Pro­cess, kas sa­gā­dā bau­du

© F64

«Ēst ga­ta­vo­ša­na man sa­gā­dā bau­du, šo pro­ce­su ne­uz­tve­ru ne kā slo­gu, ne kā ap­grū­ti­nā­ju­mu,» at­klāj ak­tri­se An­na Štei­na. «Attieksme pret vir­tu­ves dar­biem vei­do­jas jau ģi­me­nē. Ja cil­vēks ir au­dzis mā­jās, kur kār­tī­gi ga­ta­vo ēst, tad viņš pie­rod pie šā­da rit­ma un to ie­vē­ro arī vē­lāk, kad sāk dzī­vot pat­stā­vī­gi.

An­na uz­sver, ka vi­ņai gar­šo­jot mā­jās ga­ta­vots ēdiens, jo tad ie­spē­jams ie­tek­mēt tā kva­li­tā­ti, būt dro­šai par to, ko liek uz pan­nas vai kat­lā. «Stāvot pie plīts, pa­ti va­ru re­gu­lēt gan pie­vie­no­to tauk­vie­lu, gan garš­vie­lu dau­dzu­mu, gan pēc sa­va prā­ta uz­la­bot ēdie­na re­cep­ti.»

Vi­ņas pir­mie so­ļi ku­li­nā­ra­jā bi­ju­ši lī­dzī­gi kā dau­dziem bēr­niem – ce­pu­si olas un vā­rī­ju­si cī­si­ņus. «Atceros, kā ga­ta­vo­ju spa­ge­ti, kad mam­ma un mā­sa kaut kur kon­cer­tē­ja, bet es vie­na saim­nie­ko­ju pa mā­jām. Tad jau spa­ge­ti un arī frī kar­tu­pe­ļi bi­ja diez­gan lie­la ek­so­ti­ka mū­su ēdien­kar­tē, tā­pēc ko­pā ar ke­ču­pu gar­šo­ja itin la­bi.»

Kad sā­ku­si dzī­vot at­se­viš­ķi, pa­ma­zām pie­vēr­su­sies kom­pli­cē­tā­ku mal­tī­šu ta­pi­nā­ša­nai, iz­do­mā­ju­si pa­ti sa­vas re­cep­tes. «Tad sa­pra­tu, ka man pro­cess pa­tīk, bet re­zul­tāts – gar­šo.»

Či­li ne­ap­nīk

An­na uz­ska­ta – tie, kas aiz­bil­di­nās, ka nav lai­ka, lai mā­jās sa­rū­pē­tu mal­tī­ti, lie­lā­ko­ties ar aiz­bil­di­nā­ju­mu pie­sedz slin­ku­mu. «Var ta­ču iz­vā­rīt zu­pu ie­priek­šē­jā va­ka­rā, lai ir ko nā­ka­ma­jā die­nā uz­sil­dīt. Vis­maz es tā da­ru. Pie­mē­ram, ne­sen pa­ga­ta­vo­ju kār­tī­gu dau­dzu­mu či­li, kā pie­ti­ka trim die­nām. Kad to va­ja­dzē­ja ēst tre­ša­jā die­nā, sā­ku­mā gan no­do­mā­ju – ap­ni­cis, bet, kad uz­li­ku uz šķīv­ja, lai ap­ēs­tu, pa gal­vu ro­sī­jās ci­tas do­mas: cik gar­šī­gi! Žēl, ka vai­rāk nav!» no­smej ak­tri­se un tur­pi­nā­ju­mā iz­stās­ta, kā­da ir vi­ņas či­li ver­si­ja. «Novāru pu­pi­ņas (var arī iz­man­tot kon­ser­vē­tas), uz pan­nas ne­lie­lā tauk­vie­lu dau­dzu­mā ap­ce­pu mal­to ga­ļu, ku­rai uz­bār­stu garš­vie­las (tās katrs var ņemt pēc sa­vas iz­vē­les) un pie­vie­no­ju ķip­lo­kus. Uz ci­tas pan­nas svai­gus to­mā­tus, ku­riem no­ņem­ta mi­zi­ņa, ap­ce­pu ko­pā ar sī­po­liem. Trau­ci­ņā sa­jau­cu skā­bo krē­ju­mu ar ke­ču­pu, pie­be­ru sal­dās pap­ri­kas pul­ve­ri, či­li, pi­pa­rus un pie­lie­ku to­mā­tiem, kas ap­cep­ti ar sī­po­liem, un maz­liet pa­kar­sē­ju. Kad tas iz­da­rīts, mai­sī­ju­mu, ap­cep­to mal­to ga­ļu un pu­pi­ņas lie­ku kat­lā un sau­tē­ju uz lē­nas uguns ap­mē­ram stun­du. Pirms či­li celt nost no uguns, pie­vie­no­ju sa­griez­tus ma­ri­nē­tus gur­ķus.»

