«Manā ģimenē nevalda ēdiena kults. Tie, kas aizraujas ar ēšanu, bieži vien ārēji pārvēršas līdz nepazīšanai, izplūst kā pankūku mīkla uz pannas. Tāpēc nav jābrīnās, ka klasesbiedri vai bijušie darba biedri uz ielas paiet garām kā svešiniekam. Lai tas nenotiktu, labāk piecelties no galda, vēl mazliet izjūtot izsalkumu, nevis stenot no pārēšanās,» uzskata 16.Starptautiskā Baltijas baleta festivāla direktore Lita Beiris.
Viņa šādu skarbu vērtējumu var atļauties, jo, ritot gadiem, ir spējusi saglabāt nevainojumu augumu.
Kādreizējā Latvijas Nacionālās operas baleta prīma ir pārliecināta– ja cilvēks sevi mīl, viņš nopietni attieksies arī pret to, ko viņš ēd. «Sekos kaloriju daudzumam, pievērsīs uzmanību pārtikas produkta uzturvērtībai un arī tam, kas ar ko sader, nevis kraus uz šķīvja kartupeļus kopā ar treknu gaļas gabalu un vēl visu pārlies ar miltu mērci,» uzskaita L.Beiris. «Es neesmu atteikusies ne no gaļas, ne no kartupeļiem, taču tos neēdu kopā. Kad sakārojas kartupeļus, bieži vien rīkojos tā, kā vienā no kulinārijas raidījumiem ieteica Mārtiņš Sirmais,– tupenīšus sarīvēju, pievienoju olas, sīpoliņus, garšvielas un cepu kartupeļu kotletītes.»
Austeres– brbrbr!
Patlaban 16.Starptautiskā Baltijas baleta festivāla direktorei ir ļoti saspringts dzīves ritms, jo ir jākoordinē daudzi un dažādi darbi, lai godam noritētu jau par tradīciju kļuvušie gadskārtējie baleta svētki, kas šogad norisināsies no 11. līdz 19.aprīlim, aptverot dažādus dejas žanrus, sākot ar klasisko baletu un beidzot ar deju maratonu, tango un hiphopu.
Lita Beiris atklāj, ka drīz viņai vajadzēs posties tālam ceļam, lai dotos uz Dienvidkoreju, kur viņa ir iekļauta starptautiska baleta konkursa žūrijā. «Esmu daudz dzirdējusi par korejiešu nacionālo virtuvi, bet nu man būs izdevība to baudīt klātienē. Noteikti pievērsīšos jūras veltēm un dažādi pagatavotiem rīsiem,» apņēmības pilna ir baleta speciāliste. «Korejiešiem, kas lielākoties pārtiek no rīsiem, zivīm un citiem jūras produktiem, vidējais mūža ilgums esot 87gadi. Šie dati mums daudziem varētu likt aizdomāties, vai savā ēdienkartē nav jāievieš korekcijas.»
Litai Beiris pirms kāda laika esot bijusi iespēja diezgan ilgstoši baudīt ķīniešu nacionālos ēdienus. Viņa spriež, ka brauciens uz Dienvidkoreju ļaušot vēl labāk iepazīt Āzijas kulinārās tradīcijas. «Kad strādāju Šanhajā, man bija izdevība nobaudīt arī čūskas un bruņrupuča gaļu. Kaut sākumā izjutu pretestību pret tik eksotiskiem ēdieniem, tomēr ziņkāre, kā tad tas garšo, guva virsroku.»
«Man garšo viss, nav nekā, ko es neēstu. Vienīgi pret austerēm esmu vienaldzīga. Pirms daudziem gadiem, kad ar baleta trupu bijām Francijā, kādā banketā tikām cienāti arī ar austerēm. Atceros, ka, paņēmusi austeri mutē, to nevarēju dabūt ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tā bija drausmīga sajūta!»
Sēņu zupa ar skābētiem gurķiem
Baleta speciāliste pieder to cilvēku pulkam, kas dod priekšroku ātri pagatavojamiem, veselīgiem un sātīgiem ēdieniem. «Uzskatu– ja ir vēlēšanās baudīt komplicētu ēdienu, kas stundām jāgatavo, precīzi ievērojot sastāvdaļu proporcijas un vēl citus nosacījumus, tad jādodas uz restorānu. Daudzi no mums ir ļoti aizņemti darbā, tāpēc nav tik daudz laika, lai stundām stāvētu pie plīts. Brīvos mirkļus taču gribas veltīt arī ģimenei un sev, nevis tikai maltītes pagatavošanai. Protams, es šeit nerunāju par tiem, kas ir aizrāvušies ar pavārmākslu.»
Lita Beiris stāsta, ka viņa un arī vīrs neesot iecienījuši treknu ēdienu, izņemot tās reizes, kad topot sēņu mērce. «Tad nu bez saldā krējuma neiztikt,» viņa nosmej. «Zosēnos, kur ir mūsu lauku īpašums, pērn bija bagātīga sēņu raža. Man tās patīk lasīt, tāpēc bija gan, ko uzreiz likt katlā un uz pannas, gan arī varēju sagatavot krājumus ziemai.»
