Uzvaras bez uzvarām, zaudējumi bez zaudēšanas
Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu galvenā intriga bija – vai vecās «tradicionālās» partijas saglabās vairākumu un līdz ar to vai dažādi eiroskeptiskie, par populistiskiem dēvētie politiskie spēki (pārsvarā galēji labēji noskaņoti) iegūs pietiekami lielu mandātu skaitu, lai būtiski mainītu līdzšinējo ES politisko kursu.
Atbildes uz šiem jautājumiem nebūt nav viennozīmīgas. Tām ir plašas interpretācijas iespējas, un katra no ieinteresētajām pusēm, mazliet piemelojot vai šo to noklusējot, var sevi pasludināt par uzvarētājiem (tāpat kā otrus nosaukt par zaudētājiem). Atšķirībā no tiem pēcvēlēšanu rītiem, kad pamošanās atnesa negaidītu pārsteigumu (Breksits un Tramps), šoreiz vēlēšanu rezultāti daudzmaz atbilda prognozēm. Divas lielākās EP politiskās «ģimenes» - labēji centriskā Tautas partija (EPP) un kreisi centriskā Progresīvā sociālistu un demokrātu alianse (S&D) zaudēja absolūto vairākumu EP. Līdz ar to iespēju brīvi sadalīt vadošo amatpersonu krēslus un noteikt ES politisko virzību. Tā kā abas šīs tradicionāli lielākās EP politiskās grupas zaudēja samērā līdzīgu mandātu skaitu, nekāda ideoloģiska vektora pārbīde šajā ziņā nav gaidām.
Cita lieta, ka mandātu skaitu palielinājusi Eiropas Liberāļu un demokrātu alianse (ALDE), kuras līderis Gijs Verhofstads jau pasludinājis sava politiskā spēka uzvaru un paziņojis, ka bez liberāļiem tagad nekādus nopietnus lēmumus nevarēšot pieņemt. Lai labāk saprastu, par kādu politisko spēku ir runa, tad jāatceras, ka ALDE par vienu no saviem centrālajiem jautājumiem izvirza viendzimuma laulību leģitimāciju un tamlīdzīgu problemātiku. Ņemot vērā, ka savas pozīcijas uzlabojuši arī Zaļie, tad var pieņemt, ka, ja arī kāds ES politiskā kursa pagrieziens varētu notikt, tad drīzāk kreisā liberālisma, nevis konservatīvisma virzienā. Pareizāk sakot, daudz lielāku nozīmi EP dienaskārtībā varētu ieņemt tādi jautājumi kā klimata pārmaiņu, dzimumu vienlīdzības, dažādu minoritāšu diskriminācijas novēršanas un tamlīdzīgi jautājumi.
No otras puses, nevar nepamanīt dažādu labējo, tā dēvēto nacionālistisko partiju popularitātes pieaugumu. Jāsaka gan, ka šis pieaugums bija nedaudz mazāks, nekā prognozēts. Tradicionālās, «nopietnās» partijas ar šiem politiskajiem spēkiem parasti nekādās atklātās koalīcijās neielaižas, un nav pamats domāt, ka šoreiz būs citādi, taču šo spēku popularitātes pieaugums ļoti būtiski ietekmē pašu «nopietno» partiju kursu, novirzot to pa labi. Tas īpaši varētu attiekties uz jautājumiem, kas skar imigrāciju.
Tāpat kā valstu politikā ļoti daudz ko nosaka premjerministra personība, tā ES daudz ko nosaka Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājs. Visticamāk, arī nākamais EK priekšsēdētājs būs no EPP, taču atšķirībā no iepriekšējā cikla, kad šo svarīgo amatu ieņēma visai jocīgais, bučoties mīlošais Žans Klods Junkers, šoreiz uz šo amatu pretendē nopietnais, vienmēr solīdais un veselīgi konservatīvais Manfrēds Vēbers.
Nav šaubu, ka EP vēlēšanas izraisīja lielu interesi Kremlī. Maskava jau sen kā vairs necenšas slēpt savas ārpolitiskās prioritātes - jo lielāks haoss un neskaidrības ārpus Krievijas robežām, jo labāk izskatās tās iekšpolitiskā stabilitāte (stagnācija). Vai pirmdienas rītā pēc EP vēlēšanu rezultātu paziņošanas Kremlī varēja dzert šampanieti līdzīgi, kā to atklāti darīja pēc Trampa ievēlēšanas? Atbilde ir diezgan skaidra - nē. Uzskatīt, ka EP būtu uzvarējušas partijas, kuru ideoloģiskais virsuzdevums būtu graut ES pamatus un šķelt tās vienotību, nevar. Tiesa, ja kādam ļoti gribētos atkorķēt kādu šampanieša pudeli, tad viņš, skatoties uz Itālijas, Ungārijas un daļēji arī Francijas vēlēšanu rezultātiem, varētu sev iestāstīt, ka tam ir iemesls. Kopumā EP būs samērā plaša «Putina draugu» kopa, ieskaitot mūsu pašu Ždanoku, taču viņu galvenā funkcija, visticamāk, paliks iepriekšējā - par Maskavas naudu braukt uz Krimu, uz dažādām Krievijas rīkotām konferencēm, uz Krievijas televīzijas šoviem un tēlot svarīgas, ietekmīgas Eiropas politiskās figūras, patiesībā paliekot dziļi marginālām pašā Eiropā.
Ja nu kaut kas šajās EP vēlēšanās bija pārsteidzošs, tad tā bija samērā augstā vēlētāju aktivitāte. ES kopumā uz EP vēlēšanām atnāca nedaudz vairāk kā 50% reģistrēto vēlētāju, kas ir par septiņiem procentu punktiem vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās 2014. gadā. Lai ko arī teiktu eiroskeptiķi, bet interese par Eiropu kā par mūsu kopējām mājām atkal ir palielinājusies. Latvijai kopumā tas, jādomā, ir tikai pozitīvi.