Viens no pē­dē­jā lai­ka jaun­ie­ve­du­miem An­nas ēdien­kar­tē esot sie­ra un bum­bie­ru sa­lā­ti. «Lai tos pa­ga­ta­vo­tu, ne­pie­cie­šams pū­dē­tais siers, pie­mē­ram, Dor Blue vai Rok­fo­ras, un vēl kāds, teik­sim, Če­da­ras vai Ho­lan­des siers, vai kāds no mīk­sta­jiem sie­riem, su­lī­gi bum­bie­ri, kā arī man­go eti­ķis un me­dus eti­ķis (tos, tā­pat kā da­žā­das eļ­ļas, pēr­ku vei­ka­lā Vom Fass), ko pār­sla­cīt bum­bie­ru un sie­ru ga­ba­li­ņiem. Šie sa­lā­ti der gan uz­ko­dai, gan vieg­lām un sā­tī­gām va­ka­ri­ņām.»

Tik­pat āt­ri pa­ga­ta­vo­ja­mi esot rī­vē­ti bur­kā­ni, ku­riem pār­sla­kot ķirb­ju eļ­ļu. «Nu, vai šā­du va­ka­ri­ņu pa­ga­ta­vo­ša­na pra­sa il­gu lai­ku?» re­to­ris­ku jau­tā­ju­mu uz­dod An­na.

Da­žā­di sa­lā­ti

un tvai­cē­ti dār­ze­ņi

«Man nav pra­sī­bu pēc tik asa ēdie­na, ku­ru ie­lie­kot mu­tē tā pa­liek va­ļā un pa vai­giem rit asa­ras, ta­ču tam ir jā­būt ar gar­šu. Plie­kans ēdiens man ne­iet pie dū­šas,» pauž An­na. «Sāli lie­to­ju mi­ni­mā­li (tas tā ir ie­gā­jies no bēr­nī­bas, pie­mē­ram, svai­gus gur­ķus un cep­tas vai vā­rī­tas olas ēdu bez sāls). Jo ma­zāk sā­la ēdie­nu, jo la­bāk var sa­just dār­ze­ņu, ga­ļas un ci­tu pro­duk­tu pa­tie­so gar­šu. Šā ie­mes­la dēļ es­mu ie­cie­nī­ju­si tvai­cē­ja­mo kat­lu. Ta­jā tvai­cēts la­sis ma­ni īpa­ši ne­aiz­rauj, jo šķiet diez­gan sauss, ta­ču svies­ta pu­pi­ņas sa­nāk de­beš­ķī­gas.»

Ak­tri­se esot pār­lie­ci­nā­ju­sies, ka ļo­ti bau­dā­ma biez­zu­pa sa­nāk no ķirb­ja un kar­tu­pe­ļiem. «Man ir mā­la katls, ko iz­man­to­ju šīs zu­pas pa­ga­ta­vo­ša­nai. Vis­pirms ap­ce­pu ri­pi­ņās sa­griez­tus sī­po­lus un sa­rī­vē­tu ing­ve­ru (ar to ne­pār­spī­lē­ju), uz­le­ju ūde­ni, tad pie­vie­no­ju lie­los ga­ba­los sa­griez­tu ķir­bi un kar­tu­pe­ļus. Kad tie ir mīk­sti, iz­ņe­mu no kat­li­ņa un sa­blen­de­rē­ju, bet pēc tam lie­ku at­pa­kaļ bul­jo­nā. Ša­jā mir­klī pa­gar­šo­ju, vai va­ja­dzīgs sāls, un no­teik­ti pie­vie­no­ju sa­spies­tu kar­da­mo­nu (šīs garš­vie­las grau­di­ņus es at­ve­du no In­di­jas), kas zu­pai pie­šķir ele­gan­tu gar­šu.»

Itin bie­ži An­na meis­ta­ro­jot kla­sis­ko tun­ča kār­to­ju­mu no vā­rī­tiem kar­tu­pe­ļiem, svai­ga ābo­la, sī­po­liem, tun­ča, vā­rī­tām olām un kā­das mēr­cī­tes. «Vārī­tos kar­tu­pe­ļus var aiz­stāt ar avo­ka­do. Vēl vie­ni āt­ri pa­ga­ta­vo­ja­mi sa­lā­ti ir no sie­ra, ko sa­rī­vē­ju, avo­ka­do un vā­rī­tas olas, bet mēr­cei iz­man­to­ju skā­bo krē­ju­mu un ma­jo­nē­zi, kam pie­vie­nots ka­rijs un mus­kat­rieksts. Daž­kārt avo­ka­do pil­du: iz­greb­ju avo­ka­do, to sa­ber­žu ar vā­rī­tām olām, sa­pil­du at­pa­kaļ, vir­sū uz­lie­ku gar­ne­lī­ti un pār­sla­ku ar cit­ro­na su­lu.»

Liek lie­tā vok­pan­nu

An­na stās­ta, ka no In­di­jas ce­ļo­ju­ma spilg­tu gas­tro­no­mis­ku at­mi­ņu vi­ņai ne­esot, ta­ču at­ves­tās garš­vie­las jo­pro­jām iz­man­to­jot. «Daudz spilg­tāks ie­spaids par na­ci­o­nā­lo vir­tu­vi man sa­gla­bā­jies pēc brau­cie­na uz Ķī­nu. Mē­ģi­nā­ju kaut ko no pie­re­dzē­tā at­kār­tot sa­vā vir­tu­vē, pie­mē­ram, tai­sī­ju sald­skā­bo mēr­ci, ta­ču tik gar­šī­ga, kā­du to ēdu Ķī­nā, man ne­sa­nā­ca.»

