No politiķu puses būtu paštaisni un populistiski zemajā vēlēšanu aktivitātē, kas, visdrīzāk, izpaudīsies arī nedēļas nogalē gaidāmajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, vainot vēlētāju reģistru jeb vēlētāju piesiešanu konkrētam vēlēšanu iecirknim. Sava loma būtu ierādāma arī politiķu piekoptajai vēlēšanu un vēlētāju profanācijai un plaisai starp varu un tautu.
Nenoliedzami, cilvēki ir mobili, daudzi pierakstīti nevis faktiskajās dzīvesvietās, bet vietās, kur jāpierakstās, lai nebūtu jāmaksā lielāks nekustamā īpašuma nodoklis vai iegūtu kādus citus labumus, piemēram, pašvaldības dotācijas sabiedriskajam transportam, bērnudārzam u. c. Daudzi dzīvo ārvalstīs, bet joprojām atrodas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes reģistrā Latvijā. Bet šo cilvēku nav vairākums, turklāt arī viņiem ir iespēja 25 dienas pirms vēlēšanām mainīt vēlēšanu iecirkni vai nobalsot trīs dienas iepriekš.
Par to, ka vainot visā vēlētāju reģistru ir liekulīgi, liecina daži salīdzinoši fakti. Pirmajās EP vēlēšanās 2004. gadā Latvijā piedalījās 577 879 jeb 41,34% vēlētāju. Šīs bija pirmās vēlēšanas, kurās tika izmantots vēlētāju reģistrs. Jā, aktivitāte bija apmēram par 30% zemāka nekā Saeimas vēlēšanās divus gadus pirms un ap 20% zemāka nekā Saeimas vēlēšanās divus gadus pēc tām. 2009. gadā aktivitāte EP vēlēšanās jau sasniedz 53,69% - piesiešana iecirknim traucēja daudz mazāk, jo reizē ar EP vēlēšanām notika arī pašvaldību vēlēšanas - pirmās jaunajos novados pēc administratīvi teritoriālās reformas. Un šī aktivitāte ir ļoti tuva tai, kas bija pērn notikušajās Saeimas vēlēšanās (54,56%), kurās vēlētāji var doties uz jebkuru iecirkni! Toties jau 2014. gadā, kad notiek balsošana tikai par EP deputātiem, Latvija piedzīvo zemāko aktivitāti tās visu vēlēšanu vēsturē - 30,24%. Īpaši zema tā bija jauniešu (līdz 24 gadiem) vidū - vien 17%, kamēr vidēji Eiropā - 28%. Eiropas nākotni vēl izteiktāk nekā Latvijas nākotni izlemj gados vecākā paaudze - jauniešiem acīmredzot EP asociējas ar padzīvojušu kungu un dāmu elites pansionātu. Vai to spēs mainīt pērn uzsāktā Eiropas Savienības informatīvā kampaņa Šoreiz es balsošu? Vai šī būs kārtējā «apgūtā» Eiropas nauda, rādīs vēlēšanu rezultāti, bet ļoti iespējams, ka tieši tā tas būs. Lai arī SKDS socioloģiskajā aptaujā maija sākumā vien 13,9% respondentu atzinuši, ka negrasās piedalīties vēlēšanās, nebalsotāju būs krietni vairāk. Šie ir tikai pārliecinātie nebalsotāji, kuriem piebiedrosies pasīvie un tie, kuri nebūs gatavi pielikt kādas pūles, lai nokļūtu līdz iecirknim.
Lai arī partijas savās nu jau aktīvi skandētajās reklāmās cenšas spiest tieši uz vēlētāju aktivitātes pogām, aicinājumu primitīvisms nez vai daudziem ies pie dūšas. Gribētu redzēt, kurš sevi atzīs par tik lēti manipulējamu un no Eiropas tik maz sagaidošu un gribošu, ka skries uz iecirkni tikai tādēļ, lai «apturētu Ušakovu» vai neievēlētu «astoņas Ždanokas». Nezinot, ko konkrētu piedāvāt vēlētājiem, politiķi ķeras pie vecās, nez vai - labās, bet nacionālās kārts, ienaidnieka tēla, kuru iemieso Latvijas Krievu savienības līdere Tatjana Ždanoka un Saskaņas zelta puisītis Nils Ušakovs. Skumji, ka šo veco plati iegriež tādi cienījami politologi kā Ivars Ījabs, Andis Kudors, žurnālists Ansis Pūpols, piekopjot tādu politisko popkultūru, kādu paši iepriekš pēluši. «Ja gribam problēmas arī risināt, tad tās jāsauc īstajos vārdos - nepieļaušu, ka Kremlis turpina skalot eiropiešu smadzenes,» JKP reklāmās vēsta Kudors. «Apturēsim Ušakovu Rīgā, apturēsim Briselē!» apņēmības pilns ir Ījabs. «26. maija rīts. Vēlēšanu komisija paziņo, ka EP ievēlētas astoņas Ždanokas. Ženija un Mudīte neaizgāja balsot,» skandē Pūpols. Arī reģionālais Edvards Smiltēns nez kā aprēķinājis (arī pirms Saeimas vēlēšanām viņš aprēķināja, ka tiks ievēlēts), ka «nepieciešamas vēl tikai tūkstoš balsis, lai mēs kopā gūtu pārsvaru pār Ždanoku un Latvijai būtu par vienu nacionālās intereses aizstāvošu deputātu vairāk».
Pēc iepriekšējām EP vēlēšanām tika aplēsts, ka Latvijas Krievu savienība nebūtu pārvarējusi 5% barjeru, ja vēlēšanās būtu piedalījušies vismaz 566 080 pilsoņi jeb par 122 278 vēlētājiem vairāk nekā piedalījās, no kuriem turklāt nevienam nevajadzētu nobalsot par šo sarakstu un tās līderi. Ja ņem vērā, ka vēlēšanās piedalījās vien 445 225 pilsoņi, reāla šī iespēja neizklausās. Ždanoku drīzāk varētu apturēt nevis Ījabs, Kudors vai Pūpols, bet Ušakovs, kurš ar savu popularitāti un cietēja tēlu varētu nocelt kādus Ždanokas atbalstītājus. Viņa mundierītis gan ar korupcijas skandāliem Rīgā ir paplucināts, bet krievvalodīgajā vidē tas joprojām ir gana valkājams. Turklāt Saskaņa tikpat saskanīgi aicina atbalstīt «savējos», kā tā to darījusi Rīgas pašvaldības struktūrās - vismaz konsekventi!
Nav runa par to, ka kāds nacionāli domājošs un jūtošs cilvēks gribētu EP Ždanoku vai Ušakovu. Runa ir par necieņu pret vēlētājiem, kurus partijas, vismaz to reklāmās, uztver vien kā ar Ušakovu un Ždanoku uzbudināmu planktonu. Vēl gan ir arī nabadzības izskaušanas solījumi un Eiropas dzīveslīmeņa sasniegšana, bet šos solījumus vēlētāji jau varēja labi pārbaudīt Saeimas vēlēšanu melu detektorā, kāda nikna vīrieša uzbrēciens telefona klausulē, ka «par Šnori jābalso!». Kāpēc gan lai tik zemu novērtēti vēlētāji steigtu balsot?
