Rozīte kapelānes mājā

«Suns manā dzīvē ienes ārkārtīgi lielu prieku, sakārtotību un harmoniju. Tas ir nepārvērtējami, jo daru darbu, kas piesātināts ar neparedzamām situācijām, ir jākontaktējas ar cilvēkiem, kuriem bieži vien sarežģīti, smagi raksturi un rūgta pieredze,» par savu mājas mīluli– šicū šķirnes kucīti Rositu– saka Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne, teoloģijas maģistre un dzejniece Rudīte Losāne.

Šicū suņu šķirne, kurai pieder Rosita, ir ļoti sena. Tās saknes meklējamas Senajā Ķīnā, kur tas bijis iecienīts mīļdzīvnieks imperatora galmā. Ar viņu audzēšanu gadu tūkstošiem nodarbojušies tibetiešu mūki. Ārējās līdzības dēļ viņi šicū iesaukuši par lauviņām, savukārt angļi šos četrkājaiņus, kuriem apmatojums uz ģīmīša aug dažādos virzienos gluži kā krizantēmu lapiņas, dēvē par krizantēmu suni. Uz Eiropu šicū atceļoja nesen– pagājušā gadsimta sākumā, kad Ķīnā mainījās valsts iekārta, jo līdz tam par viņu izvešanu no imperatora galma draudēja pat nāvessods.

Lemts satikties

Tuvojoties apaļai jubilejai, Rudīte Losāne teikusi radiem, draugiem un darba biedriem, lai katrs dāvina viņai tik daudz naudas, cik bija nolēmis atvēlēt dāvanai, jo jubilāre ļoti vēlējusies iegādāties suni. «Es biju pieradusi, ka mājās bez cilvēkiem ir arī mājdzīvnieks, jo pirms Rositas mūsu ģimenes loceklis bija kaķis, kurš nodzīvoja garu mūžu– 18gadu. Bija doma par neliela auguma sunīti, jo īrētā dzīvoklī, kur tolaik mitu, dižu rējēju nevarēju atļauties, turklāt mitekļa saimnieka nosacījums bija, ka suns nedrīkst skaļi uzvesties, lai netraucētu kaimiņus. Protams, tikpat būtiski bija, lai mājdzīvnieks būtu draudzīgs, ar jauku raksturu,» stāsta Rudīte un norāda uz kādu zīmīgu sakritību. «Tā sagadījās, ka tuvinieki, draugi un darbabiedri dāvanai manā 50.dzimšanas dienā bija saziedojuši 300latu – tieši tik daudz, cik maksāja šicū kucēns, kuru biju noskatījusi vienā no mājdzīvnieku izstādēm. To uztvēru kā zīmi, ka rīkojos pareizi.»

Iepriekš viņa nemaz neesot zinājusi par šādas šķirnes eksistenci. «Taču šicū izvēlējos apzināti, nevis impulsīvi, iepriekš vairākas suņu šķirnes papētot gan klātienē izstādēs, gan lasot pieejamo informāciju. Man bija svarīgi, lai suns, būdams viens pats mājās, netrokšņotu, tātad nebūtu liels rējējs, arī neciestu no saimnieka prombūtnes, jo es strādāju, tātad vismaz astoņas stundas esmu prom. Zinu, ka dažas suņu šķirnes ilgstošu vienatni pārdzīvo smagi, kļūst neirotiski un pat saslimst, bet ar šicū tas nenotiek. Ja nav neviena mājās, nestreso– guļ un atpūšas.»

Rositas saimniece neslēpj– pirmajās dienās, kad šicū mazulis jau dipinājis pa viņas mitekli, jutusies ļoti apjukusi, jo, tā kā iepriekš piederējis kaķis, trūcis pieredzes, kā apieties ar suni. «Īsti nezināju, ko darīt, kā rūpēties, arī Rosita bija apjukusi, jo bija tikko nošķirta no mammas. Taču, ja tu kādu ļoti iemīli, tad dari visu, lai tas otrs justos labi.»

