Ar dzimtas fotosāgu par tautas likteni
Maijā žurnāliste un profesionāla fotogrāfe Daiga Kalniņa dosies uz Norvēģijas pilsētu Kristiansunnu, kur notiks starptautiskais fotogrāfijas festivāls Ziemeļu gaisma [Nordic Light].
Tajā viņa ar izstādi Mājupceļš, priekšlasījumu un slaidšovu pārstāvēs savu tēvu Valdi Lazdiņu – šķietami vienkāršu lauku vīru, kas visu mūžu nostrādāja par šoferi padomju saimniecībā Taurupe, bet atstāja unikālu laikmeta liecību – vairāk nekā 4000 fotogrāfiju, kurās fiksēta skarbā dzīve izsūtījumā Sibīrijā un ne mazāk skarbā realitāte pēckara padomju Latvijā. Taču Mājupceļš un Lazdiņu dzimtas fotoarhīvs stāsta vairāk par cilvēcību, ne skarbumu.
Šī tautas drāma neprofesionāla fotogrāfa profesionālajās fotogrāfijās ieinteresējusi norvēģus, tāpēc Valda Lazdiņa dokumentālais fotostāsts ir starp 50 citu pasaulē atzītu autoru fotogrāfiju izstādēm, ko ietver viens no Ziemeļvalstīs populārākajiem foto festivāliem Ziemeļu gaisma. Gan vietējie profesionāļi, gan minētās izstādes rīkotāji uzskata, ka lauku amatiera fotogrāfijas meistarības un kadra kultūras ziņā neatpaliek no izcilā franču fotogrāfa Anrī Kartjē Bresona darbiem.
Neizskaidrojama mīlestība
1949. gada 25. martā Valdim Lazdiņam bija tikai divpadsmit gadu, kad viņu kopā ar ģimeni – māti, tēvu, māsām un tēvamāsu – izsūtīja uz Sibīriju. Kad zēns paaugās, sāka strādāt būvbrigādē. Kaut pelnīja nieka grašus, viņš tomēr pamanījās pusgada laikā sakrāt 50 rubļus, kas tiem laikiem bija liela nauda. Un par šo summu Valdis iegādājās nevis apģērbu vai ko ēdamu, bet... fotoaparātu FED. «Kad tēvs, nepagūdams atgriezties Veršiņinas sādžā, kurp ģimene bija izsūtīta, pārnakšņoja pie citiem izsūtītajiem latviešiem – Bļodniekiem, viņš sarunā ar ģimenes galvu uzzinājis, ka tas aizraujas ar fotografēšanu. Tētis sapratis, ka fotogrāfija varētu būt tas, ko paņemt līdzi uz Latviju kā dokumentu par izsūtījumā pavadītiem gadiem. Lai realizētu šo savu ieceri, sācis pašmācības ceļā apgūt foto pamatus, cītīgi lasījis Bļodnieka aizdoto grāmatu Fotogrāfija 25 nodarbībās,» stāsta Daiga Kalniņa un piebilst, ka cenšas izprast, no kurienes vienā zemnieku dzimtā radusies tāda interese par fotogrāfiju. «Jau deviņpadsmitā gadsimta beigās tika rūpīgi veidoti vairāki dzimtas fotoalbumi. Plunču saime itin bieži pie katras iespējas saposās, sanāca kopā un nofotografējās. Šos vecos fotoalbumus ņēma līdzi, gan dodoties bēgļu gaitās, gan kad padomju vara ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Domāju, ka šie fotodokumenti bija rosinājuši tēvu izsūtījumā sākt bildēt arī pašam.»
Fotogrāfijas top pagrabā
Specnometinājuma vietā Tomskas apgabala Veršiņinas sādžā Valdis Lazdiņš mācījās fotografēt ļoti spartiskos apstākļos – pirmās kontaktkopijas izgatavoja bez elektrības un laboratorijas. «Viņš filmiņas attīstīja mājiņas pagrabā, kur mita ģimene, sēdēdams starp kartupeļu maisiem. Vienā burciņā bija fiksāža, otrā – attīstītājs. Attēlu pirmās kontaktkopijas izgatavotas, izgaismojot pie sveces starp diviem stikliņiem saspiesto filmiņu un fotopapīru.»
No izsūtījuma viņš atgriezās ar nepārvērtējamu bagāžu. 1957. gada jūnija beigās divdesmit vienu gadu vecais Valdis Lazdiņš uz Latviju pārveda vienpadsmit šaurfilmu foto negatīvu filmiņas, kas bija tapušas izsūtījumā Tomskas apgabalā. Tajās bija dokumentēta gan paša ģimene, gan citi izsūtītie, gan sibīrieši un pats skaistākais mirklis šajā laikposmā – mājupceļš uz dzimteni.
Latvijas Fotogrāfijas muzeja un Okupācijas muzeja speciālisti ir atzinuši, ka ilgi tas esot bijis vienīgais zināmais tāda apjoma viena autora fotoarhīvs Latvijā, fiksēts izsūtījumā. «Atšķirībā no Veceiropas zemēm, kur dzimtas savu pašapziņu, krājot relikvijas, vairojot īpašumus un kopjot savu dzīves telpu, varējušas izkopt gadsimtu garumā, latviešu tautas likteņu traģika slēpjas faktā, ka ik pēc vienas vai divām paaudzēm svešzemju iekarotāji un svešas okupācijas varas bez žēlastības šķaidījušas Latvijas iedzīvotāju saknes un senču rūpīgi būvētos pamatus.»
