No ierēdnes par kareivi
«Kopš bērnības man ir paticis pucēties, gribēju būt pamanīta. Tagad, kad, ģērbusies militārajā formā, dodos uz Ādažiem, apkārtējo uzmanības man netrūkst.
Mamma smejas, ka nu, dienot Latvijas bruņotajos spēkos, esot piepildījusies mana bērnu dienu vēlme kļūt pamanītai,» atklāj Līna Kļava.
Daudziem par lielu pārsteigumu jaunā sieviete pirms pusgada kardināli mainīja savu dzīvi, atsakoties no labi apmaksāta un stabila darba Vides ministrijā, lai pievērstos militārajai jomai. Līna secinājusi, ka šajā lauciņā viņa varētu likt lietā tās zināšanas, ko ieguvusi, augstskolā studējot politikas zinātni. «Kaut man bija ļoti jauki darba biedri un nevainojami darba apstākļi, jutos nerealizējusies. Šis fakts mani nelika mierā.»
Vairs nevēlējās ekselī bīdīt skaitļus
Uzreiz pēc vidusskolas 2003.gadā iestājos Latvijas Universitātē, lai neklātienē studētu politikas zinātni. Paralēli studijām sāku arī strādāt Valsts ieņēmumu dienestā. Ļoti, ļoti gribēju kļūt patstāvīga, lai gan mamma teica: «Labāk mācies, jo visu mūžu vēl dabūsi strādāt!» Nostrādājusi divus gadus vienā Valsts ieņēmumu dienesta(VID) struktūrā, kur mans statuss bija ‘speciāliste’, pārgāju uz nākamo– uz VID Galveno nodokļu pārvaldi, kur paralēli studijām nostrādāju divus gadus.
Sākumā VID man bija dažādi pienākumi: pārskatu pieņemšana, reģistrēšana, izskatīšana un kļūdu labošana. Vēlāk, kad sāku strādāt Galvenajā nodokļu pārvaldē, mani pienākumi bija nopietnāki, jo biju pakāpusies pa karjera kāpnēm. Tur es nodarbojos ar iedzīvotāju ienākumu nodokli. Diendienā sēdēju pie datora un raudzījos ekselī, pārlūkojot skaitļu virtenes. Darbs bija atbildīgs– baidījos kļūdīties, citādi man varētu būt lielas nepatikšanas.
Sapratu, ka tas noteikti nav tas, ko visu mūžu gribu darīt. Turklāt studēju politikas zinātnes, kam nebija nekādas saistības ar darbu, ko veicu Valsts ieņēmumu dienestā, kur rēgojās tikai skaitļi un cipari. Kaut daudzi uzskatīja, ka 22gadus vecam cilvēkam, kas ticis pie tāda darba, lēmums pašam aiziet no tā ir neprātīgs solis, jo ir cienījams darbs, labs atalgojums, dažādas sociālās garantijas un stabilitāte, ko garantē valsts pārvalde (nu, zināmā mērā), tas viss mani neatturēja no atlūguma iesniegšanas. Esmu sapratusi– ja cilvēks uz darbu iet kā pret kalnu, tad ir skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina.
Varētu vairāk, nekā uztic
Kādu brīdi atpūtos– sakārtoju galvu, mēģinot saprast, ko es gribu turpmākajā dzīvē un kā pie tā nonākt. Uzzinājusi, ka Vides ministrijā, Vides aizsardzības departamentā tiek meklēts darbinieks, kura pienākumi šķita diezgan atbilstoši tam, ko apguvu augstskolā, pieteicos. Izturēju konkursu un sāku strādāt.
Šajā darbavietā(tāpat kā iepriekšējā) bija lieliski kolēģi, kas man daudz ko iemācīja, sniedza arī atbalstu, kad rakstīju bakalaura darbu par Baltijas jūras reģionu, kur bija liela sadaļa par vidi. Tomēr pēc kāda laika sāku just, ka gribētu lidot augstāk, nekā man tas bija iespējams Vides aizsardzības departamentā, kur tiešie pienākumi vairāk atbilda sekretāres funkcijām. Biju ieguvusi augstāko izglītību, gribēju rast pielietojumu savām zināšanām. Par spīti krīzei un štatu samazināšanai, kas notika visapkārt, es biju gatava rīkoties, lai sameklētu jomu, kur varētu izpausties.
