Kad vara gūs stāju saistībā ar tautas izglītību un veselību?

Mani satrauca Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktores Gundegas Rancānes (sk. NRA portāls) rakstītais, ka skolās bieži vērojama oficiālajam uzskatam pretēja aina – «skolās, kur jau šobrīd ir 30 un vairāk skolēnu klasē, aizvien pieaug tādu izglītojamo skaits, kuri nespēj apgūt mācību saturu.

Daudzi vecāki, kuriem ir iespēja, meklē privātskolotājus. Toties tie, kuriem nav tādas rocības, paliek zaudētājos.

Pagaidām viņi vēl var izvēlēties kādu mazāku - cilvēkbērnam draudzīgāku skolu. Bet ko viņi darīs, kad mazās skolas likvidēs?» Jā, es pazinu Lūciju, pazīstu viņas vīru, koktēlnieku un pedagogu Antonu, kopš mazām dienām pazīstu Gundegu un arī citus šīs skolas skolotājus, kurus uzskatu par lielisku, labi organizētu kolektīvu. Esmu ar patiku vērojis, kā skolu uztver bērni, kas tur mācās. Ne mazākā mērā nesaskatu šajā skolā apliecinājumu oficiālās politikas nosliecēm.

Tomēr vēl vairāk par Gundegas rakstīto mani satrauc aina, kas tiek fiksēta ne tikai Latgalē. Mani satrauc aina, kuru jau deviņdesmito gadu mijā paredzēja mana mamma - laba skolotāja. Šī aina man liecina, ka valstī nav bezmaz nekādas tautas ataudzes politikas. Un te nu es pilnīgi piekrītu Gundegai, ka «uzstājīgie mēģinājumi pārvietot visus vidusskolēnus no lauku vidusskolām uz pilsētu vidusskolām ir mērķtiecīga depopulācijas politika». Kā citādi domāt, ja kaut vai tajā pašā Rēzeknes novadā turpmākajiem pieciem gadiem (2019.-2023.) paredzamā aina, proti - skolēnu skaita prognoze visās novada skolās (izņemot divas) paredz kritumu. Kopumā - par kādiem 170 bērniem.

Kādi saistībā ar to ir viņiem sniegtie ieteikumi? Kāds ir individuālais piedāvājums katram no viņiem (nevis lineārās, kolhozu līmeņa vērtās «kolektivizācijas», masivizācijas vērtās receptes)? Kādu tautas, sabiedrības kvalitāti, kādu perspektīvu mūsu jaunākajām paaudzēm garantē šādas politikas ieviesēji? Galu galā - kādu katras Latvijas telpas kvalitāti un cilvēcisko piepildījumu tie, pateicoties šādai politikai, garantē? Kur ar šīs politikas argumentētu pamatojumu var iepazīties? Pagaidām man šādu pamatojumu, visai cītīgi meklējot, nav izdevies atrast. Bet es uzskatu, ka zinu, ka esmu mācīts saprast, ko nozīmē sistēmiski sakopts teksts, ar ko profesionāls izklāsts atšķiras no makaronu kāršanas uz ausīm. Taču pagaidām man šķiet, ka saistībā ar izglītības un veselības aizsardzības sistēmām (varētu teikt - lielā mērā arī saistībā ar sociālo politiku kā tādu) prevalē tieši šī makaronu, biešu vai vēl kā bāšana ausīs. Un, lūk, tas mani besī visvairāk. Tā ir attiecīgi mācītu cilvēku nespēja teju trijos gadu desmitos profesionāli organizēt sev uzticētās sistēmas tā, lai rezultāts izpaustos tautas kvalitātē un uzplaukumā. Manuprāt, laika tam jau bijis pietiekami.

Gundega raksta visnotaļ prātīgi: «Latvija demogrāfiskās krīzes apstākļos nedrīkstētu nenovērtēt arī katras atsevišķas skolas pienesumu kultūrizglītībā, kultūrvides uzturēšanā, latviskās identitātes stiprināšanā, ieguldījumu pilsoniskajā un patriotiskajā audzināšanā, ko kopīgi nodrošina gan pedagogi kopā ar izglītojamiem, gan vecāki.» Bet tur jau tā lieta, ka šo tēzi neapliecina principiāla, mērķtiecīga, nākotnē vērsta, ilgtspējīga valsts politika. Un tas, ko mēs - Latvijas pilsoņi - akceptējām 13. Saeimas vēlēšanās, diemžēl neļauj pārlieku paļauties uz to, ka likumdevējam attieksmē pret šīm lietām piepeši izaugs mugurkauls. Ko viņi grib? Piedabūt humānā darba darītājus pastāvēt «morālās emigrācijas stāvoklī»? Dabūt tādus kā Gundega un viņai līdzīgos laukā no valsts? Iespējams! Ko vērti nacionāli saukļi un nacionālas krāsas, ja Latvijas vara nespēj uzturēt nacionālu valsti, tās kvalitāti (un šīs kvalitātes pamatu pamats ir mūsu bērnu izglītība), tās stāju pēc būtības? Iespējams, mūsu varturiem šī valsts jau izdevīga tikai kā teritorija. Nožēlojami!

Kā jau teicu - te nav runa par kādiem atsevišķiem Makašāniem vai pat Rēzeknes novadu tā kopumā. Lai gan man niez nagi publicēt vietējo šī novada intrigantu vārdus un pamatot viņu, teiksim, egoistisko iegribu (savējais - ne savējais) noteikto attieksmi (teiksim, kārtojot investīciju politiku novadā), pagaidām no tā atturēšos. Taču - es arī Vidzemē, arī Kurzemē, arī Zemgalē zinu vietas ne sliktāk kā Makašānus. Protams, pateicoties tam, ka tur ir lieliski cilvēki, kuriem vārdi «tēvija» un «tauta» arvien ir dārgi. Taču viņu stāsti top skumjāki, līdzīgāki Gundegas stāstam. Centīšos jums tos laika gaitā atklāt. Bet te likšu punktu, sakot, ka izglītības darbiniekiem nepiedien izrādīt savu pāķīgumu, savtīgumu un egoismu, lai kādā sistēmas līmenī tie arī atrastos.