Pirmie pēcnācēji

«Rosita jeb, kā viņu parasti saucam, Rozīte ir ļoti labsirdīga un draudzīga, ne tikai kontaktējoties ar mani un dēlu, bet šādi attiecas arī pret citiem cilvēkiem. Kopš viņa ir mūsu ģimenes locekle, mājās daudz biežāk apgrozās viesi, jo īpaši tagad, kad Rositai ir pieci jauki kucēni, kuru burvībai grūti turēties pretim,» atklāj Rozītes saimniece un turpinot izstāsta, ka viņas šicū pie līgavaiņa vajadzējis braukt uz Daugavpili. «Rosita ir izcila savas šķirnes pārstāve gan eksterjera, gan uzvedības ziņā, tāpēc plūkusi laurus daudzās izstādēs (piemēram, pērn viņa kļuva par Latvijas čempioni, esam saņēmuši arī titulu BOB [Best of Breed], ko piešķir izciliem šķirnes pārstāvjiem), tāpēc līgavainim bija jābūt līdzvērtīgam.»

Divi kucēni vizuāli līdzīgi esot tēvam– tāpat kā viņš ir ar melni baltu kažociņu, divas meitenītes atsitušās mātē, tāpēc kažociņš ir balts ar brūnu, bet piektais kucēns esot trīskrāsains. «Zinu, ka tas ir diezgan rets, līdz ar to – ekskluzīvs gadījums.» Rudīte ar aizkustinājumu stāsta, ka esot palīdzējusi savai šicū kucītei dzemdībās. «Es gluži kā vecmāte pieņēmu kucēnus. Tā bija viena no skaistākajām naktīm manā mūžā, redzot, kā tikko dzimis mazulis ievelk elpu, kā sāk kustināt ķepas.»

Ciešs kontakts

«Kamēr pirmo reizi nebiju izbaudījusi, ko nozīmē kopā ar savu suni piedalīties izstādēs, es par šiem pasākumiem smīkņāju. Tagad mana attieksme ir mainījusies, jo esmu pieredzējusi, cik patīkama gaisotne šajās izstādēs valda,» saka titulētās Rositas saimniece. «Šie klubi, kas organizē izstādes un sacensības, māca, kā ar mājdzīvniekiem jādarbojas, lai tie būtu labā fiziskā un garīgā formā. Protams, ar šīm lietām nevajag pārspīlēt. Ir gadījumi, kad suņu saimnieki saviem mīluļiem, piemēram, rīko kāzas, jauno pāri saģērbjot līgavai un līgavainim piedienīgās drānās, vai vēl kā pārspīlēti izpaužas.»

Lai šicū būtu labā formā, suns katru dienu ir jāķemmē, jo tam ir biezs, divkārtains apmatojums, ko veido blīva pavilna un garš virsējais apmatojums. «Kad es ķemmēju Rozīti, jūtu, ka stress izplēn. Zinu, ka šicū izmanto bērnu rehabilitācijai pēc dažādu slimību pārciešanas.»

Jauno māmiņu Rudīte barojot ar pašas gatavotu ēdienu, jo uzskata, ka tas esot labvēlīgāks dzīvnieka organismam. «Man nav pierādījumu, bet šķiet, ka sausā barība var izraisīt sunim dažādas veselības problēmas. Tāpēc es Rositai vāru biezputru (parasti no rīsiem, dažkārt– no auzu pārslām), kurai pievienoju nedaudz apvārītas liellopa aknas, sirdi vai kādu gaļas gabaliņu. Viņai garšo dārzeņi (piemēram, svaigs gurķis) un augļi, dodu arī vitamīnus,» savas mīlules ēdienkarti ieskicē Rudīte un piemetina, ka šobrīd, kad kucēniem ir nepilni divi mēneši, viņa piebarojot arī tos, bet ar sauso barību, kā norādījusi veterinārārste. «Pa šo laiku esmu ļoti saradusi ar savu kuplo suņu saimi, kaut, protams, netrūkst rūpju. Vērojot mazos nebēdņus, iedomājos, ka kaut kad nākotnē varētu paņemt vēl kādu šicū, lai Rositai būtu kompanjons. Bet pagaidām vēl ne, jo gribu izbaudīt to ciešo kontaktu, kāds ir man ar mūsu mājas mīluli.»