Kad drīz pēc atgriešanās no Sibīrijas Lazdiņiem mājas nācās zaudēt vēlreiz, jo izcēlās postošs ugunsgrēks. «Ģimenei izdevās saglabāt dzimtas fotoalbumus, fotonegatīvus, izsūtījumā izgatavotās attēlu kontaktkopijas, dienasgrāmatu, vēstules – lietas, kuru materiālā vērtība nav liela, bet kuras dzimtai spēj nodot identitātes un mīlestības kodu.»
Disidenta gars
Arī Daigas vectēva brālis Verners Lazdiņš, kurš jaunībā bija strēlnieks un pagasta rakstvedis, bet vēlāk bitenieks un artēzisko aku meistars, esot bijis arī kaislīgs fotogrāfs. Kad Daigas tēvs un pārējie ģimene locekļi atgriezušies no izsūtījuma, gandrīz pirmais darbs, pie kā ķērās Valda iedvesmotais Verners, bija jauna fotoaparāta iegāde. Daiga stāsta, ka visbiežāk kadrā iekļuvuši ģimenes locekļi, kaimiņi un tuvējās apkārtnes ļaudis un notikumi. «Tēvs aktīvi dokumentēja viņam doto laiku – notikumus, cilvēkus, vidi no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem līdz septiņdesmitajiem gadiem. Veidoja savas fotozīmes, fiksējot to, kas viņam šķita svarīgi,» skaidro Daiga un piebilst, ka tam laikam un padomju varai veids, kā viņš skatījās uz pasauli, un šādi attēli nebija vēlami un vajadzīgi. «Kādā sarunā Knuts Skujenieks ir teicis, ka padomju gados vismaz pieci līdz desmit procenti no latviešiem bija disidenti. Arī mans tēvs tāds bija. Viņš nolēma pretoties pastāvošai varai neiesaistoties. Septiņdesmitajos gados viņš nolika malā fotoaparātu un vairs nedokumentēja padomju realitāti. Viņš satina fotofilmu rullīšus zīdpapīrā, salika tos tēvabrāļa Vernera dotajās koka kastītēs un noglabāja mazā, paštaisītā koka skapītī uz vairākiem gadu desmitiem. Tikai 2003. gadā Valda Lazdiņa fotogrāfijas varēja aplūkot plašāka auditorija Taurupē sarīkotajā izstādē Mājupceļš.»
Atšķirīgs vēstījums
Sākot no deportācijas gadiem Sibīrijā piecdesmitajos gados un kolektivizācijas realitātēm Latvijā no 1960. gada līdz 1970. gadam, Valdis Lazdiņš veidoja savdabīgu fotohroniku. «Pasaulslavenais fotogrāfs Anrī Kartjē Bresons ir rakstījis: «Meistarīgi fotografējot, fotogrāfs uz vienas līnijas novieto prātu, sirdi un aci.» Tieši tā fotografēja arī mans tētis. Viņš bija absolūts autodidakts, kura lielā aizraušanās bija lūkošanās uz pasauli caur objektīvu. Tētis nefotografēja izstādēm vai padomju nomenklatūras vajadzībām, bija brīvs un patstāvīgs. Viņš uzsvēra, ka tas, ko viņš gribēja fiksēt, ir šie vienreizējie, neatkārtojamie mirkļi. Viņš neiejaucās notikumos, tos nerežisēja, jo dzīve tāpat ir pilna ar kurioziem, nejaušībām un paradoksiem. Bez izkaistinājuma dokumentējot ikdienas lauku dzīves norises padomju Latvijā, viņš aizpildīja tukšu laika posmu mūsu valsts vēsturē.» Valda Lazdiņa fotoarhīvā ietvertais materiāls ir unikāls ar to, ka autora fotogrāfiskajam redzējumam piemīt patstāvīgs un no padomju perioda oficioza ļoti atšķirīgs vēstījums.
Pēc vēsturiska taisnīguma
Misijas apziņa Daigu Kalniņu mudinājusi saglabāt, restaurēt un plašas auditorijas vērtējumam nodot tēva unikālo fotoarhīvu. «Starptautiskai sabiedrībai ar viena autora jeb vienas dzimtas foto sāgas palīdzību stāstītu, kas notika aiz padomju dzelzs priekškara pēc Otrā pasaules kara,» norāda Valda Lazdiņa meita. Viņa piekrīt Sandras Kalnietes atziņai, ka Rietumu mediju telpā vērojamais vizuālo tēlu trūkums ar liecībām par komunistisko totalitārismu ir galvenais iemesls tam, ka prasība pēc vēsturiskā taisnīguma un komunisma nosodījuma saduras ar pretestību Rietumu demokrātiju varas gaiteņos, akadēmiskajā vidē un plašākā sabiedrībā. Padomju arhīvos atrodamā vizuālā informācija ir daudz nabadzīgāka nekā trešā reiha arhīvu mantojums. Komunisti bija tālredzīgāki par nacistiem un sargājās atstāt vizuālās liecības. Pat tas skopais foto un kino materiāls, kas ir pieejams, Eiropā nav pietiekami izplatīts. Lazdiņu dzimtas fotoarhīva turpinātāja Daiga Kalniņa atzīst: «Laikā, kad pasaules valstis cita pēc citas ceļā uz demokrātiju turpina atbrīvoties no totalitāriem režīmiem un diktatoriem, turpināšana klusēt un jebkādā veidā neatzīt savu mantojumu un tā radītās sekas rada arvien jaunus destruktīvu seku draudus.