Baleta māksliniece esot iecienījusi arī sēņu zupu. «Vispirms katlā nelielā ūdens daudzumā pavāru putraimus, tad pievienoju mazos gabaliņos sagrieztus burkānus, pēc mirkļa– kartupeļus. Kad tie ir gandrīz mīksti, katlā lieku sēnes (pērn bija tik daudz beku un baraviku, ka tās vien varēju lasīt, neceļot augšā bērzlapes un citas mazāk cēlās sēnes) un skābētus gurķus, kas zupai piešķir interesantu garšas noti.»
Savukārt desertam ogu laikā vārot biezo ķīseli, ko ēdot ar pienu. «Mums Zosēnos ir gan avenāji, gan jāņogu krūmi, bet kaimiņiem– govs, tāpēc varam tikt pie svaiga piena.»
Seleriju karbonāde un pildīti seleriju kāti
Tagad ar nepacietību gaidot, kad piemājas dobēs Jaunpiebalgā izaugs dažādu šķirņu salāti, garšaugi, redīsi, gurķi un citi labumi. «Tiklīdz tas ir noticis, ņemu lielo bļodu un saplūkāju tajā rukolu, zaļos lapu salātus, iegriežu arī cukini, gurķīšus, tomātus (man tie ļoti garšo!), vēl šo un to, kas zaļo dobēs, uzslaku citronu sulu un olīveļļu, un sanāk vitamīniem bagāti salāti.»
Savukārt no selerijām cepot karbonādi. «Nomizoju selerijas sakni, sagriežu plānās šķēlītēs. Tās izklapēju ar gaļas āmurīti un kārtoju uz šķīvja. Uzbārstu sāli un piparus (ja vēlas, var ņemt citas garšvielas) un ļauju kādas trīs minūtes ievilkties. Tad apviļāju miltos un olā un uz nelielas uguns cepu līdz zeltainam brūnumam.»
Pazīstama māksliniece esot ieteikusi, ko darīt ar seleriju kātiem. «Tos sagriež īsos gabaliņos un iedobīti, kas ir selerijas kātam, pilda ar mīksto sieru, kam asumiņam pievienoti ķiploki. Šī uzkoda ir tik garšīga, ka neko vairāk nevajag!»
Lita Beiris uzskata– cik vien iespējams, dārzeņi jāēd svaigi, nevis cepti vai sutināti. «Jo naturālāk, jo labāk! Cepot kaut vai to pašu kabaci vai papriku tik ilgi, kamēr sāk veidoties putra, taču tiek zaudēts tas vērtīgais, kas šajos dārzeņos ir.»
Mazsālīts lasis un ceptas reņģes
Kad sakārojoties zivis, dodoties uz tirgu, jo tur ir lielāka izvēle. «Nopērku lasīti, foreli (tās cepu un arī ēdu svaigas, iepriekš uzbārstot sāli un cukuru, lai ir mazsālītas) vai arī kādu upju spuraini (līņi man iet labāk pie dūšas nekā līdakas, jo tās ir pārāk asakainas), bet tiklab iegādājos reņģes vai salakas, kas ceptas garšas ziņā neatpaliek no dižciltīgajām zivīm,» ir pārliecināta baleta speciāliste. «Vīram garšo pildīta līdaka, taču es neesmu tik liela meistare, lai spētu to prasmīgi pagatavot. Tāpēc– cepuri nost to priekšā, kas prot pildīt līdaku!»
Pavasarī, tiklīdz no zemes izspraukušās nātres un skābenes, no tām vārot zupu. «Vispirms katlā iemetu putraimus, tos pavāru, tad pievienoju žāvētas cūkas ribiņas vai stilbiņu, vai arī žāvētu vistiņu. Tiem pēc kāda laika seko burkāni, tad– kartupeļi, skābenes un nātres, kurām iepriekš uzleju karstu ūdeni– noplaucēju. Kad zupa gatava, leju šķīvī, kur iegriezta vārīta oliņa un ielikts nedaudz skābā krējuma. Sanāk sātīgs ēdiens, par kuru gribas teikt– nav nekā garšīgāka!»
Bet gandrīz katru rītu Lita Beiris brokastīs tiesājot auzu pārslu biezputru. «To vāru ūdenī, nevis pienā. Lai maltīte būtu daudzveidīgāka, putrai pievienoju svaigus vai kaltētus augļus (banānus, rozīnes, riekstus) vai arī biezpienu, jogurtu, vai vēl ko citu.»
***
Litas Beiris iecienīta ēdiena recepte
Ķirbju, selerijas un kolrābju biezzupa
Vajag: aptuveni puskilogramu ķirbja, burkānus, kartupeļus, kolrābi, selerijas sakni, sīpolus, kausēto sieru Dzintars, zaļumus (pētersīļus, dilles), sāli, piparus, maizi grauzdiņiem un nedaudz sviesta.
Pagatavošana: ķirbi, burkānus, kartupeļus, kolrābi un selerijas sakni sarīvē uz rupjās dārzeņu rīves, sīpolus smalki sagriež. Katliņā izkausē sviestu, un tajā apcep sīpolus un burkānus. Tad pievieno pārējos dārzeņus, uzbārsta nedaudz sāls un piparu un visu kādu minūti pasautē. Pielej ūdeni tā, lai tas nosegtu dārzeņus, un aptuveni 10 minūšu zupu vāra uz lēnas uguns. Tad ar blenderi sablenderē. Nobeigumā iemaisa kausēto sieru, pievieno zaļumus un grauzdiņus.
