsu valsts iztukšošanās, ko gudrā vārdā dēvē par depopulāciju. Tāpēc no ATR gribētu lielāku skaidrību, kā šī reforma ietekmēs Latvijas novadu apdzīvotību.
Izņemot Rīgas aglomerāciju, visur citur iedzīvotāju skaits sarūk. Vai plānots, ka šis process tiks turpināts, un ko par to saka paši reformas virzītāji? ATR teorētiski būtu jābalstās uz precīzi definētu Latvijas reģionālo politiku, taču tādas politikas patiesībā nemaz nav. Tāpēc, pirms zīmēt jauno novadu karti, vispirms būtu jānosaka, kāda ir valsts stratēģija reģionālās politikas jomā, un atbilstoši tai arī jārīkojas. Tā būtu jādara, ja valsts tiktu pārvaldīta atbilstoši labas pārvaldības principiem. Diemžēl tā tas nenotiek.
Līdz ar to nav nekādas skaidras vīzijas par vēlamo situāciju Latvijas reģionos pēc 10, 20 vai 50 gadiem. Vai tā būs virzība uz lieliem mežu masīviem, lielām lauku saimniecībām ar sezonāli ievestu darbaspēku (no kurienes?) un minimālu uz vietas, ārpus lielajām pilsētām dzīvojošu cilvēku skaitu? Vai arī tieši otrādi - orientācija uz maksimālu iedzīvotāju skaita saglabāšanu lauku apvidos? Citiem vārdiem, vai valsts bezrūpīgi noraudzīsies, kā notiek lauku apvidus depopulācija dabīgā ceļā, vai arī centīsies šo depopulāciju novērst, izmantojot dažādus finanšu un fiskālos stimulus, tajā skaitā radot vai uzturot subsidētas darba vietas.
Līdz šim vienota, homogēna nākotnes plāna nav. Taču var izvērtēt līdzšinējo praksi. Spriežot pēc tās, Latvijas reģionālā politika ir draudzīga tikai Rīgas un tās apkārtnes iedzīvotājiem. Tā nav stimulējusi cilvēkus dzīvot ārpus Rīgas aglomerācijas. Līdz šim ir darīts viss, lai attālākos lauku reģionos dzīvotu pēc iespējas mazāk cilvēku un tie aizbrauktu labākajā gadījumā uz Rīgu, sliktākajā uz Angliju vai Īriju. Pareizāk gan būtu teikt, ka nav darīts tikpat kā nekas, lai šos procesus novērstu. Nesaku, ka tas darīts apzināti, jo cilvēku aizplūšana no ekonomiski vājākiem reģioniem uz attīstītākiem ir pašsaprotama. Lai tas tā notiktu, nekas nav jādara. Tas notiek pats no sevis. Taču, lai cilvēki gribētu dzīvot arī tālāk no Rīgas, ir jāveltī pūles. Protams, ja ir tāds mērķis. Pagaidām par tādu runā ļoti šaurā, atsevišķu profesiju (visbiežāk mediķu) kontekstā. Pamata mērķis ir gluži cits, un tas caurvij jebkuru diskusiju par ATR.
Runa ir par tā dēvēto pašpietiekamību (VARAM dokumentos - «spēja patstāvīgi izpildīt autonomās funkcijas»). Ar šo jēdzienu, to neskaitāmas reizes atkārtojot, cilvēku apziņā tiek iedzīta pārliecība, ka no Rīgas tālāki novadi ir ekonomiski neizdevīgi un tie mums, visiem pārējiem, kas tur nedzīvo, ir uz kakla. Mums viņi, liekēži un parazīti, jāuztur. Tādi jēdzieni kā cilvēciskā solidaritāte tiek aizmirsti. Vienmēr, kad vajag pamatot, kāpēc nepieciešama ATR, tiek atrasts un plašai publikai parādīts kāds pašvaldības objekts, kurš tiek uzturēts tikai tāpēc, lai vietējiem iedzīvotājiem būtu darbs.
Ja lauku kontekstā piesaucam pašpietiekamību, tad tā ir 19. gadsimta domāšana, kad modē bija princips «izdzīvo stiprākais». Tagad ir 21. gadsimts un cilvēce pārdzīvo par katru apdraudētu sugu, par katru izmirstošu tautiņu, pat par katru krastā izskaloto ronēnu, nemaz nerunājot par degunradžu likteni Āfrikā. Valstiskā līmenī līdzīgi būtu jāuztraucas par katru pamestu lauku sētu, slēgtu veikalu, pastu, apdzīvotu vietu. Tā vietā ir milzu uztraukums, ka kaut kur tālu no Rīgas «uzpūtīgi pagastveči» cenšas mākslīgi uzturēt «nevienam nevajadzīgas» darba vietas. Ārprāts, cik tas dārgi izmaksājot, un cik gan varētu ietaupīt, ja cilvēku laukos paliktu vēl mazāk.
ATR ir acīmredzami sākta kaut kur no vidus. Normāli būtu sākt ar skaidri definētu valsts reģionālo politiku vismaz 20 gadu perspektīvā tieši no valsts apdzīvotības aspekta. Tad, kad ir skaidrs, ko gribam sasniegt un kāds ir mērķis, tad var iet tālāk - domāt par šo mērķu sasniegšanas ceļiem. Pagaidām viss izskatās pēc kārtējās reformas bez skaidra stratēģiskā redzējuma. Ir ienaidnieks - politiski kaitinošas pašvaldības, un tās ir jāsagrauj. Kādiem līdzekļiem un kas būs galvenie cietēji, tas jau ir cits jautājums.