Ir cilvēki, kas ir ar mieru sēdēt un darīt rutīnas darbu: saskaitīt skaitlīšus, rakstīt atskaites, pieņemt apmeklētājus, ar nepacietību gaidot darba dienas beigas, lai 17.01 aiz sevis aizvērtu kabineta durvis un ietu mājās, līdz nākamā rīta 8.30 aizmirstot par savu darbu. Pa lielam ar mani ministrijā viss bija kārtībā. Bet es, pēc zodiaka zīmes būdama Dvīnis, kuram ir duāla daba, nespēju ilgstoši nosēdēt uz vietas, diendienā veikt rutīnas darbu. Tas man varbūt ir liels mīnuss, bet varbūt arī ne. Vismaz pagaidām šo savu rakstura šķautni neuzskatu par lielu mīnusu.
Apzināts lēciens nezināmajā
Doma pievērsties militārajai jomai nebija impulsīvs lēmums, tomēr, ko tas īsti nozīmē, sapratu tikai tad, kad ar kareivja ikdienu saskāros aci pret aci.
Nolēmu startēt Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, kad tur tika komplektēts kadetu kandidātu kurss. Tiesa, ceļš līdz iekļūšanai šajā mācību iestādē ir diezgan garš. Vispirms ir ilgstošs un nopietns atlases posms, kurā ietilpst testi, dažādi psiholoģiska rakstura pārbaudījumi, kā arī tiek noteikts, vai piemīt vadītāja spējas. Pēc tam Nacionālās aizsardzības akadēmijas atlasītajiem kandidātiem jāapgūst kareivja pamatmācības kurss kājnieku skolā Alūksnē un instruktoru skolā Cēsīs.
Iepriekš nekad man nebija ienācis prātā, ka kādreiz savā dzīvē darīšu tādas lietas, kas bija mana ikdiena četrus mēnešus Alūksnes mežos, kur notika dažādas fiziskās sagatavotības un izturības pārbaudes. Bija jādara daudz kas: jādzīvo mežā spartiskos apstākļos, pilnā ekipējumā jādodas garos pārgājienos, jāapgūst reglaments, ierindas mācība, jāizjauc un jāsaliek ierocis, jāšauj...
Šaušana man sagādāja lielu psiholoģisku barjeru, kuru pirmajā reizē, kad vajadzēja šaut, domāju, ka nepārvarēšu. Es nevarēju izšaut, man bija kaut kas saslēdzies galvā. To pamanījis, pienāca klāt instruktors un teica: tagad mierīgi ieelpo un izelpo, vēlreiz ieelpo un izelpo! Nomierinies, notēmē un šauj! Pēc šādas instruktora attieksmes spēju savākties, un tad jau tā lieta aizgāja.
Necilvēcīgi smags pārbaudījums man šķita garie pārgājieni jeb marši. Kaut iepriekš biju sportojusi(nodarbojos ar akadēmisko airēšanu un peldēšanu), skriešana, kas armijā ir ļoti svarīga disciplīna, nav mana stiprā puse. Vēl trakāk– es to nevarēju ciest ne acu galā. Tāpēc sākumā, kad vajadzēja turēt līdzi pārējiem biedriem, no kuriem daudzi bija Sporta akadēmijas absolventi un arī jaunsargi, domāju, ka neizturēšu šo pārbaudījumu. Man, kas iepriekš bija gājusi uz ministriju, ģērbusies lietišķā kostīmiņā, nu bija jāielec citā, daudz skarbākā, realitātē. Tās bija lielas pārmaiņas.
Tiesa, pārējie to, kam aptrūka spēks, nekad nepameta vienu. Kad bija garāki marši ar smagām mugursomām plecos, kuros mums, meitenēm (mēs bijām piecas starp 44puišiem), bija grūti turēt līdzi stiprā dzimuma pārstāvjiem, viņi mūs paņēma aiz elkoņiem, lai balstītu, bet mūsu somas uzlika plecā blakus savējai. Katrā ziņā vājākais nekad netika pamests viens nelaimē. Protams, tas nenozīmē, ka paļaušanās uz citiem vai palīdzības gaidīšana no citiem kļuva par normu.
Jāapgūst sadzīvošanas māksla
Brīžiem bija ļoti grūti ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, jo esi atšķirts no mājām, no tuviem cilvēkiem. Tur nevarēju rīkoties kā tad, kad dzīvoju un strādāju Rīgā– pēc darba dienas iesēsties tramvajā, aizbraukt uz mājām un pašņukstēt mammai uz pleca, ja gadījušies kādi sarežģījumi. Sākumā domāju, kā lai sevi motivēju, kā lai izturu, pat piezagās šaubas, vai tas, ko daru, man vispār ir vajadzīgs. Stundu pa stundai, soli pa solim man izdevās pārvarēt savus vājuma mirkļus. Gan emocionālā, gan fiziskā slodze bija lielisks pārbaudījums, kas mani tikai norūdīja.
