Simtgadīga dzīvokļa atdzimšana
«Mēs esam ienācēji Mežaparkā, iepriekš ar vīru dzīvojām Rīgas centrā. Ar meistarīgu arhitektu palīdzību mums ir izdevies iekārtot savai gaumei un vēlmēm atbilstošu mājvietu,» vērtējoši saka juriste Sandra Vilciņa.
Kopā ar vīru viņa dzīvo 280 kvadrātmetrus plašā dzīvoklī, kas atrodas 1903. gadā celtā divu stāvu mājā. «Arhīvā noskaidrojām, ka pirms Otrā pasaules kara te mitusi baltvācu izcelsmes ārsta ģimene. Kad 1939. gadā viņi repatriējās, par šo īpašumu saņēma kompensāciju.»
Pirms vienpadsmit gadiem meklējot jaunu mājokli, apskatījuši vairākus īpašumus, bet neviens īsti nav paticis. «Mums liktenīgs izrādījās sludinājums, kas nejauši gadījās pa rokai. Tajā bija rakstīts, ka Mežaparkā skaistā vietā tiek pārdots dzīvoklis ar septiņām istabām. Šis istabu skaits mūs mazliet biedēja – šķita par daudz, taču, ierodoties Mežaparkā, uzzinājām, ka mājas viens stāvs ticis atvēlēts vairākiem komunālajiem dzīvokļiem, tāpēc mājoklis ticis sadrumstalots. Nojaucot dažas starpsienas, atklājās dzīvokļa vēsturiskais plānojums, kas bija ļoti ērts un pārdomāts, tāpēc to ar nelielām korekcijām saglabājām,» stāsta Sandra Vilciņa.
Mājokļa pārveides projektu izstrādājusi arhitekte Katrīna Stirna. Paklausot viņas ieteikumam, ģimene esot izbūvējusi bēniņus, kā arī ņēmusi vērā vēl daudz citu vērtīgu padomu. «To darījām tāpēc, ka pretējā gadījumā viesistabā griesti būtu bijuši pārāk zemi attiecībā pret telpas kvadratūru,» skaidro dzīvokļa saimniece. «Mansardā tagad ir viena liela halle, kur dažkārt skatāmies televizoru, ja, piemēram, hokeja spēlei gribas sekot uz liela ekrāna, vai arī pulcējamies, kad atnāk draugi.»
S. Vilciņa stāsta, ka mājoklis prasījis pamatīgu remontu, jo bijis ļoti nolaists. «Vajadzēja klāt jaunu jumtu, atjaunot balkonus, mainīt logus un durvis, mainīt pārsegumus starp pirmo un otro stāvu un darīt vēl simtiem citu darbu. Ņemot nost kultūrslāni, vairākās kārtās likto grīdu, atklājās, ka pēdējā kārta ir ieliekusies un ķirmju sagrauzta.»
Tā kā māja atrodas Mežaparkā, kas ir pasludināts par kultūras un vēstures pieminekli, kardinālas pārmaiņas nedrīkstēja veikt, ne renovējot ēkas fasādi, ne arī iekštelpās (piemēram, vajadzēja saglabāt iekšdurvis, kas ved uz ziemas dārzu, un rūtojumu logiem). «Pirms uzsākām projektēšanu un remontdarbus, pie mums ieradās arhitektūras pieminekļu aizsardzības pārstāvis, kurš norādīja, kas mums obligāti jāievēro.»
«Domājot par telpu iekārtojumu, būdami diezgan konservatīvi, gribējām ieturēt vēsturiskajam Mežaparkam raksturīgo smagnējo klasisko stilu, taču divu būtisku apsvērumu dēļ to neīstenojām. Iepriekš mēs dzīvojām Rīgas centrā, sētas mājā, tāpēc dzīvoklī vienmēr bija tumšs neatkarīgi no tā, vai ārā spīdēja saule vai bija apmācies. Lai tas neatkārtotos, jaunajā mājoklī gribējām pēc iespējas vairāk gaismas un gaišus toņus. Un vēl sliecāmies par labu mūsdienīgam interjeram.»
280 kvadrātmetrus lielā dzīvokļa interjeru palīdzējuši izveidot arhitekti Elita un Aldis Poļi.
«Ja neskaita tos mitekļus, kurus īrēju, kad biju studente, šīs ir trešās mājas manā mūžā,» secina juriste Sandra Vilciņa, kura kopā ar vīru jau vienpadsmito gadu dzīvo skaisti iekārtotā dzīvoklī Mežaparkā. «Te ir tik jauki, ka negribas nekur citur skriet. Vasarā varam iziet uz balkona, apsēsties un klausīties, kā dzied putni, un skatīties, kā pa koku zariem lēkā vāveres.»
MANSARDS. Dīvānu grupa iegādāta mēbeļu salonā Asko, uz grīdas segti dabiskā koka dēļi. «Kad Mežaparka estrādē ir dziesmu svētki, varam ieslēgt televizoru, lai ir bilde, un atvērt logus, lai pa tiem ieplūst dzīvā skaņa.»
Kāpnes pēc arhitektu Poļu projekta darinātas no ozolkoka gluži kā kuģis – kāpjot uz stalažām. Lai iegūtu liekto formu, detaļas līmētas kopā pa nelieliem posmiem.
