Divi bēdubrāļi – tilts un koncertzāle
Šonedēļ Latvijas galvaspilsētā Rīga ir divas ievērības cienīgas ačgārnības – skaļais politiskais riņķadancis ap Deglava pārvadu un paklusās debates par neuzcelto koncertzāli. Tracis ap tiltu, protams, ir skaļāks un redzamāks. Tas sit pa pieri daudziem, turklāt ne tikai rīdziniekiem pilsētas guļamistabu rajonos – skaidrs, ka šādas stratēģiski svarīgas transporta infrastruktūras slēgšana rada kaudzi neērtību teju visai Latvijai. Slikti vien, ka rūpes par cilvēku drošību šoreiz vairāk atgādina politisku rēķinu kārtošanu.
No sabiedrisko attiecību viedokļa tas ilgtermiņā var izrādīties slidens pasākums tiem, kas šo izrādi iesākuši. Īpaši jau tāpēc, ka priekšvēlēšanu solījumi kā nepildās, tā nepildās. Pēc gada vai diviem viņus pašus var apsūdzēt neizdarībās, un tad nu ej nu sazin, kā viss izvērtīsies. Tāpat var notikt arī tā, ka Būvniecības valsts kontroles dienests pēc nedēļas pēkšņi pieņem slēdzienu, ka tiltu drīkst ekspluatēt un satiksme jāatjauno. Tad tilta slēdzēju argumenti par drošību tautai nešķitīs pārliecinoši un cerētais reitingu kritums var izvērsties par reitingu bedri. Bet nav ko zīlēt, laiks visu noliks savās vietās.
Savukārt akustiskajai koncertzālei neveicas no laika gala. Projekts arī pirmoreiz trāpīja krīzes izraisītā politiski ekonomiskā uguņošanas brīdī, dabūja ļoti nelāgu publicitāti un galu galā, notērējis krietnu valsts naudiņu, aizgāja pa skuju taku, jo tā brīža situācijā nebija paceļams. Tagad redzam mēģinājumu koncertzāles projektu reanimēt.
Paskatīsimies uz veco nedienu stāstu no citas puses. Akustiskā koncertzāle nenoliedzami bija iecerēta kā kultūrtūrisma piesaistes objekts Latvijas galvaspilsētai. Bet nopietno mūziku cienošie kultūrtūristi ir katras saprātīgas pilsētas sapnis. Viņi ir turīgi, reiz var atļauties atlidot ar lidmašīnu uz sev mīļa mākslinieka koncertu. Viņi māk labi uzvesties un ir apveltīti labām manierēm. Dzīvo labās viesnīcās, ēd labos restorānos, iepērkas zīmolu veikalos. Viņi nečurā pie Brīvības pieminekļa, nemeklē lētas prostitūtas un nekaujas pie bāriem.
Kultūrtūristu priekšrocības salīdzinājumā ar britu lumpenproletariātu košāko pārstāvju izdarībām labi var vērot Rīgas Operas festivāla laikā. Akustiskā koncertzāle pie laba menedžeru darba nosacījuma varētu vest uz Rīgu šādus tūristus vismaz reizi mēnesī. Pareizi rīkojoties, tā būtu iespēja paņemt lielu naudu. Diemžēl nauda netika paņemta. To izmantoja, piemēram, Liepāja, kuras tūrisma statistika uzrāda labu bilanci pēc Lielā dzintara atvēršanas. Laiks pierādījis arī to, ka nekādu kritiku neiztur apgalvojumi, ka akustiskajās koncertzālēs trūkšot apmeklētāju. Rīga ir zaudēto iespēju un ieņēmumu pilsēta.
Lai cik atšķirīgi šķistu dzelzceļa pārvads un koncertzāle, tie ir identie dvīņi, ja paskatāmies uz notiekošo ilgtermiņā. Rīga no transporta maģistrāļu viedokļa ir haotiska un nebaudāma pilsēta, kurā kaut ko iesāk, papļekšķina un pamet. Nu kur, piemēram, ir pagaisušas runas par tramvaja tuneli zem dzelzceļa sliedēm pie vecā labā gaisa tilta pie VEF? Tur taču ir pat tramvaja sliedes ieliktas. Kas notiks, ja pēkšņi nāksies slēgt šo arhitektūras pieminekli, pa kuru ikdienā pārvietojas milzīgs transporta daudzums.
Unikālas savā absurdumā ir tramvaja sliedes uz gaisa tilta, kas savieno Čaka ielu ar Purvciemu. Izcils piemineklis pilsētas plānotāju nesaimnieciskumam un nekonsekvencei, kas gluži tāpat kā neuzbūvētā koncertzāle sit pa pilsētas dzīvi un maciņu. Ja jau pirms gadu desmitiem solītās tramvaju līnijas būtu uzbūvētas, cilvēki tagad nemīcītos transporta korķos un nelamātu politiķus. Tas būtu arī ekoloģisks ietaupījums, kas ļautu samazināt ar pasaulē sen vairs nemīlēto dīzeli darbināmo autobusu un mikroautobusu skaitu pilsētā, kuras gaiss ir krietni vien netīrs. Bet mums viss diemžēl notiek tā, kā notiek. Vecos iesāktos projektus neīsteno, izķēza naudu, tad norok. Nāk jauni politiķi, nāk jauni projekti, jo iepriekšējos radījuši idioti, zagļi un meļi.
Pa vidu starp šiem projektiem, olimpa dievu nepamanīti, kaut kur mīcāmies mēs, tauta. Transporta korķos, bedrainās ielās, pa brūkošiem tiltiem. Maksājam transporta nodokli, kas, visticamāk, aiziet banku «glābšanā» notrallinātu aizdevumu atmaksai un jaunu sapņu projektu izsludināšanai. Tomēr nav par ko kurnēt. Mūsu kultūra un ekonomika ir tāda, kāda tā ir. Ja kāda maza nācija Baltijas jūras krastā grib būt cērpams auns, šo prieku liegt nav iespējams.