Mā­ja ar no­ska­ņu

Pirms vien­pa­dsmit ga­diem māk­sli­nieks Ed­munds Lū­cis ko­pā ar sie­vu ani­ma­to­ri Da­ci un mei­tu Jus­tī­ni no īrē­ta dzī­vok­ļa Čie­kur­kal­nā pār­cē­lās uz sa­vu īpa­šu­mu – di­vu stā­vu mā­ju Pār­dau­ga­vā, ku­rai uz ple­ciem jau bi­ja simt ga­du.

«Nav ra­ci­o­nā­la iz­skaid­ro­ju­ma, kā­pēc iz­vē­le ap­stā­jās tie­ši pie šā mā­jok­ļa, kas bi­ja diez­gan no­laists. Ie­rau­dzī­ju un sa­pra­tu, ka te būs vie­ta gan mums, gan darb­nī­cai, gan ma­niem un sie­vas ve­cā­kiem, kad vi­ņi ve­cu­ma dēļ vairs ne­spēs saim­nie­kot pat­stā­vī­gi.

Ed­munds Lū­cis zi­na stās­tīt, ka mā­ja esot cel­ta 1904. ga­dā kā īres nams tu­vē­jo fab­ri­ku ne­pre­cē­ta­jiem dar­bi­nie­kiem. Di­vos stā­vos esot sa­rū­mē­ju­šās 17 is­ta­bi­ņas. «Šo­brīd po­pu­lārs ir stu­di­jas ti­pa dzī­vok­ļa plā­no­jums. Es ta­jā sa­ska­tu vai­rā­kas pro­blē­mas, jo ģi­me­nes lo­cek­ļiem ta­ču ir at­šķi­rīgs dzī­ves ritms un pa­ra­du­mi, pie­mē­ram, vi­ņi ne­mos­tas vie­nā lai­kā, līdz ar to var trau­cēt cits ci­tam. Tā­pēc sa­vā mā­jā, ko uz­ska­tu par lie­lu pil­sē­tas dzī­vok­li, de­vu priekš­ro­ku kla­sis­ka­jam plā­no­ju­mam, kur grā­ma­tas la­sa bib­li­o­tē­kā jeb ka­bi­ne­tā, vir­tu­vē ga­ta­vo ēst, gu­ļam­is­ta­bā guļ, bet van­nas is­ta­bā iet van­nā.»

180 kvad­rāt­met­rus lie­la­jā mā­jā esot no­jau­ku­ši vien pā­ris sie­nu, lai, pie­mē­ram, tik­tu pie pla­šā­kas darb­nī­cas. Re­mont­dar­bus esot uz­ti­cē­ju­ši Da­ces brā­lē­nam, kas sa­vu meis­ta­rī­bu ie­priekš jau bi­ja ap­lie­ci­nā­jis, at­jau­no­jot Da­ces ve­cā­ku mā­jas En­gu­rē. «Vīrs bi­ja ka­te­go­ris­ki pret ei­ro­re­mon­tu, viņš vē­lē­jās, lai nams tik­tu res­tau­rēts, ne­vis pār­vei­dots līdz ne­pa­zī­ša­nai.» Daudz ko mā­jas pār­vei­dē un lab­ie­kār­to­ša­nā pa­vei­cis tās saim­nieks. Kad jau­tā­ju, kur māk­sli­nieks ie­gu­vis šā­das zi­nā­ša­nas un pras­mes, Edu­ards Lū­cis at­bild: «Man nav zi­nā­ša­nu, bet ir ve­se­lais sa­prāts.»

