Māra Lapsa / Autori

Mazliet piemirstas garšas restaurāciju var piedzīvot arī uz... skatuves. Tā nesen esot noticis ar Dailes teātra jauno aktrisi Initu Dzelmi, kad viņas atveidotajai Nezināmajai Mihaila Gruzdova iestudētajā izrādē Noslēpumainā zvaigzne vienā epizodē jāgrauž burkāni.

Mūzikas pedagogs, Jelgavas bigbenda un pūtēju orķestra Rīga diriģents Raitis Ašmanis kopā ar sievu Līgu, profesionālu juristi, un bērniem Aneti (17), Reini (13) un Līvu (7) jau desmito gadu dzīvo savrupmājā, ko iegādājies, draugu iedrošināts. Tagad ģimenes galva ir ļoti apmierināts ar šo savu drosmīgo un izlēmīgo soli. Bet grūdienu tam devis kāds zīmīgs gadījums.

«Suns manā dzīvē ienes ārkārtīgi lielu prieku, sakārtotību un harmoniju. Tas ir nepārvērtējami, jo daru darbu, kas piesātināts ar neparedzamām situācijām, ir jākontaktējas ar cilvēkiem, kuriem bieži vien sarežģīti, smagi raksturi un rūgta pieredze,» par savu mājas mīluli– šicū šķirnes kucīti Rositu– saka Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne, teoloģijas maģistre un dzejniece Rudīte Losāne.

Dace Ozola nāk no dzimtas, kas jau vairākās paaudzēs dzīvo Vidzemes akmeņainajā jūrmalā Tūjā.

«Ēst ga­ta­vo­ša­na man sa­gā­dā bau­du, šo pro­ce­su ne­uz­tve­ru ne kā slo­gu, ne kā ap­grū­ti­nā­ju­mu,» at­klāj ak­tri­se An­na Štei­na. «Attieksme pret vir­tu­ves dar­biem vei­do­jas jau ģi­me­nē. Ja cil­vēks ir au­dzis mā­jās, kur kār­tī­gi ga­ta­vo ēst, tad viņš pie­rod pie šā­da rit­ma un to ie­vē­ro arī vē­lāk, kad sāk dzī­vot pat­stā­vī­gi.

Pirms vien­pa­dsmit ga­diem māk­sli­nieks Ed­munds Lū­cis ko­pā ar sie­vu ani­ma­to­ri Da­ci un mei­tu Jus­tī­ni no īrē­ta dzī­vok­ļa Čie­kur­kal­nā pār­cē­lās uz sa­vu īpa­šu­mu – di­vu stā­vu mā­ju Pār­dau­ga­vā, ku­rai uz ple­ciem jau bi­ja simt ga­du.

«Tas pievilcīgākais ēst gatavošanas procesā ir rezultāts. Man ir svarīgi, ko par manis sarūpēto ēdienu teiks mājinieki vai draugi un radi, kad viņi ir atbraukuši ciemos. Ja es redzu, ka sautējuma katls vai salātu bļoda strauji tukšojas, rodas gandarījums.

Vasaras vidū, 9. jūlijā, Vandzenes pagasta Uguņciemā notiks vērienīgākais vienas šķirnes suņu saiets – «Kollimpiāde 2011». Tās organizētājs, iedvesmotājs un aktīvs dalībnieks ir Agris Straujups – liels kolliju šķirnes suņu fans.

«Meklējot dzīvokli jaunu dzīvojamo māju projektos, biju diezgan vīlies, jo neapmierināja daudzu mājokļu plānojums, izvēlēto iekšējās apdares materiālu kvalitāte, arī nelietderīgais kopējās platības izmantojums, piemēram, neadekvāti lielās lodžijas,» savu viedokli pauž Ivars Kļavinskis, kuram pēc ilgstošiem meklējumiem beidzot izdevās atrast savām prasībām un vēlmēm atbilstošu dzīvokli Mārupes pagasta ciematā Sēļi.

«Man ir prieks un gandarījums par tiem jaukajiem mirkļiem, kad varu kopā ar saviem dēliem, viņu otrajām pusītēm un viņu atvasītēm apsēsties pie saimes galda, ieturēt gardu maltīti un ar visiem aprunāties. Tagad katrs jau ir savā dzīvē, tāpēc šie mūsu kopā būšanas mirkļi šķiet īpaši nozīmīgi,» uzsver optikas studijas Lonija līdzīpašniece Lonija Kossoviča.

