Labs tiesnesis labāks par labu likumu?
25. aprīlī Latvijas Republikas Augstākajā tiesā notika, manuprāt, saturīga mediju diena. Notikuma saturu NRA (26.04.) perfekti izklāstījis kolēģis Imants Vīksne. Bet arī man kā komentētājam gribas izcelties un sistēmas juristu sniegto itin kā grodo amata arhitektūras ainu vērtēt no tās pilsoniskās efektivitātes un cilvēku uztveres viedokļa. Piemēram, es uzskatu, ka par likuma un taisnīguma attiecībām Latvijā joprojām daudz jādomā.
Vēl atcerējos, šķiet, Valda Birkava savulaik teikto, ka labs tiesnesis ir labāks par labu likumu. Iespējams, atcerēties Birkava kunga sacīto mani vedināja Tieslietu padomes un Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča jautājums: vai likuma tulkošana, interpretēšana, ja es to saprotu savādāk nekā Avotiņa kungs (rādīja uz mani), ir jāsoda. Te es piekrītu Bičkoviča kungam. Jo - lai vai kā, profesionālisms, manuprāt, jebkurā gadījumā ir jāapliecina ar adekvātu cilvēcisko faktoru.
Tomēr es dažādās valsts malās diemžēl itin bieži pārliecinos, ka uzticība tiesu varai un tiesu varas neatkarībai nav pietiekama. Diemžēl nereti tas tā ir visu mūsu varas atzaru savstarpējās korporatīvās sasaistes (prastāk - pērkamības) dēļ. Gada laikā cilvēki man atsūta vairāk nekā desmit konkrētu lietu, kurās uzrāda varas atzaru savstarpējas atkarības apliecinājumus. Jā, jā, es zinu, ka Augstākā tiesa nodarbojas ar kasācijas un apelācijas lietām, tomēr tā ir tiesu varas elements. Un AT mediju dienā runātais, piemēram, par maksātnespējas lietām, man tomēr šķita visai vienpusējs. Tāda kā gribēšana izvairīties no situācijas konteksta vērtēšanas un konfrontācijas ar citiem varas atzariem. No diskomforta. Taču maksātnespējas lietiņu sakarā veikt kaut vien godprātīgu, profesionālu šā procesa vadības analīzi laika gaitā (reiz tiku tam mācīts), lai redzētu, ka šajā jomā politekonomiskās intereses pagaidām valda pār tiesiskumu. Un tas ir viens no iemesliem, kādēļ es nepiekrītu arī mediju dienā izskanējušajam, ka tieslietu ministrs iecerējis veidot speciālas korupcijas tiesas. Mūsu esošās reālpolitiskās kvalitātes situācijā tie var kļūt nevis valsts varas attīrīšanas, bet tik vien kā politikas, varas partiju ietekmes instrumenti.
Mēs ar Bičkoviča kungu šogad Neatkarīgajā jau esam runājuši. Tāpēc tagad vispirms ceru, ka Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs Aigars Strupiša kungs neatteiks sniegt Neatkarīgajai plašāku interviju par viņa teikto. Vienīgais - man kā diletantam šajā tēmā likās dīvaini tas, ka pastāv atšķirības starp kriminālprocesuālo un civilprocesuālo lietu izskatīšanas kārtību. Vai tas nozīmē, ka vienas un tās pašas būšanas izskatīšanas rezultātam dažādās tiesās var būt divas taisnības? Bet pēc tam es ļoti vēlētos aprunāties arī ar Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāju Veroniku Krūmiņu.
Prezentācijā viņa jautāja: ko administratīvās tiesas devušas Latvijas cilvēkiem? Un atbildēja: uzlabojusies valsts pārvalde - ierēdņu izpratne par cilvēktiesībām un saviem pienākumiem pret sabiedrību, iestāžu darba kultūra un ierēdņu izdoto administratīvo aktu argumentācija - tas ir galvenais administratīvo tiesu darba ieguldījums. Viņa uzsvēra, ka vairs nav korekti pārmest administratīvajām tiesām nostāšanos valsts pārvaldes pusē. Bet man ir daži piemēri, kad šī vispārējā, «kolhoza» statistika nestrādā. Ceru, ka mūsu dialogos es tikšu nesaudzīgi un profesionāli nolikts pie vietas.
Bet - vēl pāris kaitinošas atziņas saistībā ar tiesu varu. Kaut vai - es, būdams savulaik mācīts programmētājs un pārvaldes sistēmanalītiķis, nekādi nespēju saprast to, ka valstī cilvēku palicis teju par trešo daļu mazāk, bet teju vai visās sistēmās - izglītības, medicīnas, arī tieslietu -profesionālo kadru, speciālistu pārslodze. Kurš te katrā jomā (skolu, veselības, tiesu) ir savlaicīgi atbildīgs par visu iesaistīto novērtējumu un situācijai, proti - profesionālo pienākumu veikšanai esošajā stāvoklī adekvātu to komplektāciju? Pagaidām man šķiet - neviens! Ne Izglītības, ne Veselības, Aizsardzības, ne arī Tieslietu ministrijas šādu potenciālu neuzrāda. Man tas liecina tik vien to, ka augstākajā (sistēmas) līmenī tiek uzturēts gribēts vai negribēts diletantisms.
Turklāt esošās ar tā saukto reģionālo reformu saistītās politiskās spēles un iegribas vedina domāt, ka tiesnešu slodze to dēļ nesamazināsies, toties krietni palielināsies klientu slodze. Jo reforma paredz attālināt pakalpojumus no cilvēka dzīvesvietas. Utt.