Daudzi iet uz armiju, kad nekur citur viņiem nav, kur iet. Tas nav mans gadījums. Dzīve iepriekš mani bija lutinājusi, viss bija kārtībā. Mamma un tētis man ir, augstskolu pabeigusi biju, stabils darbs un labi draugi bija. Bet te es tiku iemesta pavisam citā vidē, kurā jutos bezpalīdzīga, kā balta lapa. Ir bijis tā, ka aiz pārguruma un izmisuma raudu spilvenā, kad gribas zvanīt mammai, lai brauc man pakaļ.
Kaut saskarsme ar citiem man nesagādā lielas problēmas, tomēr diendienā no rīta līdz vakaram un arī naktī būt kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem prasa lielu sadzīvošanas māku. Mēs visu darījām kopā: ēdām, gulējām, trenējāmies. Varēja jau, pamostoties un izraušoties no gultas, domāt, ka tikai tev vienam ir grūti, un savu nīgrumu izgāzt pār visiem. Taču, šādi rīkojoties, tu būsi zaudētājs. Nedrīkst domāt tikai par sevi, jārēķinās arī ar citiem, kuri kopā ar tevi iziet tos pašus pārbaudījumus.
Mamma saka– es esot ļoti mainījusies. Kļuvusi mierīgāka, līdzsvaroti uztverot to, ko nespēju ietekmēt. Vēl man ir mainījies draugu loks. Vairākiem no manas iepriekšējās dzīves neinteresē tas, ko es daru tagad. Taču dabā pastāv līdzsvars, tāpēc mans draugu loks ir papildinājies ar tiem, kurus iepazinu kopīgās mācībās.
Ne jau pēc vīra
Kas man vēl ir jāiemācās? Kuri ir mani vājie punkti? Man ir diezgan grūti neiebilstot pakļauties jebkurai komandai. Gribas paust savu viedokli. Piemēram, bija grūti savaldīties brīdī, kad mūs, galīgi pārgurušus pēc fiziskām nodarbībām, sūtīja uz nākamajiem uzdevumiem, ne mirkli neļaujot atpūsties. Mana pirmā reakcija bija: kā var kaut ko tādu izdomāt?! Taču vēlāk sapratu, ka ir dažādi militāri paņēmieni, lai pamocītu cilvēkus un noteiktu, cik augsts ir katra izturības slieksnis.
Vai man ir stimuls pierādīt, ka sievietes armijā ir tikpat spējīgas kā vīrieši, ka var droši konkurēt? Fiziski pārspēt vīrieti ir ļoti grūti, bet ir jomas, kur sievietes bieži vien ir spējīgākas, izveicīgākas nekā čalis. Piemēram, kad vajag uzrakstīt referātu vai sadzīviski saimniekot, jo mēs, sievietes, protam labāk pielāgoties situācijai.
Taču ir skaidrs– lai dienests noritētu sekmīgi, ir jābūt normālam cilvēkam. Ir jārēķinās ar citiem, jo armijā tu viens neesi nekas, vienalga, kādā vienībā nokļūsti.
Šobrīd esmu Ādažos sauszemes spēku kājnieku brigādē. Daudz mācos, lasu grāmatas, kas nepieciešamas, lai labāk iepazītu izvēlēto militāro jomu.
Jā, es tēmēju uz virsniekiem, uz Nacionālo aizsardzības akadēmiju, bet patlaban ir mazliet jāiepauzē. Par spīti dažādiem sarežģījumiem, nedomāju mest plinti krūmos. Man patīk kareivja dzīve.
Atrašanās Ādažos– tā man arī ir jauna pieredze. Katru dienu uzvelku lauku formas tērpu un braucu uz savu sauszemes kājnieku brigādi. Kā reaģē apkārtējie? Pievērš uzmanību, it īpaši vīrieši. Izmet arī pa replikai, grib parunāties, parasti tad, ja ir iereibuši. Visbiežāk uzdod jautājumu, kāpēc meitene ir armijā, bet tie, kas nekaunīgāki, saka– meitenes iet dienēt tikai tāpēc, lai tiktu pie vīra. Varu droši apgalvot, ka man tā nav motivācija. Iepazīstas jau arī tramvajā un veikalā. Protams, visādi notiek, jo dzīve ir dzīve.
Es vēl esmu tikai ceļa sākumā– bērnudārza līmenī, tāpēc šobrīd ir grūti prognozēt, kas ar mani notiks pēc kāda laika. Bet apņemšanās kļūt par virsnieku man ir. Dažādas domas jau nāk galvā, bet pagaidām savu izvēli nenožēloju.