Mā­jai esot bi­ju­si lie­la no­lie­to­ša­nās pa­kā­pe, tur­klāt va­ja­dzē­jis pa­lau­zīt gal­vu, kā or­ga­ni­zēt dau­dzās ne­lie­lās tel­pas, lai ģi­me­nei bū­tu ēr­ti gan dzī­vot, gan strā­dāt. «Ēku no ār­pu­ses un iekš­pu­ses no­sil­ti­nā­jām, no­mai­nī­jām lo­gus (dur­vis ne, jo tās bi­ja la­bi sa­gla­bā­ju­šās), vai­rā­kās tel­pās li­kām ci­tu grī­das se­gu­mu, ie­li­kām jau­nu ūdens­va­du un ka­na­li­zā­ci­jas sis­tē­mu,» da­žus no re­mont­dar­biem uz­skai­ta mā­jas saim­nieks un pie­me­ti­na, ka daudz­kārt va­ja­dzē­jis veikt līdz mi­li­met­ram pre­cī­zus ap­rē­ķi­nus, lai, pie­mē­ram, iz­bū­vē­tu kāp­nes uz ot­ru stā­vu tā, lai tās pā­rāk ne­ie­tiek­tos ot­rā stā­va van­nas is­ta­bā, vai arī va­ja­dzē­jis pa­lau­zīt gal­vu, kā mak­si­mā­li iz­man­tot tel­pu zem kāp­nēm, tur ie­kār­to­jot virs­drēb­ju pa­ka­ra­mos un plauk­tus apa­viem. 

STARP DIVĀM VALSTĪM

Mā­jas saim­nie­ku Ed­mun­da un Da­ces Lū­ču mei­ta Jus­tī­ne šo­brīd kur­sē starp di­vām val­stīm, jo stu­dē Māk­slas aka­dē­mi­jā Ve­nē­ci­jā. Vi­ņas tēvs arī ir ie­mī­lē­jies ša­jā sau­lai­na­jā val­stī, tā­pēc pie­ļauj ie­spē­ju, ka pēc kā­da lai­ka pār­cel­sies uz Itā­li­ju.

ZVIEDRU PLĪTS. «Mēs no­lē­mām at­stāt mal­kas plī­ti. Tā ra­žo­ta pa­gā­ju­šā gad­sim­ta sā­ku­mā Zvied­ri­jā, tur­klāt ti­ka eks­por­tē­ta pil­nā eki­pē­ju­mā – ar vi­sām dur­ti­ņām un pat mā­liem un smil­tīm,» stās­ta māk­sli­nieks un pie­bilst, ka plī­tij va­ja­dzē­jis no­mai­nīt ti­kai me­tā­la de­ta­ļas, kas kal­po­jot iz­de­gu­šas. Lai pa­slēp­tu tvai­ka no­sū­cē­ju, virs plīts iz­vei­dots sav­da­bīgs plaukts, kas sa­sau­cas ar pā­rē­jo tel­pas sti­lis­ti­ku.Mā­jas saim­nieks no­rā­da uz vēl kādu in­te­re­san­tu di­zai­na ele­men­tu. Uz de­ko­ra­tī­va­jām flī­zēm, kas ra­žo­tas Bro­cē­nos, un da­žā­da iz­mē­ra krū­zēm, kas at­ce­ļo­ju­šas no Ķī­nas un Če­hi­jas, ir viens un tas pats zī­mē­jums – ho­lan­die­šu vēj­dzir­na­vas.

Vir­tu­ve at­ro­das īs­tās krust­ce­lēs, jo caur to jā­iet, lai no­nāk­tu gan pā­rē­jās pir­mā stā­va is­ta­bās, gan ot­ra­jā stā­vā. Lai šī saim­nie­ko­ša­nai vi­tā­li ne­pie­cie­ša­mā tel­pa bū­tu at­bil­sto­ši ap­rī­ko­ta, va­ja­dzē­ja pa­ma­tī­gi iz­kal­ku­lēt, kur no­vie­tot va­ja­dzī­gos sa­dzī­ves priekš­me­tus.

