Baltijas foruma fokusā - Vācija un Krievija
 
ANALIZĒT PAGĀTNES KĻŪDAS. Baltijas foruma vadītāji Jānis Urbanovičs un Igors Jurgens, atklājot šā gada konferenci, aicināja analizēt pagātnes kļūdas, lai, mācoties no savas un citu pieredzes, samazinātu riskus pieļaut kļūdas, izvēloties ārpolitikas risinājumus šodien ©F64 Photo Agency

No 31. maijam līdz 1. jūnijam Jūrmalā notika XXIV Baltijas foruma konference Komunisma demontāža: ko māca antikomunisma revolūcijas, kas bija veltīta Eiropas ģeopolitiskajiem notikumiem pēdējo trīsdesmit gadu laikā.

Šā gada konference tika veidota sadarbībā ar partneriem Krievijā un Vācijā un bija saistīta ar gaidāmajām Berlīnes mūra krišanas trīsdesmitās gadadienas svinībām. Berlīnes mūra krišana daudziem saistās ar pirmo globālo pārmaiņu, kas iezīmēja PSRS sabrukuma sākumu.

Lai gan konferences tematika iezīmēja pievēršanos trīsdesmit gadu seniem notikumiem, tomēr lielākā daļa no konferences dalībniekiem pagātni vērtēja, raugoties nākotnē. Ko mēs varam mācīties no tā laika notikumiem; kā, balstoties uz tā laika pieredzi, varētu pārvarēt saspīlējumu starp lielvarām šodien; vai var saskatīt analoģiju starp situāciju Krievijā pašlaik un stāvokli PSRS īsi pirms sabrukuma sākuma u.c. Atbilde uz pēdējo jautājumu bija atkarīga no tā, kādās attiecībās ar Krievijas varu ir attiecīgais eksperts. Opozicionārs Grigorijs Javlinskis Krievijas pārvaldes formu nodēvēja par «autoritāru sistēmu pēc mafijas parauga». Opozicionārs Vladimirs Rižkovs vilka līdzības starp PSRS eksistences pēdējiem gadiem un Krieviju šodien, solot pārmaiņas jau visai drīzas, jo «pieprasījums Krievijas sabiedrībā pēc pārmaiņām esot milzīgs». Vladimirs Rižkovs uzskata, ka Krievijas vara spēj noturēties tikai, darbinot propagandas mašinēriju visos TV kanālos, kas ir salīdzināma ar padomju laika propagandu.

Mūsdienu attīstības institūta valdes loceklis Igors Jurgens savukārt nenoliedz pārmaiņu nepieciešamību, bet prognozēja, ka tās būs evolucionāras, nevis revolucionāras un, visticamāk, notiks ap 2024. gadu, kad mainīsies Krievijas pārvaldes sistēma. Šajā gadā prezidenta pilnvarām no Vladimira Putina būtu jāpāriet pie kāda cita. Taču, ja uz to brīdi Krievija ar Baltkrieviju izveidos valstu savienību, tad būs iespējama tāda varas modeļa reforma, kas jaunajā savienībā atļaus nemainīt pie varas esošās personības. «Pārmaiņas noteikti būs,» uzskata Igors Jurgens.

Savukārt Vācijas ekspertu uzmanības lokā galvenokārt bija jautājums par Vācijas apvienošanas sekām. Berlīnes mūra krišanas rezultātā Vācijas Demokrātiskā Republika tika pievienota Vācijas Federatīvajai Republikai. 1990. gadā VDR vienlaikus pievienojās arī Eiropas Savienībai. Par to, kā noritēja Austrumvācijas integrācija Rietumvācijā, īpaši pievērsās Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas izpildkomitejas locekle Potsdamas Landtāgā Klāra Gaivica. Izrādās, VDR no ģeogrāfiskās kartes nekur nav pazudusi. Kad uz Vācijas kartes detāli attēlo IKP uz vienu iedzīvotāju vai vidējo algu, tad VDR robeža skaidri iezīmējas Vācijas kartē. Visā Austrumvācijā, izņemot vienīgi Vācijas galvaspilsētas Berlīnes apkārtni, dzīves līmenis joprojām ir uz pusi zemāks nekā pārējā Vācijas daļā. Ienākamu nevienlīdzības sekas precīzi parādījās pat jaunākos - Eiropas Parlamenta vēlēšanu - rezultātos.

Attēlojot uz kartes teritorijas, kurās bija vērojams visstraujākais atbalsta pieaugums partijai Alternatīva Vācijai, atkal precīzi iezīmējās bijušā VFR un VDR robeža.

Klāra Gaivica norādīja, ka viens no Vācijas apvienošanas nepatīkamākajiem rezultātiem ir nespēja pat 30 gadu laikā izlīdzināt Austrumvācijas un Rietumvācijas ekonomiskās attīstības līmeņus. Lai gan Austrumvācijā, pateicoties Vācijas atbalstam federālā līmenī, dzīves līmenis ir augstāks nekā Austrumeiropas valstīs, tomēr Vācijas iekšējā ienākumu nevienlīdzības plaisa nemazinās. Kādu laiku bija vērojams pat pretējs process. Ap 2007. gadu relatīvā plaisa starp Austrumvācijas (nerēķinot Berlīni) un Rietumvācijas dzīves līmeni bija pat lielāka nekā pirms Vācijas apvienošanās.

Austrumvācijai neizdevās strauji pietuvināties Vācijas vidējam līmenim, pat apgūstot Vācijas federālo programmu miljardus. Turklāt Austrumvācija kļuva par ES daļu nevis 2004. gadā kā Latvija, bet jau 1990. gadā

Austrumvācijas nespēja sasniegt Rietumvācijas vidējo ienākumu līmeni ir labs jautājums Latvijas vadošajiem politiķiem. Ja Austrumvācijas dzīves līmenis 30 gadu laikā tā arī netika izlīdzināts ar Rietumvācijas dzīves līmeni, pat apgūstot neizmērojami lielu Vācijas federālās valdības palīdzību, tad uz kāda optimisma tiek balstīti solījumi pietuvināt Latviju ES vidējam līmeni daudz īsākā laikā? Latvijai nav pieejami milzīgie Vācijas ekonomiskie resursi. Apgalvot, ka Latvija viena un bez daudz lielākas ES fondu palīdzības spēs vēl straujāk pietuvoties ES vidējam līmenim, ir pilnīgi meli un tukšu solījumu dalīšana.

Kopumā 2019. gada Baltijas foruma konference iezīmēja pāreju no Krievijas - ASV attiecību problemātikas uz Krievijas - Baltijas - Vācijas attiecību dimensiju, kura jau ir ar daudz lietišķāku pielietojumu gan Latvijas iekšējā, gan ārējā politikā.