Par slimniekiem un koncertzālēm

© F64 Photo Agency

Man šķiet, tas ir ļoti neētiski – pretnostatīt smagi slimus cilvēkus un viņu vajadzības pret vajadzību celt koncertzāli. To saku ne tāpēc, ka ienīstu slimus cilvēkus vai nezinātu, kā tas ir, ja nevari palīdzēt pat savam vistuvākajam. Es vienkārši uzskatu, ka, šādi pretnostatot, mēs nekad nedzīvosim labi. Ja nepratīsim rūpēties par saviem slimniekiem un kultūras vajadzībām, šī nekad nebūs labklājības valsts. Es šo situāciju salīdzinātu ar putna spārniem, kas lidonim noder vien tad, ja tie abi darbojas, jo, iztiekot bez tēlainiem salīdzinājumiem, gan koncertzāles, gan slimnieku atbalstu trijos vārdos sauc pavisam vienkārši – rūpes par cilvēkiem.

Tas ir tas, kā mums hroniski pietrūkst. No vienas puses, esam maniakāli pārņemti ar savu mākslīgi konstruēto unikalitāti (kura tauta gan neuzskata sevi par unikālu). No otras puses, mēs spļaujam virsū indivīdiem, kas mūsu nāciju veido. Šī pretruna, kas ir viena no jauno laiku lielākajām valstiskajām aplamībām, neļauj mums labi dzīvot šodien. Tā traucēs arī rīt, ja paši nesapratīsim to, ka šodien vajag tev, rīt vajadzēs man, ir jābūt solidāram, lai abas šīs vajadzības apmierinātu.

Runājot par slimajiem, jau saistībā ar simtgadi bija šīs idejas - netaisām pasākumus, atdodam naudu slimajiem. Nauda esot izšķiesta vējā. Ne nu izšķieda, ne nu kā. Reiz jau par to rakstīju. Vai tiešām kāds ir tik naivs, ka nopietni cer šādi izglābt kaut viena sirdzēja dzīvību? Absolūtas muļķības! Kāda ir mūsu politiķu filozofija? Ja kultūras pasākumiem līdzekļus noņems, slimajiem pilnīgi noteikti to naudu neiedos. Beigās nedabūs ne viens, ne otrs. Vai par to kāds šaubās? Tas ir tas pats, kas tagad notiek ar Deglava dzelzceļa pārvadu, pār kuru te drīkst, te nedrīkst braukt. Ar kapu tramvaju, kura Eiropas miljoni Latvijā nenonāca, ar nenopirktajiem elektrovilcieniem un daudz ko citu. Politiķi savā starpā plēšas kā slikti audzināti puišeļi pamatskolā. Pa vidu visam zib kratīšanas, aizturēšanas, otkati, kukuļdošana, bet visā šajā troksnī un virpulī ir tikai gadiem ilga brēkšana bez rezultāta un nebeidzamo politisko kļūdu atmaksa starptautiskajiem aizdevējiem. Tā jau sen ir tāda pati folklora kā trešais tēvadēls. Liec kaut dainu skapī.

Šo iemeslu dēļ es aicinātu līdzcilvēkus atslābt debatēs par to, kur gan vēl varētu novirzīt kultūrai (lasiet - sev) noņemtos līdzekļus. Slimnieki un kultūra iegūs vien tad, ja sāksim sevi cienīt un būsim solidāri savās prasībās. Nupat, piemēram, izpalika sen prognozētais pasaules gals, kuram, pēc dažu domām, vajadzēja iestāties brīdī, kad Valsts Kultūrkapitāla fonds sāktu atbalstīt popkultūru un dažādas subkultūras. Popmūziķi saņēma mērķprogrammā 50 000 eiro, bet aculiecinieki ar lielu pārliecību ziņo, ka Latvijas Nacionālā opera no tā nesabruka.

Savienoto trauku princips, kas darbojas tautā un sabiedrībā, nav tik primitīvs kā 8. klasēs fizikas grāmatās aprakstītie likumi. Tomēr tas ir ļoti nopietns princips, krietni vien spēcīgāks par politiķu vai nepolitisku indivīdu iegribām. Mēģināt pacelt spiedienu vienā trauka daļā ir neloģiski. Manuprāt, tas ir stulbi, ja slimnieku aizstāvji vēršas pret mūziķu vajadzībām, kaut mūziķi būs pirmie, ko uzrunās, ja jārīko, piemēram, labdarības un ziedojumu vākšanas koncerti.

Es tiešām nedomāju, ka mūsu cilvēkiem ir tik slikti ar prāta spējām. Protams, ir daudz par daudz darba, ne visai labi dzīves apstākļi un neskaitāmas ikdienišķas problēmas, kas traucē saprast un redzēt kopsakarības. Tomēr neļaujiet sevi mānīt šajā masīvajā dunā, kur visi iepriekšējie deputāti un ministri ir bijuši idioti, nav stājusies spēkā nedz jauno un kārtējo nācijas glābēju solītā obligātā medicīniskā apdrošināšana, nedz atcelts OIK, nedz arī zagļi sēž cietumā. Nekādu koncertzāļu celšana vai necelšana vai vilcienu nepirkšana neglābs slimniekus, kuriem valsts jau gadiem sistēmiski nespēj palīdzēt, un, lai ko darītu lietas labā, mēs, vienkāršie cilvēki, ziedojam naudiņu, cerot, ka varbūt šoreiz tomēr notiks brīnums, jo citur, redz, to visu jau sen ārstē un ar labiem panākumiem. Normāli jau būtu, ja ārstētu tepat vai, ja valsts to nespēj nodrošināt, par tās naudu ārstētu tur, kur to var izdarīt. Normāli būtu arī, ja pasaules nopietnās mūzikas zvaigznes brauktu uz koncertiem Rīgā. Mēs tiešām esam to pelnījuši. Bet ja kādam kaut ko noņemsim, mēs vienkārši sliktāk dzīvosim.

Viedokļi

Helsinku deklarācija ir pazīstamākais uun nozīmīgākais globālais medicīnas dokuments, kas definē visas darbības un ētikas aspektus par medicīnas pētījumiem, kuros ir iesaistīti cilvēki. Mūsdienu medicīnas zinātne ir sarežģīts mehānisms, kas balstās uz ļoti augstiem medicīnas ētika standartiem. Šo pētījumu līmeni un prasības nosaka Helsinku deklarācija, ko Pasaules Medicīnas asociācija (WMA) pieņēma 1964. gadā. Kopš tā laika daudz kas mainījies medicīnas zinātnē, mainījušies arī pētniecības standarti. Šogad mēs atzīmējām šī unikālā dokumenta 60 gadskārtu, taču astoto reizi mainījām un uzlabojām to. 19. oktobrī Helsinku deklarācijai Pasaules Medicīnas asociācijas (turpmāk tekstā – WMA) ģenerālajā asamblejā tika veikti astotie labojumi, un tie atkal tika veikti Helsinkos. Jaunākā – dažas dienas vecā versija tagad ir kļuvusi par vienīgo oficiālo versiju; visas iepriekšējās versijas ir aizstātas, un tās nevajadzētu izmantot vai citēt, izņemot vēsturiskos nolūkos. Iepriekšējā – 2013. gada versiju latviešu valodā tulkoja profesori Dzintars Mozgis un Māris Baltiņš, un šā raksta autors izsaka cerību, ka pašreizējā Latvijas Ārstu biedrības valde atradīs resursus, lai tikpat kvalitatīvi un precīzi, iespējami ātri tulkotu jauno Helsinku deklarācijas redakciju.

Svarīgākais