DOMINANTE. Viesistabas interjerā izceļas kamīns, kas novietots uz marmorēšanas tehnikā veidotas sienas fona. «Tas ir salona Kamīndizains modelis, ko likām vietā, kur iepriekš atradās dūmvads, kas bija diezgan vienkāršs un ugunsnedrošs, tāpēc tika uzlabots,» stāsta dzīvokļa saimniece. «Kamīnu iekurinām diezgan reti – tikai tad, kad sailgojamies pēc dzīvas uguns. Gada aukstajos mēnešos dzīvokli apsildām, izmantojot autonomo apkures sistēmu.» Uz grīdas klāts ozolkoka parkets. «Tā kā būvbrigāde, kas mūsu dzīvoklī veica remontu, pamatā nodarbojās ar parketa klāšanu, izmantojām šo lielisko iespēju – uzticēt atbildīgo parketa klāšanu mums zināmiem cilvēkiem. Turklāt viņi piedāvāja parketa dēlīšus iegādāties ar atlaidi.» No viesistabas ved kāpnes uz mansardu, bet durvju aila – uz ziemas dārzu.
PIEVILCĪBAS SPĒKS. «Virtuve ir tā vieta, kur mēs uzturamies visvairāk. Un arī tad, kad atnāk ciemiņi, viņus atvilkt uz viesistabu ir diezgan grūti. Kaut kāda rosīšanās vienmēr notiek virtuvē,» nosmej Sandra. Virtuves iekārtu un saimes galdu no ozolkoka (virsmām izmantots granīts) darinājuši vietējie ražotāji – Ansonu mēbeļu fabrika. «Virtuves skici izstrādājām visi kopā –ražotāji, arhitektu Poļu ģimene un mēs,» atceras dzīvokļa saimniece.
«Mana galvenā prasība bija – lai ir daudz plauktu, citādi virsmas ātri apaug ar mantām.» Uz sienām krāsa klāta vairākās kārtās un, izmantojot īpašu tehniku, radīta marmora imitācija. «Šāds krāsojums ir ļoti praktisks un viegli kopjams.»
Viesistabu no virtuves atdala bāra lete, kas saplūst ar sienu, kā arī robežu starp šīm zonām iezīmē atšķirīgie grīdas klājumi – ozolkoka parkets un akmens masas flīzes, kas esot apsildāmas. Mūs, svešiniekus, visu laiku uzraudzīja siāmietis Čipsis.
GALERIJA. Virs bufetes, kas meistarota Ansonu mēbeļu fabrikā, pie sienas piestiprinātas vairākas ģimenes tuvinieku fotogrāfijas. «Caurskatījām lielu daudzumu bilžu, lai izdarītu atlasi. Lūk, tas ir mans vectētiņš un vecmāmiņa, tā – mana otra vecmāmiņa ar vectētiņu, bet šeit – mans vecvectētiņš ar vecvecmāmiņu kāzu dienā,» ar dažiem no fotogrāfijās redzamajiem dzimtas pārstāvjiem iepazīstina Sandra Vilciņa.
KABINETS. Mēbeles šai telpai esot atrastas Mēbeļu namā. «Šeit vīrs parasti nododas savam vaļaspriekam – mūsu ceļojumu videofilmu montēšanai un fotogrāfiju kārtošanai,» stāsta Sandra Vilciņa un piebilst, ka kabinetā novietoto ādas dīvānu parasti izmantojot, ja esot jāizgulda kāds ciemiņš.
GUĻAMISTABA. «Guļamistabu nepieblīvējām ar mantām, izvēlējāmies tikai pašas nepieciešamākās lietas. Tā kā mums ir plaša garderobe, skapis nebija vajadzīgs. Kates mēbelēs pasūtījām gultu (tā ir nestandarta izmēra, jo vīram garš augums), bet naktsskapīšu funkciju veic divi televizora galdiņi. Vienmēr jau salasās daudz visa kā – grāmatas, avīzes un žurnāli, kam uz maza naktsskapīša nebūtu vietas,» prātīgi spriež dzīvokļa saimniece.
PIESĀTINĀTA. Dzīvoklī ir divas vannasistabas. Attēlā redzamajai flīzes ir piesātināti sārtā tonī, turklāt gan uz sienām, gan uz grīdas tās ir vienāda izmēra un vienādas krāsas. «Tas notika pārpratuma dēļ, jo grīdai bijām izvēlējušies oranžas flīzes, bet mums atsūtīja sārtas. Uz veikalu atpakaļ neskrējām un ar iznākumu esam apmierināti.» Vannasistabas mēbeles tapušas Ansonu mēbeļu fabrikā, santehnika no Villeroy&Boch. Tāpat kā citās dzīvokļa telpās, arī šajā ir gultiņas un ēdiena trauki kaķiem.
«Sadarbība ar arhitektiem Poļiem, kam uzticējām interjera izveidi, notika ļoti koleģiāli. Viņi bija izstrādājuši mājokļa iekārtojuma vizuālizāciju, bet mēs ar vīru braukājām pa veikaliem un izdarījām izvēli. Pirms mēbeles vai cita interjera priekšmeta iegādes mēs arhitektiem piedāvājām savas idejas vai atrastos variantus un tad kopīgi meklējām kompromisa variantu.» Atpūtas krēslus un dīvānus esot atraduši mēbeļu salonā Eiropas mēbeles, tie pasūtīti pēc kataloga. «Šīs ir Itālijā ražotas mēbeles, ērtas un praktiskas, jo iespējams noņemt pārvalkus un izmazgāt. Tā kā mums mājās ir daudz mājdzīvnieku – vienpadsmit kaķu, no kuriem divi ir mūsu [Sandra uz ielas izmestiem un citādi grūtībās nonākušiem kaķiem dod pagaidu patvērumu, viņus sadakterē un tad meklē saimniekus], šāda iespēja bieži mazgāt dīvānu un krēslu pārvalkus ir nepārvērtējama.» Uz dīvāna guļ viens no mājinieku murrātājiem – britu īsspalvainās šķirnes runcis Susurs.