«Rīgas pils arī dega ļoti skaisti,» kāds sociālo tīklu prātnieks salīdzināja 2013. gada ugunsgrēku un Parīzes Dievmātes katedrāles degšanu 2019. gada Lieldienu nedēļā. «Jā, cool,» ar tādu pašu entuziasmu atbildēja cits ugunsgrēku eksperts. Bija daudz idiotisku, nekaunīgu un liekulīgu «vērtējumu» par nule notikušo Parīzes Dievmātes katedrāles gandrīz (!) bojāeju. Vieni kritizēja «nemākulīgos ugunsdzēsējus, kuri sava vājuma dēļ nesaglāba katedrāli un tāpat nesaglābs visu Eiropas civilizāciju», otri kaunināja ziedotājus celtnes atjaunotnei, piedāvādami samest naudiņu neēdušajiem Āfrikas bērniem, savukārt trešie ultramoderni sunīja katoļu Baznīcu, kuras viens no redzamākajiem simboliem – Notre Dame de Paris – «par laimi» dega spožās liesmās...
Tas viss - uz tūkstošiem cilvēku patieso sēru fona, redzot ugunsgrēku, kas aprij ne tikai reliģisko, bet arī cilvēciskā ģēnija simbolu. «Tas ir ļoti zīmīgi, ka mēs visādos veidos pieredzam Rietumeiropas vērtību zaudēšanu - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. [Katedrāle ir] nācijas simbols, eiropeiskās identitātes simbols un viena no nozīmīgākajām arhitektūras vērtībām,» teica Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce.
Ar to arī varētu pietikt - īsas runas piestāv atvadām. Tomēr atvadu nebūs: jau pirmajās 24 stundās pēc nelāgā notikuma katedrāles atjaunošanai tika saziedoti 700 miljoni eiro, vēlāk - jau pāri miljardam. Ziedojumu plūsma nav apstājusies arī šobrīd. Mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs piedāvāja palīdzību, par to liecināja ieraksts tviterlentē: «Telefonsarunā ar Francijas vēstnieci Latvijā Odili Supizonu piedāvāju Latvijas palīdzību un atbalstu Parīzes Dievmātes katedrāles atjaunošanā. Varbūt tās konstrukcijā turpmāk būs kāds Latvijas ozols, un mūsu lietpratēju padoms noderēs.» Tā ir normāla valstiska solidaritāte. Ne vienmēr piekrītu tam, ko dara Rinkēvičs, bet šajā gadījumā citu variantu nebija.
Un vēl. Nevienam - nevienam! - nav nekādu tiesību ar pavēlēm norādīt adresātu, kam vajag (vai nevajag) ziedot. Ziedojiet kaut vai Kislodriščinskas skābo kāpostu biedrībai, un ļaujiet man (un citiem) ziedot tam, kam sirds jūt blakusbūšanu. Tā ir brīva izvēle. Tie, kuri senilu učuku manierē norāda, kam ziedot un kam ne, visticamāk, neziedo nevienam... Protams, valsts līmenī tas ir citādi, un tik augsta plaukta ziedošanai vajadzētu būt konsonansē ar tautas vairākuma domām, un man šķiet, tas tā arī bija - vairākums taču juta līdzi franču katedrālei. Ne jau visi šķiļ dzirkstis sociālajos tīklos, ir tomēr cilvēki, kuri daudz ko dara bez publiskošanās internetā. Savādi, bet tā tas ir.
Kas mūsu līdzjūtību piesaista tieši Parīzes Dievmātes katedrālei? Droši vien leģendas, diženība un skaistums. Un vārdos neizteikta, absolūti neuzbāzīga kristīgo vērtību apjausma visā katedrāles veidolā. Asaras ugunsgrēka vērotāju acīs bija baiļu un žēluma sakausējums: kāds mums mēģina atņemt mūsu vērtības, dzīvesveidu, pamatus... 2015. gadā laikrakstā Valeurs Actuelles tika nopublicēta petīcija Neaiztieciet mūsu baznīcas, ko bija parakstījis arī bijušais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī. Tā bija reakcija uz Parīzes mošejas vadītāja Bubakēra aicinājumu pārveidot tukšās baznīcas par mošejām. Francijā tolaik bija vairāk nekā pieci miljoni musulmaņu un 2500 mošeju. Pārsimt mošeju vēl tika celtas. «Francijas katoļu baznīcas desmit gadsimtus ir bijušas daļa no franču tautas vēsturiskā mantojuma,» uzsvēra Sarkozī. Varbūt nodegušās katedrāles vietā kādam gribējās uzbūvēt mošeju?...
Lielā franču revolūcija centās iznīdēt kristietību, tomēr tas nenotika līdz galam, un Francijā ir saglabājusies cieņa pret to kā pret vienu no pamatvērtībām. Protams, notiek absurdas lietas - Francijā bieži uzbrūk kristīgajām baznīcām, bet par to netiek runāts. Ātri aizmirsās arī 2016. gadā notikušais uzbrukums Ruānas dievnamam, kur ielauzās bandīti un, arābu valodā saukdami «Islāma valsts!», pārgrieza rīkli priesterim.
Tas nav par mums? Protams, nav. Mēs varam nerunāt par Notre Dame un citām franču baznīcām, toties varam domāt par Latviju, kuru kūlas ugunsgrēkos nopostām katru pavasari, domāt par pasauli, kuru piegānām ar atkritumiem, domāt par vājākajiem, kurus pametam un iznīcinām. Mēs nodedzinām paši savu māju, mēs par to nedomājam! Spējam tikai žēlīgi vaidēt par visiem citiem sliktajiem. Tas gan ir par mums.