Viens no šai Āzi­jas val­stij rak­stu­rī­ga­jiem ēdie­niem, kas esot ak­tri­ses re­per­tu­ā­rā, tiek ga­ta­vots šā­di. «Vispirms uz­kar­sē­tā vok­pan­nā ne­lie­lā eļ­ļas dau­dzu­mā ap­ce­pu svai­gus to­mā­tus un sī­po­lus, tad pie­vie­no­ju jū­ras vel­šu kok­tei­li (to pēr­ku vei­ka­lā sa­sal­dē­tu) un pa­kar­sē­ju. No­bei­gu­mā pie­le­ju rī­su eti­ķi un cit­ro­na un ing­ve­ra eti­ķi, kā arī maz­liet so­jas mēr­ci. Ja šķiet, ka va­jag, pie­lie­ku kā­du šķip­sni­ņu cu­ku­ra. Kad tas iz­da­rīts, jū­ras vel­tes lie­ku uz rī­su nū­de­lēm, kas uz­brie­di­nā­tas kar­stā ūde­nī, un ēdiens ir ga­tavs.»

Ja sa­kā­ro­jo­ties ga­ļa, tad pa­ras­ti acis me­tot uz liel­lo­pa stei­ka pu­si. «Mājās man to ne­iz­do­das pa­ga­ta­vot tā­du, kā pie­dā­vā res­to­rā­nos, tur­klāt ir arī slin­kums ņem­ties pēc vi­siem priekš­rak­stiem, kā pa­rei­zi jā­ga­ta­vo steiks, tā­pēc āt­ri ap­cep­tu liel­lo­pa ga­ļas šķē­li bau­du res­to­rā­nos.»

An­na at­klāj, ka vi­ņai gar­šo­jot ta­tār­mai­zī­tes – sa­mal­ta svai­ga liel­lo­pu ga­ļa ar pi­pa­ri­ņiem, sā­li, mus­kat­riek­stu, sī­po­liem un ke­ču­pu. «Sen šīs mai­zī­tes nav ēs­tas, tā­pēc, pie­mi­not vien, sie­ka­las sa­skrē­ja mu­tē. Bet vis­pār ar ga­ļu īpa­ši ne­aiz­rau­jos, ja nu vie­nī­gi va­sa­rā, kad sā­kas gri­lē­ša­nas un šaš­li­ku cep­ša­nas se­zo­na, to sa­nāk vai­rāk bau­dīt.»

Kad ir vē­lē­ša­nās pa­naš­ķo­ties, uz­meis­ta­ro­jot ogu že­le­ju. «Tur ta­ču nav ne­kā sa­rež­ģī­ta! Uz­kar­sē paš­tai­sī­tu ogu sī­ru­pu, pie­vie­no uz­brie­di­nā­tu že­la­tī­nu, tad pie­liek svai­gas ogas (pie­mē­ram, sa­sal­dē­tas ze­me­nes, ku­ras ie­priekš at­lai­di­na) un lej trau­ci­ņos. Tos ie­liek le­dus­ska­pī, lai že­le­ja sa­stingst. Šis sald­ēdiens man la­bi gar­šo arī bez pu­tu­krē­ju­ma.» 

***

An­nas Štei­nas ie­cie­nī­tā ēdie­na re­cep­te

Jū­ras vel­tes ar rī­su nū­de­lēm

Va­jag: jū­ras vel­šu kok­tei­li, svai­gus to­mā­tus, sī­po­lus, eļ­ļu, rī­su eti­ķi, cit­ro­na un ing­ve­ra eti­ķi, so­jas mēr­ci, cu­ku­ru un rī­su nū­de­les.

Pa­ga­ta­vo­ša­na: uz­kar­sē­tā vok­pan­nā ne­lie­lā eļ­ļas dau­dzu­mā ap­cep svai­gus to­mā­tus un sī­po­lus, tad pie­vie­no jū­ras vel­šu kok­tei­li (to pērk vei­ka­lā sa­sal­dē­tu) un pa­kar­sē. No­bei­gu­mā pie­lej rī­su eti­ķi, cit­ro­na un ing­ve­ra eti­ķi, kā arī maz­liet so­jas mēr­ces. Ja šķiet, ka va­jag, pie­liek kā­du šķip­sni­ņu cu­ku­ra. Kad tas iz­da­rīts, jū­ras vel­tes kār­to uz rī­su nū­de­lēm, kas uz­brie­di­nā­tas kar­stā ūde­nī. Kat­lā uz­vā­ra ūde­ni, ie­liek rī­su nū­de­les, uz­liek vā­ku, no­ņem trau­ku no uguns un pa­tur nū­de­les 5–10 mi­nū­tes, ka­mēr tās kļūst mīk­stas, tad no­kāš ūde­ni.