Vēstulē redzu skaistu, kārtīgu rokrakstu, tāpēc uzreiz saprotu, ka tās autors ir seno laiku cilvēks: mūsdienu ļaudis ir atradinājušies rakstīt ar roku, tagad dominē bezpersoniskais datorsalikums. Vēstule adresēta EP deputātei Inesei Vaiderei.
«Aktualizējies jautājums par pieminekļa uzstādīšanu jaunnosauktajā Neatkarības laukumā Valdemāra ielā. Ar pateicību atceros Jūsu patieso iestāšanos par mana brāļa piemiņas saglabāšanu. Esmu bijis pret pieminekļa celšanu brālim, taču šā brīža situācijā, laikrakstos redzot pilnīgi nepiemērotus priekšlikumus, man šķiet, ka varbūt brālim pieminekļa celšana nebūtu noraidāma, un tieši tur. Tāpēc saņēmu drosmi, un, ja Jūs manu priekšlikumu akceptējat, lūdzu Rīgas pilsētas pieminekļu valdei izteikt šādu priekšlikumu savā vārdā un varbūt arī vēl citu ieinteresētu cilvēku vārdā.» Pašās beigās vēstules autors piebilst: «Protams, apzinos, ka šāda ideja reāli maz iespējama, taču - kas neriskē, tas nevinnē.»
Vēstules rakstītājs ir neatkarības cīnītāja Gunāra Astras brālis Harijs Astra, kuru 22. martā kopā ar dzīvesbiedri Martu viņu pašu mājās - Talsu novada Iģenes Ceļiniekos - brutāli noslepkavoja divi degradējušies plenči. Savukārt 17. martā Latvijas Avīzē tika publicēts Harija Astras raksts par «uzvaras pieminekli», kurā citastarp viņš teica: «Mēs nekarojam pret pieminekļiem, bet gan pret okupācijas (..) liecinieku un slavinātāju un pret mūsu pašu līkajām mugurām. (..) Uzvaras parks Rīgā savā laikā tika veidots, domājot par citu uzvaru - mūsu tautas uzvaru Neatkarības cīņās, un tā ieguva savu nosaukumu. Ar «neatņemamo» kolosu parka vidū mēs apliecinām savu pašcieņas trūkumu un zaimojam Neatkarības cīņu cīnītāju piemiņu, kuru godināšanai šis laukums bija iecerēts.»
Diez vai slepkavām bija skaidrs, pret ko viņi ir pacēluši savas netīrās rokas, un nav arī vērts tagad moralizēt par šo tēmu. Tomēr Harija Astras attieksme pret Pārdaugavas atbaidošo okupācijas slavinātājmonstru ir skaidra: tas ir jālikvidē. Harijam Astram - tāpat kā viņa brālim, Latvijas neatkarības cīnītājam Gunāram Astram, kuru 1988. gadā noslepkavoja čekisti, - nebija bail pateikt to, ko viņi domā. Daudziem mūsdienās gan joprojām ir bail izteikt savu viedokli, kur nu vēl kaut ko darīt, lai šo viedokli pamatotu. Tāpēc uzvareklis lepni stāvēs vēl ilgi, jo tādu kā Gunārs un Harijs mūsu vidū joprojām ir maz.
Stāsts ir par pieminekļiem, kurus vai nu nespējam «nonest», vai nu nespējam uzcelt. Harija Astras pēdējā vēlēšanās ir bijusi - radīt pieminekli savam brālim, novietojot to tieši Jēkaba laukumā, ko pērn pārdēvēja par Neatkarības laukumu. Jāpiekrīt Rīgas domes Pieminekļu padomes priekšsēdētājam Ojāram Spārītim, kurš atbildes vēstulē, ko nosūtīja Inesei Vaiderei, runājot par Gunāra Astras pieminekli, citastarp teic: «Izskatot jautājumu par Jēkaba laukuma pārdēvēšanu par Neatkarības laukumu, Pieminekļu padome idejas autoriem norādīja, ka laukuma pašreizējais vizuālais un tehniskais stāvoklis neatbilst neatkarības jēdziena ietvaram, uzsverot nepieciešamību pēc laukuma rekonstrukcijas, tādējādi sabalansējot nosaukuma simboliku ar teritorijas kopainu.»
Svēta patiesība! Rīgas domei, kā pieredze liecina, ir čupčupām liekas naudas, ko veiksmīgi var izmantot ne tikai kaut kādu uzvarekļu demontāžai, piedodiet, rekonstrukcijai, bet arī Neatkarības laukuma aizdabūšanai līdz «neatkarības jēdziena ietvaram». Pagaidām Rīgā ar gandarījumu vērojam vien maziņu puškiniņu, barklajiņu, gomberdziņu, ulugbedziņu un kosmisku mērkaķu invāziju, un šo objektu izpildījums nereti izsauc jautājumus par mākslinieciskās gaumes īpatnībām... Var piekrist arī tam, ka «Rīgas pilsēttelpa ir atvērta dažādiem skulpturāliem objektiem» (no Ojāra Spārīša vēstules), tāpēc ir cerības, ka ideja par Gunāra Astras pieminekli nepaliks vien iniciatīvas grupas ietvaros. Protams, sabiedrība varēs iesaistīties ziedojumu vākšanā, kad pieminekļa konkursi jau būs notikuši, koncepcija domē apstiprināta utt. Bet pagaidām veidojas piemineklīšu haoss, par ko vienīgās izjūtas ir kauns un bezspēcība.
...Gunārs Astra savā pēdējā tiesas prāvā teica: «Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.» Tā bija nevis aizstāvības, bet gan apsūdzības runa, kas tikpat aktuāla arī šodien. Īpaši ieteicams klausīties mazdūšīgiem konformistiem.