KOLEKCIJA. Bib­li­o­tē­kā – vie­tā, kur Ed­munds lab­prāt uz­tu­ras, jo var ne­trau­cē­ti pie­vēr­sties grā­ma­tu la­sī­ša­nai, viņš ir iz­kār­to­jis ak­tu ko­lek­ci­ju, ko vei­do­jis vai­rā­ku ga­du ga­ru­mā. «Kad pie ma­nis no­nā­ca ko­lē­ģu zī­mē­ju­mi, ski­ces, no­do­mā­ju, ka ir jā­iz­vē­las tē­ma, ku­rai pie­vēr­sties pa­stip­ri­nā­ti. Šķi­ta, ka tas va­rē­tu būt akts.» Ori­ģi­nā­li ri­si­nā­ta ir arī gais­mek­ļa tē­ma. Māk­sli­nie­ce An­da Poi­kā­ne ir pa kri­pa­ti­ņai vien li­pi­nā­ju­si sie­vie­tes tē­lu, ku­ra kā­jā ir pa­slēpts gais­mek­ļa elek­trī­bas vads, bet pie pē­das ir pie­stip­ri­nā­ta stik­la bum­ba, ku­rā ir spul­dze. Sa­vu­kārt ko­šo gald­au­tu un stik­la gries­tu lam­pu Ed­munds esot at­ve­dis no Ma­ra­ke­šas.

LEĢENDĀRS GRĀMATU SKAPIS. Ed­munds Lū­cis uz­ska­ta, ka vai­rāk ne­kā simt ga­du ve­cas mā­jas ie­kār­to­ju­mam or­ga­nis­kāk ir iz­man­tot se­nat­nī­gas mē­be­les. «Šis grā­ma­tu ska­pis ie­priekš esot pie­de­rē­jis pa­sau­les čem­pi­o­nam ša­hā Mi­hai­lam Tā­lam. Mē­be­li res­tau­rē­ju un no­vie­to­ju sa­vā bib­li­o­tē­kā,» stās­ta mā­jas saim­nieks. Uz grā­ma­tu skap­ja sa­rin­do­ti vai­rā­ki mū­zi­kas in­stru­men­ti un ci­tas ko­lo­rī­tas lie­tas, ko māk­sli­nieks esot ie­mū­ži­nā­jis sa­vās glez­nās.

PRIEKŠNAMS. Ne­daudz pār­plā­no­jot ie­e­jas zo­nu pir­ma­jā stā­vā, ģi­me­ne ti­ku­si pie gai­ša un ēr­ta priekš­na­ma. «Tas ie­rī­kots rak­stu­rī­gi tam in­ter­je­ra sti­lam, kāds no­vē­ro­jams se­na­jās Pār­dau­ga­vas un Jūr­ma­las mā­jās. Pie­mē­ram, uz sie­nas apak­šē­jās da­ļas prak­tis­ku ap­svē­ru­mu dēļ seg­ti pa­ne­ļi, bet aug­šē­jā lī­mē­tas ta­pe­tes,» skaid­ro Ed­munds un pie­bilst, ka no flī­zēm vei­do­ta­jā mo­za­ī­kā iz­man­tots zī­mē­jums, kāds ir uz ta­pe­tēm.

Priekš­na­ma ie­kār­to­jums sa­sau­cas ar tiem uz­ska­tiem, ku­rus pau­dis māk­sli­nie­kam bū­tisks cil­vēks – rakst­nieks Ak­sels Mun­te. «Viņš esot tei­cis, ka bū­vē­šot mā­jok­li, at­vēr­tu vē­jiem un sau­lei, un gais­ma būs vis­ap­kārt.

MOZAĪKA. Pir­ma­jā stā­vā, kur ir lie­lā­ka kus­tī­ba (ar saim­nie­kiem zem vie­na jum­ta dzī­vo arī suns un ka­ķis), dau­dzās tel­pās prak­tis­ku ap­svē­ru­mu dēļ uz grī­das seg­tas flī­zes. Sa­vu­kārt es­tē­tis­kais efekts pa­nākts, no flī­žu at­li­ku­miem, kas pie­e­ja­mi vei­ka­los, vei­do­jot mo­za­ī­kas. Tās esot ta­pu­šas pēc mā­jas saim­nie­ka ski­cēm, bet ie­dves­mu šā­dam in­ter­je­ra ele­men­tam viņš esot gu­vis Itā­li­jā.

