At­rak­tī­vais mopsis ar dzirk­sto­šo tem­pe­ra­men­tu

«Domāju, ka cil­vē­kiem ir ne­pie­cie­ša­ma dzīv­nie­ku sa­bied­rī­ba, jo vi­ņi ir mū­su tie­šais vads uz vi­su da­bis­ko, pir­mat­nē­jo un tī­ro, tā ne­ma­nā­mi mā­cot mūs kļūt la­bā­kiem,» uz­ska­ta sa­bied­ris­ko at­tie­cī­bu spe­ci­ā­lis­te Ane­te Gri­bus­te, mop­ša Bo­ri­sa saim­nie­ce.

Šogad viņas četrkājainajam ģimenes loceklim ir uzticēts atbildīgs pienākums– būt par 9.starptautiskā bērnu filmu festivāla Berimors, kas norisināsies no 8. līdz 14.aprīlim, priekšsēdētāju.

«Tā kā jau kopš bērnības man apkārt bijuši suņi, Borisa pievienošanās mūsu saimei bija tikai laika un dažādu laimīgu sakritību jautājums,» saka Anete un piebilst, ka mopši daudzo suņu šķirņu vidū esot piesaistījuši ar savu atraktīvo ārieni, dzirkstošo temperamentu un ar savu bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo radību. «Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena.»

No audzētājiem, kas mīl

Kad ģimenē pieņēmuši lēmumu kļūt par mopša saimniekiem, sākuši pētīt sludinājumus un zvanīt audzētājiem, kuri piedāvāja šīs suņu šķirnes kucēnus. «Vissvarīgākais mūsu izvēles kritērijs bija ņemt mazo rējēju no tādiem audzētājiem, kas suņus ne tikai audzē, bet arī mīl,» norāda Borisa saimniece un piebilst, ka tas esot izdevies. «Kad kucēnu pieņēmām savās mājās, viņš bija divus mēnešus vecs. Sākumā bija amizanti vērot, kā suņuks, nācis no daudzbērnu ģimenes (viņam ir seši brāļi un māsas), vakaros mēdza slēpt savas rotaļlietas, tāpat kā to dara cilvēkbērni, ja mantiņās ir jādalās ar vēl kādu. Boriss tās ne vien sanesa savā guļvietā, bet naktī rotaļlietām pat gulēja virsū– sak’, ja nu kāds pa nakts melnumu iedomāsies tām atnākt pakaļ.»

Anete smejoties izstāsta, kā mopsītis ticis pie sava vārda. «Noteikumi paredzēja, ka tam jāsākas ar burtu «B». Mūsu izvēlētais mājas mīlulis bija visapaļākais kucēns savā ģimenē. Izskatījās, ka viņš valkātu no vecākā brāļa aizņemtu uzvalciņu, kas apsēžoties sabruka uz dibena, veidojot krokas. Apaļā un krunkainā sēžamvieta tik ļoti atgādināja gleznotāja Borisa Bērziņa darbos redzamās sulīgās sieviešu aprises, ka par vārda izvēli kucēnam vairs nebija šaubu,– viņa sēžamvieta visu pateica priekšā.»

Mopšu kucēns ļoti ātri esot pieņēmis savu jauno dzīvi un tās neskaitāmās ērtības, kas nu viņam bijušas pieejamas, sākot ar pašam savām bļodiņām, guļvietu un pastaigām pa parkiem un beidzot ar jauniem draugiem– gan suņiem, gan cilvēkiem.

Ir svarīgāk par šķirnes izpēti

Anete stāsta, ka pirms kucēna iegādes internetā esot iepazinusies ar dažādiem materiāliem par mopšiem, aprunājusies arī ar šīs šķirnes suņu saimniekiem. «Protams, ir jāzina, ko grasies ievest savās mājās. Taču, raugoties no mopša pozīcijām, viņam daudz svarīgākas par saimnieka zināšanām par konkrēto šķirni šķiet cilvēka sabiedrība, uzmanība un mīlestība.»

