Bremzējam nākotni?
Divpadsmitajā aprīlī Eiropas Komisijas mājā klausījos biedrības Latvijas formula 2050 kopā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā rīkoto zinātnieku, uzņēmēju un politiķu diskusiju Investīciju vadlīnijas Eiropā un Latvijā.
Galvenais runātājs bija Eiropas Komisijas Reģionālā un pilsētpolitikas ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora vietnieks Normunds Popēns. Es te nepārstāstīšu diskusijas saturu, taču atļaušos izteikt pāris piezīmes par to.
Jo, pirmkārt, man šīs diskusijas tēma savā ziņā sasaucās ar to, par ko NRA nesen (sk. 11.04.) sarunājās Uģis Šēnbergs un Andrejs Ērglis. Proti - par Latvijas nākotnes izvērsumu. Manuprāt, šī nākotne, ja ne gluži simt gadu tālumā, tad tuvākos laikos lielā mērā būs atkarīga gan no vietējo, gan pagaidām vēl arī Eiropas investīciju politikas un to efektivitātes.
Turklāt itin kā sasaistē ar Uģa un Andreja sarunu arī diskusijā tika uzdoti daudzi būtiski jautājumi. «Kas būtisks Latvijas nākotnei?» «Vai esam sapratuši, kur gribam iet?» «Kā padarīt Nacionālās attīstības plānu un kohēzijas instrumentus par efektīvu līdzekli?» «Vai mums ir skaidrība par to, kur investēt naudu nākamajā periodā?» «Ko pētniecība var piedāvāt Nacionālās attīstības plānam un sabiedrībai?»...
Jā, tika nosaukti arī mērķi un tas, kas Latvijai jāpanāk atsevišķās jomās. Piemēram, Popēna kungs, minējis četrus tematiskus mērķus, nosauca piekto - savu ideju, ka Eiropai jātiek tuvāk cilvēkiem. Vēl - Latvijai jābūt viedai valstij, tajā jābūt viediem cilvēkiem un viedai sabiedrībai. «Valstij jādefinē precīzs, ieinteresēts pasūtījums pētniecībai.» Jo, ja gribam attīstītu sabiedrību, ražošanu, inovācijas, tad - inovācijas lielā mērā ir atkarīgas no pētniecības, un pētniecība lielā mērā attīstās universitātēs. «Šī ir tā vieta, kur šobrīd bremzējam...»
Diskusijas tēmu es uzskatu par svarīgu un aktuālu. Taču - te ir mans, varētu teikt, kritiskais, otrkārt. Jo, klausoties šos Latvijā visnotaļ zināmos, ar lielu ietekmi apveltītos cilvēkus, man radās palaikam pat nikns jautājums - vai tiešām teju trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas mēs arvien atrodamies tādā kā starta situācijā, sākumstadijā? Vai tiešām šajās desmitgadēs mēs, rēķinoties ar valsts perspektīvu, neesam spējuši pienācīgi, neesam spējuši laikus definēt savas valsts mērķus un to īstenošanai vajadzīgos resursus? Mani savulaik mācīja, ka gan izglītības, gan medicīnas, gan sociālās, gan citu jomu mērķu īstenošanai nepieciešamie līdzekļi ir precīzi aprēķināmi. Kāpēc tas nav izdarīts? Kāpēc šie cienījamie ļaudis lielā mērā tomēr skatījās uz savas valsts nākotni kā uz jauniem vārtiem, pa kuriem tiem jātiek iekšā? Un tādēļ manā uztverē pārmēru iztika ar «vispārējām vietām», nevis konkrētu situācijas un tās perspektīvas raksturojumu.
Tādēļ es šo diskusiju pieņemu vien kā starta pasākumu turpmākajam, vien kā situācijas pamatainas apzināšanai, kam noteikti vajadzētu sekot turpinājumam, tēmas izvērsumam un raksturojumam konkrētās mūsu tautsaimniecības jomās.
Vēl no tām atsevišķām tēzēm, kas tika paustas, man likās ievērības cienīgas vai interesantas šādas: jāgādā, lai Latvijā būtu visai Eiropas telpai līdzvērtīga dzīves kvalitāte (G. Bērziņš); Latvijas teritoriālo reformu vajag pabeigt pēc iespējas ātrāk, vajag samazināt administratīvās robežas, bet veidot sadarbību pāri tām, mūsu mērķis nav piešķirt katrai pašvaldībai aploksni - sadarbība ir primārais, taču ir jāsaprot, kādi sadarbības mehānismi pieejami un iespējami pašā Latvijā (N. Popēns); G. Dambergs atgādināja, ka no desmit iesāktiem projektiem parasti tikai divi ir veiksmīgi. Tāpēc jābūt procedūrai, kas ļauj laikus apstāties. Taču - arī neveiksme ir pozitīvs rezultāts; Rīga, ja godīgi, ir telpa, kura neattīstās, kā vajadzētu. Rīga nav starptautisks centrs (L. Straujuma); Straujumas kundzes uzskatam pretī Ģ. Rungainis izvirzīja tēzi: kam dot naudu - Rīgai! Jo kamdēļ būvēt Potjomkina sādžas ārpus Rīgas, ja mums ir viens attīstības centrs - Rīga? Un vēl viņš jautāja, kā mūsu demokrātiskajā sistēmā var būt jauniešu bezdarbs? Tikai tad, ja viņi nav pienācīgi izglītoti!; mērķiem jābūt vienkāršiem un visiem saprotamiem (M. Kazāks).
To pēdējo tēzi es izcelšu īpaši. Jo uzskatu, ka visās jomās politiķu un birokrātu plāniem ir jābūt skaidriem, pamatotiem un saprotamiem gan šo jomu profesionāļiem, gan visvienkāršākajiem to pakalpojumu patērētājiem. Tad valsts var cerēt uz inteliģenci.