Šodien 100 Latvijas pilsoņu vēlēs Latvijas Valsts prezidentu. Diemžēl šīs vēlēšanas par vēlēšanām var dēvēt vien nosacīti. Nav runa pat par to, ka tajās piedalīsies ārkārtīgi niecīga tautas daļa. Galu galā šie simt pilsoņi ir Saeimas deputāti un tātad mūsu priekšstāvji. Zināmā mērā – starpnieki, kuriem saskaņā ar mūsu valsts Satversmi esam uzticējuši šo atbildīgo darbu – Valsts prezidenta ievēlēšanu, tāpēc ievēlētā prezidenta leģitimitāti ne mirkli neapšaubu. Runa ir par ko citu.
Šoreiz prezidenta vēlēšanu nosacītību nosaka vēl kāds faktors. Vēlēšanu procedūra paredz kaut kādu cīņu, taču šoreiz tā izpaliks, jo viens prezidenta kandidāts no tās atteicās vēl pirms izvirzīšanās kandidēt. Kā citādi raksturot gatavību kandidēt tikai tādā gadījumā, ja tiek nodrošināts visas koalīcijas atbalsts? Kas gan tā par cīņu, ja izeju laukumā vai ringā tikai tādā gadījumā, ja man tiek apsolīta uzvara? Tas nozīmē, ka nākamais Latvijas Valsts prezidents būs faktiski iecelts, nevis ievēlēts.
Var iebilst, ka tā ir visai ierasta politiskā prakse visā pasaulē. Iespējams. Politiskais tirgus, vēlamā rezultāta sarunāšana patiesi ir politikā izplatīta prakse, taču parasti tas nenotiek tik klaji, kad pilnīgi atklāti tiek pieprasīts - ja negarantēsiet man uzvaru, tad mani tā lieta neinteresē un es tajā spēlē nepiedalos. Šādu pieprasījumu izvirzīšana liek atcerēties kādu citu mūsu politisko spīdekli, kurš savulaik pieprasīja, lai tauta viņam samet miljonu. Tikai ar šādiem nosacījumiem viņš tautu aplaimošot ar savu kandidēšanu uz premjerministra amatu. Bez miljona palieciet griboši.
Nesen kādā citā rakstā jau pieminēju Napoleonu, kurš 1815. gadā atgriezās no izsūtījuma Elbas salā un kājām devās uz Parīzi. Pamēģināsim vilkt paralēles ar mūsdienām, konkrēti Levita izvirzīšanu. Pie Napoleona Elbas salā ierodas viņam uzticīgi cilvēki uz saka: «Francija ir briesmās. Burboni visās līnijās restaurē monarhiju un atjauno veco, uz aristokrātu privilēģijām balstīto kārtību. Nāciet glābt mūsu ideālus,» uz ko Napoleons garlaikoti atbild: «Bet vai jūs man garantēsiet netraucētu ierašanos Parīzē un, galvenais, to, ka karaspēks pilnā sastāvā pārnāks manā pusē?»
Neko tādu ne Napoleons prasīja, ne arī ko tādu kāds viņam garantēja. Tieši otrādi. Kad Napoleons izcēlās Francijas dienvidos un devās uz Parīzi, viņam pretī tika izsūtīta karaspēka vienība, kura, viņiem satiekoties, pacēla pret viņu šauteņu stobrus. Bet vai tas Napoleonu apstādināja? Protams, ka ne. Viņš devās uz priekšu, uz savu mērķi, neskatoties ne uz ko. Tajā skaitā pret sevi vērstajiem ieročiem. Šādā kontekstā Levita pieprasījums pēc garantētas uzvaras izskatās, maigi sakot, ne pārāk cienījami.
Negribu šeit nevienu salīdzināt ar Napoleonu, vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsdienās šādam salīdzinājumam visbiežāk ir medicīnisks konteksts. Bet tomēr. Pārāk uzkrītošas ir personību mēroga un rīcības motivācijas atšķirības. Ir tāda rakstura īpašība kā gļēvulība. Sporta spēļu treneri zina, ka sportista galvenā īpašība ir cīnītāja raksturs. Ja cīnītāja rakstura nav, tad, lai cik talantīgs būtu sportists, viņš nekādus dižos augstumus nekad nesasniegs, jo tur augšā visi ir talantīgi, taču par zvaigznēm kļūst tikai tie, kas ir arī īsti cīnītāji. Tāpēc, izvēloties spēlētājus komandai, šai īpašībai tiek pievērsta galvenā uzmanība. Levita rīcība par drosmi un cīnītāja raksturu neliecina.
Šī rezultāta iepriekšēja sarunāšana rada arī citas sekas. Pirmkārt, nenotiek nekāda ilgtermiņa priekšvēlēšanu kampaņa, kuras laikā atklājas arī pretendentu mazāk redzamās īpašības. Domāju, daudziem būtu interesanti vērot prezidenta amata kandidātu asas, bezkompromisa debates televīzijā un citur. Tas nav obligāti jādara stadionā, kā to darīja Ukrainā, kad visas tautas priekšā vārdiski duelējās Porošenko ar Zelenski, bet kaut vai kā ASV, kur bija trīs publiskas debates, kuras izgaismoja Trampa un Klintones pozīciju gandrīz visos jautājumos. Pie mums nekas tāds nenotiek, kā rezultātā notiek kaķa pirkšana maisā. Līdz šim rezultāti nav bijuši tie veiksmīgākie, izņemot gadījumu ar Vairu Vīķi-Freibergu, taču arī viņu ievēlēja kā visīstāko kaķi maisā, lai gan toreiz «pirkums» izrādījās reti veiksmīgs.
Otrkārt, kad uzvarētājs ir zināms iepriekš, tad daudzi cienījami cilvēki, kuri citos apstākļos varbūt piekristu izvirzīt savu kandidatūru, to apzināti nedara. Tādējādi tiek samazināta konkurence, bet konkurences mazināšana nekad neveicina kvalitātes celšanos. Protams, kāds prezidents rīt būs, tādu pieņemsim. Jāatzīst, ka Levits varbūt arī nav tas sliktākais kandidāts, bet... Kaut kāds nelāgs nosēdumiņš tomēr paliks.