«Neviens no mūsu mājdzīvnieku saimes nav elitāras šķirnes pārstāvis. Visi ir jauktenīši, bet tāpēc ne mazāk mīļi un mums svarīgi,» par abiem suņiem – jauktenīšiem Loru un Tobi un svītraino kaķeni Bučiņu saka Triānas parka soliste Agnese Rakovska, kad ierodamies viņas ģimenes mājās Pleskodālē, lai iepazītos ar Rakovsku četrkājainajiem draugiem.

Gleznotāja, Mākslas akadēmijas docente Kristīne Rubene kopā ar meitām Mēriju un Neonellu dzīvo aptuveni 100 kvadrātmetru plašā mājoklī Purvciemā, kas iepriekš bija mākslinieku darbnīca.

Maijā žurnāliste un profesionāla fotogrāfe Daiga Kalniņa dosies uz Norvēģijas pilsētu Kristiansunnu, kur notiks starptautiskais fotogrāfijas festivāls Ziemeļu gaisma [Nordic Light].

«Gandrīz visi mūsu mājdzīvnieki pie mums ir nonākuši ar vecākās meitas Daces svētību, jo viņa ārkārtīgi mīl cilvēka četrkājainos draugus.

Artis Ulmanis un Lauris Bukovskis, divi armijas biedri un draugi, pirms desmit mēnešiem Rīgas centrā atverot konditoreju restorānu Fazenda, steidzīgajiem rīdziniekiem un Rīgas viesiem ir radījuši vietu, kur valda lauku miers un omulība.

«Kopš bērnības man ir paticis pucēties, gribēju būt pamanīta. Tagad, kad, ģērbusies militārajā formā, dodos uz Ādažiem, apkārtējo uzmanības man netrūkst.

«Domāju, ka cil­vē­kiem ir ne­pie­cie­ša­ma dzīv­nie­ku sa­bied­rī­ba, jo vi­ņi ir mū­su tie­šais vads uz vi­su da­bis­ko, pir­mat­nē­jo un tī­ro, tā ne­ma­nā­mi mā­cot mūs kļūt la­bā­kiem,» uz­ska­ta sa­bied­ris­ko at­tie­cī­bu spe­ci­ā­lis­te Ane­te Gri­bus­te, mop­ša Bo­ri­sa saim­nie­ce.

«Manā ģimenē nevalda ēdiena kults. Tie, kas aizraujas ar ēšanu, bieži vien ārēji pārvēršas līdz nepazīšanai, izplūst kā pankūku mīkla uz pannas. Tāpēc nav jābrīnās, ka klasesbiedri vai bijušie darba biedri uz ielas paiet garām kā svešiniekam. Lai tas nenotiktu, labāk piecelties no galda, vēl mazliet izjūtot izsalkumu, nevis stenot no pārēšanās,» uzskata 16.Starptautiskā Baltijas baleta festivāla direktore Lita Beiris.

Aizkraukles bankas klientu apkalpošanas speciāliste Judīte Pavlovska un Jānis Pavlovskis, filozofijas un kultūras vēstures pasniedzējs J. Rozentāla mākslas vidusskolā, kopā ar dēliem Reini un Kārli, kā arī vecmāmiņu izbauda dzīvi savā ģimenes mājā, ko nesen uzcēluši Jūrmalā.

«Kādreiz ēšana man bija aktuālāka nekā tagad. Ja iepriekš tā vairāk līdzinājās ķermeņa izklaidēšanai un lutināšanai, tad tagad ēdu, lai sevi pabarotu,» spriež mākslinieks noformētājs, dizainers, fotogrāfs, joku plēsējs un humorists Aldis Kalniņš, kurš nu izpaužas reklāmas jomā un ir arī savas pirmās paša zīmētas un sacerētas grāmatas Zili brīnumi autors.

«Mēs esam ienācēji Mežaparkā, iepriekš ar vīru dzīvojām Rīgas centrā. Ar meistarīgu arhitektu palīdzību mums ir izdevies iekārtot savai gaumei un vēlmēm atbilstošu mājvietu,» vērtējoši saka juriste Sandra Vilciņa.

"Kad esmu filmēšanas laukumā, viss cits, izņemot darbu, aizmirstas. Varu ilgstoši neēst, māku arī pārvarēt tādas sajūtas kā badu," atklāj režisors un producents Jānis Vingris.