Borisa saimniece esot pārliecinājusies– lai kucēns izaugtu par labsirdīgu mājas mīluli ar stabilu nervu sistēmu un prognozējamu uzvedību, kopš pirmajiem viņa dzīvības mēnešiem četrkājainais ģimenes loceklis ir jāsocializē gan ar citiem sugas brāļiem, gan ar cilvēkiem, kas pilsētas parkos nemaz neesot grūti izdarāms. «Bez Borisa nekad nebūtu iepazinusi tik daudzus interesantus savā apkārtnē dzīvojošus cilvēkus– citu suņu saimniekus, ar kuriem iznāk satikties, vedot laukā mopsi. Var pat apgalvot, ka mēs esam atsevišķa komūna.»

Mopsis pastaigā tiekot vests divas reizes dienā, un šo pienākumu pārmaiņus uzņemoties Anete un viņas vīrs. «Borisa bezgalīgā cilvēkmīlestība un, protams, arī amizantā āriene izraisa atbilstošu pretreakciju. Ieraugot viņu, pretimnācēju sejas bieži atplaukst smaidā, daudzi grib parunāties, paglaudīt mopsīti. Gadās, ka pretī saņem mazas, sajūsmas pilnas bučiņas.»

Ļauj attīstīties personībai

Suņu skolu Boriss neesot apmeklējis– saimnieki ļaujot viņa dzirkstošajai personībai plaukt un attīstīties autonomi. «Ja mēs suņukam piesolām sieru vai Indijas riekstus, viņš šo kārumu dēļ ir gatavs paklausīt komandai «sēsties», bet pēc īsa pārdomu brīža– arī pacelt vienu no priekšķepām.»

Anetei šķiet, ka Boriss mājās uzvedas ļoti saprātīgi, savam mājas mīluļa statusam atbilstoši, tāpēc nav bijis vajadzības nospraust robežas. «Viņš pats labi jūt, ko drīkst darīt un ko ne. Suns respektē gan mani, gan vīru Andri, ar uzmanības sadalīšanu viņam nav nekādu problēmu.»

Mopša saimniece atzīst– suņuks esot labākais antidepresants un stresa noņēmējs. «Pārkāpjot pāri mājas slieksnim un ieraugot suņuku, kas ar milzīgu prieku un neviltotu sajūsmu metas pretī, pa darba dienu uzkrātās negācijas atkāpjas kā nebijušas. Bet, kad dodamies pastaigā, es, atrodoties labā sabiedrībā, visus dienas notikumus un domas varu sakārtot pa plauktiņiem.»

Vislabāk iestudētā loma

Borisa ēdienkartes pamatu veidojot profesionālā barība, kas izstrādāta īpaši mopšiem, konservi suņiem un arī liellopa gaļa. Taču, tā kā viena no viņa lielākajām vājībām esot ēdiens (ledusskapja durvju atvēršanas brīdi viņš nekad nenokavējot), četrkājainais ģimenes loceklis nenoniecinot ne riekstus, ne banānus, ne kādu garnelīti vai siera gabaliņu. «Mopšiem patīk labi paēst. Tas ir jāņem vērā cilvēkiem ar mīkstu sirdi, kuri, ieraugot mopsi ar rūpju rievās sarauktu purniņu un izmisumā ieplestām acīm, parasti nespēj viņiem pretoties un dod sunim uz kārā zoba visu, ko viltīgais diedelnieks lūdz. «Es neesmu ēdis jau nedēļu,» ir viena no Borisa vislabāk iestudētajām lomām.»

Anete brīdina, ka mopšus mēdz piemeklēt dažādas alerģijas. No šīs ligas nav izdevies izvairīties arī Borisam. «Tāpat jārēķinās, ka īpatnējās deguna formas dēļ var rasties elpceļu problēmas. Taču tas viss ir dzīves sīkums salīdzinājumā ar prieku, kādu suns mūsu ģimenei diendienā sniedz.»

Šobrīd Boriss ir uzņēmies ļoti atbildīgu pienākumu– būt par 9.starptautiskā bērnu filmu festivāla Berimors žūrijas priekšsēdētāju. «Boriss pārņēma stafeti no sava priekšgājēja– mopša Berimora, kas pirms vairākiem gadiem kļuva par starptautiskā bērnu filmu festivāla simbolu. Mūsu mopsītis, būdams jaunāks un sparīgāks, turpina sava sugas brāļa iesākto, ļaujot senioram godam atpūsties.»