Vācija ir sākusi izraidīt un uz Latviju jau ir deportējusi pirmo sīriešu grupu, kuriem 2016. gadā Latvijā tika piešķirts alternatīvais statuss, bet kuri no Latvijas aizbēga uz Vāciju un mēģināja bēgļa statusu iegūt Vācijā.
Vācijas rīcība šogad precīzi atbilst 1990. gada Dublinas konvencijai, kas nosaka patvēruma pieteikumu pieņemšanas un izskatīšanas kārtību. Konvencija uzliek par pienākumu ES valstij, kurā patvēruma meklētāji ierodas vispirms, nokārtot pieteikumus patvērumam visu pārējo ES dalībvalstu vārdā. Dublinas konvencijas mērķis ir novērst gadījumus, kad bēgļi, ieguvuši noteiktu statusu kādā no ES dalībvalstīm, pēc tam iesniedz pieteikumu patvēruma saņemšanai valstī, kurā ir vairāk saudzīgāka attieksme pret bēgļu uzņemšanu. Patvēruma meklētāji, kas jau ir ieguvuši bēgļa statusu vienā ES valstī un mēģina iegūt analogu statusu citā, var tikt deportēti atpakaļ uz pirmo valsti.
Situācija ar uz Latviju no Vācijas deportētajiem patvēruma meklētājiem ir traģiska. Viņiem Latvijā deklarētas dzīvesvietas nav, tāpēc viņiem nepienākas nekāda palīdzība no pašvaldībām. Viņiem nav eksistences līdzekļu, un viņiem arī nepienākas nekāds sociālais atbalsts no Latvijas valsts puses. Pašlaik daļa no uz Latviju deportētajiem sīriešiem ir nelikumīgi izmitināti patvērumu meklētāju centrā Mucenieki. Mucenieku vadība riskē, ka, uzņemot šīs personas centrā, tā var tikt saukta pie atbildības par valsts līdzekļu nelikumīgu izšķērdēšanu.
No Vācijas deportēto personu bēdīgie apstākļi Latvijā jau ir izraisījuši ANO Bēgļu aģentūras kritiku, kuras pārstāvji deklarē, ka «aizbraukšana no Latvijas nebija bēgļu vaina». ANO Bēgļu aģentūra mudina Latvijas valdību atjaunot no Vācijas deportētajām personām visu sociālā un materiālā atbalsta apjomu, kāds šiem cilvēkiem bija, līdz tie aizbēga no Latvijas. Likumdošanas izmaiņas, lai no Latvijas aizbēgušajiem patvēruma meklētājiem atjaunotu visas sociālās garantijas, cītīgi lobē organizācija Providus, kuras eksperte Agnese Lāce intervijā LNT aicināja mainīt likumu, lai visiem no Latvijas aizbēgušajiem, kad tie tiktu deportēti atpakaļ no citām valstīm, nekavējoties atjaunotu sociālos pabalstus, kādi tiem bija pirms bēgļa vai alternatīvā statusa saņemšanas un 12 mēnešus pēc tam.
Tā kā ANO Bēgļu aģentūras interešu lokā ir nonācis jautājums, kā vaina bija Latvijā patvērumu ieguvušo masveida aizbēgšana no Latvijas 2016. gadā, tad ANO Bēgļu aģentūrai būtu jāatgādina, ka tā nekādā gadījumā nebija Latvijas vai Latvijas valdības vaina. Visvainīgākā persona ir Vācijas kanclere Angela Merkele, kura 2015. gada rudenī mudināja sīriešus doties uz Vāciju, apsolot tiem, ka Vācija pret Sīrijas bēgļiem nepiemēros Dublinas konvencijas normas. Nelaimīgie sīrieši noticēja Vācijas kancleres solījumiem un pamudinājumiem un aizbēga no Latvijas. Latvijas varas iestādes, piešķirot bēgļa vai alternatīvo statusu, visus sīriešus brīdināja, ka Latvijas pamešanas iespējamās sekas var būt piespiedu deportēšana uz Latviju no valsts, kurā tie vēlreiz mēģinās iegūt patvērumu, un Latvijas puses sociālā atbalsta zaudēšana. Lielā mērā tieši Vācijas kancleres mudināti, daudz bēgļu izvēlējās pārkāpt gan tās valsts likumus, kura tiem pirmā sniedza patvērumu, gan neievērot ANO 1951. gada 28. jūlija Konvenciju par bēgļa statusu. ANO konvencijas 2. pants nosaka, ka «katram bēglim ir pienākums ievērot valsts, kurā viņš atrodas, likumus un noteikumus, kā arī pasākumus, kas noteikti, lai uzturētu sabiedrisko kārtību». Personas, kas atsakās pildīt tās valsts likumus, kas viņiem piešķīra patvērumu, riskē zaudēt bēgļa statusu pat gadījumos, ja tām tāds pienāktos. Šādas normas nosaka ANO konvencija un Latvijas likumi. Pat kara bēglis nav saimnieks un pavēlnieks zemē, kas tam sniedz patvērumu. Kara bēglis ir svešinieks, kurš aiz līdzcietības ir pieņemts svešā mājā. Tas savukārt nozīmē, ka svešinieks drīkst uzkavēties svešā mājā tikai tik ilgi, kamēr viņš neapdraud citu šīs valsts cilvēku drošību un ievēro attiecīgās zemes likumus un noteikumus. Līdz ar to Latvijai nav pienākuma dot pajumti cilvēkiem, kas pārkāpa un neuzskatīja par svarīgu ievērot ANO bēgļu konvencijas otro pantu un Latvijas likumus.
Tomēr, tā kā Latvija bija pirmā ES valsts, kas uzņēma vairākus simtus patvēruma meklētāju, tad Latvijai ir jāuzņemas noteikta atbildība par šiem cilvēkiem.
Viens no risinājumiem ir neko nemainīt Latvijas likumos, ļaujot par no Vācijas deportētajiem rūpēties labdarības organizācijām. Šāda rīcība faktiski nozīmētu netiešu mājienu no Vācijas deportētajiem sīriešiem vēlreiz pamest Latviju, izmēģinot laimi kādā bēgļiem draudzīgākā valstī, piemēram, Zviedrijā vai Norvēģijā. Otrs risinājums ir izvērtēt, vai Sīrijas provincē, no kuras patvēruma meklētāji ir ieradušies, joprojām ir apstākļi, kas kara bēgļu atgriešanos dzimtajā zemē padara par neiespējamu. Ir pamats domāt, ka lielākajā daļā Sīrijas teritorijas tieša karadarbība ir beigusies. Apstākļi, kādēļ bēgļa statuss būtu piešķirams, vairāk nav spēkā. Tāpēc Latvijas valdības pienākums būtu nogādāt dzimtenē tās personas, kas Latvijā ir ieradušās no Sīrijas provincēm, kurās jau ir stabils miers.
Vienīgie izņēmumi būtu jāpiemēro tikai pret tām personām, kuras ir no Sīrijas Kurdistānas vai Idlibas provinces, kur joprojām turpinās karadarbība, kā arī pret tām personām un viņu ģimenes locekļiem, kuri var pierādīt, ka bijuši pašreizējā Sīrijas režīma pretinieki, un kuras var pamatoti uzskatīt par kara vai politiskajiem bēgļiem.