FILIGRĀNI. Van­nas is­ta­bas ie­kār­to­ša­nu ap­grū­ti­nā­jis jum­ta slī­pums no vie­nas pu­ses un kāp­ņu slī­pums no ot­ras pu­ses. Mā­jas saim­nieks ar šo uz­de­vu­mu ti­cis ga­lā tei­ca­mi. Lai tel­pu vi­zu­ā­li pa­pla­ši­nā­tu, iz­man­to­ti vai­rā­ki spo­gu­ļi, sa­vu­kārt iz­liet­ne no­vie­to­ta pie­tie­ka­mi ze­mu, lai bū­tu ēr­tāk no­maz­gāt kā­jas, ie­nā­kot no āra dar­biem.

APKURE. «Mēs strā­dā­jam mā­jās, tā­pēc ga­da auk­sta­jos mē­ne­šos ne­kā­das pro­blē­mas ne­sa­gā­dā krāsns ku­ri­nā­ša­na. Šo ap­svē­ru­mu dēļ sa­gla­bā­jām vi­sas po­di­ņu krās­nis, arī plī­ti vir­tu­vē,» skaid­ro māk­sli­nieks.

DIKTATŪRA. Kad jau­tā­ju, kā no­ti­ka in­ter­je­ra vei­do­ša­na, mā­jas saim­nieks, pau­žot sa­vu vie­dok­li, ir at­klāts. «Šo un to pār­ru­nā­jām vi­si, bet, vel­kot pa­ra­lē­les ar māk­slu, kur jeb­kurš darbs ir vie­na cil­vē­ka pro­jekts, līdz ar to iz­pau­žas dik­ta­tū­ras pa­zī­mes, var teikt, ka ša­jā mā­jā vai­rāk ir iz­pau­du­sies ma­na vī­zi­ja, kā­dam jā­būt in­ter­je­ram,» sa­ka Ed­munds. Ot­ra­jā stā­vā at­ro­das vi­ņa darb­nī­ca, kā arī gu­ļam­is­ta­ba, van­nas is­ta­ba un vēl pā­ris tel­pu. Sie­nu ap­da­rei iz­man­to­tas An­gli­jā ta­pu­šas ta­pe­tes, pie sie­nas – pa­gā­ju­šā gad­sim­ta div­des­mi­to ga­du zvied­ru mo­der­nis­ma sti­lā ie­tu­rē­ta glez­na, bet te­ju vai go­da vie­tā no­likts Vī­nes krēsls, kas kal­po jau vai­rā­kus ga­du des­mi­tus, ne­iz­rā­dot pa­gu­ru­ma pa­zī­mes.

Pirms vai­rāk ne­kā simt ga­diem cel­ta­jā mā­jā is­ta­bas ir diez­gan ma­zas, tā­pēc va­ja­dzē­jis do­māt, kā lai at­rod vie­tu se­nat­nī­ga­jām mē­be­lēm, kas ir diez­gan ap­jo­mī­gas. «Rīko­jos glu­ži kā ķi­rurgs ope­rā­ci­ju zā­lē un, pie­mē­ram, no­grie­zu da­ļu rak­stām­gal­da, arī no bu­fe­tes maz­liet no­šķē­lu,» ne­slēpj mā­jas saim­nieks.

Mā­jok­ļa re­monts un ie­kār­to­ša­na il­gu­si pie­cus ga­dus. «Vēl jau ir pie­tie­ka­mi ko da­rīt. Pie­mē­ram, plā­no­jam ie­kār­tot ēdam­is­ta­bu,» at­klāj Ed­munds. Kāp­nes, kas ved uz ot­ru stā­vu, ir vi­ņa pa­ša tai­sī­tas, sa­vu­kārt sie­nu ap­da­rei iz­vē­lē­jies ta­pe­tes, kas ra­žo­tas An­gli­jā. «Viņiem jau ir lie­la pie­re­dzes to ra­žo­ša­nā, jo bi­ja pir­mā valsts, kas to sā­ka da­rīt. Vien­mēr ir jā­iz­man­to la­bā­kie pa­rau­gi.