Dzīvoklis un darbnīca zem viena jumta
Gleznotāja, Mākslas akadēmijas docente Kristīne Rubene kopā ar meitām Mēriju un Neonellu dzīvo aptuveni 100 kvadrātmetru plašā mājoklī Purvciemā, kas iepriekš bija mākslinieku darbnīca.
Veicot telpu pārdomātu pārplānošanu un remontu, ģimene ir tikusi pie gaismas pielietām istabām, kur dzīvot, bet Kristīne – arī pie plašas darbnīcas, kur gleznot.
«Pirms tam mēs dzīvojām Rīgas centrā pagalma mājā, kuras logi bija vērsti pret pretējo ēku, tāpēc dzīvoklī bija tumšs vai ļoti tumšs. Ilgstoši uzturoties tādās telpās, radās depresīvs noskaņojums, arī gleznot nebija īsti kur – es parasti iekārtojos mazajā, tumšajā virtuvītē, kur trūka gan vietas, gan gaismas, lai varētu normāli gleznot,» atceras gleznotāja Kristīne Rubene. «Laimīgas sagadīšanās dēļ radās iespēja iegādāties mākslinieku darbnīcu Purvciemā, deviņu stāvu dzīvojamās mājas pēdējā stāvā. Tad vēl nebija sācies nekustamā īpašuma tirgus bums, tāpēc mājokli iegādājos par ļoti saprātīgu naudas summu.»
Kaut kvadrātmetru daudz, dzīvoklim – darbnīcai bijis sadzīvei nepiemērots plānojums. «Kad sākām to apdzīvot, vairs tik liels nemaz nešķita,» vērtējoši saka māksliniece. «Dažai telpai atņemot kādu kvadrātmetru, bet citai pieliekot, ieguvām meitām gana plašu istabu, arī vannasistabai tagad atvēlēts vairāk telpas nekā iepriekš.»
Remonta darbi esot ritējuši pakāpeniski, tie uzticēti vairākiem draugu, radu un paziņu ieteiktiem meistariem. «Brīnišķīgi sirmi kungi, kas savulaik strādāja namu pārvaldē, gādāja par santehnikas un komunikāciju ierīkošanu, citi vīri uz sienām klāja dekoratīvo apmetumu, savukārt pazīstami lauku puiši lika koka balstus, uz kuriem turas dzīvokļa otrais līmenis, kas sākotnējā variantā bija paredzēts audeklu, krāsu un citu gleznošanai nepieciešamu lietu uzglabāšanai, bet tagad tur ir ierīkota mana guļamistaba. Mums nebija tik daudz naudas, lai varētu algot remontbrigādi, kas visu izdara no sākuma līdz beigām. Paši domājām, kalkulējām un darījām,» atklāj Kristīne un uzsver, ka nepārvērtējams palīgs dzīvokļa remonta darbos un iekārtošanā esot viņas tēvs.
Kristīne stāsta, ka esot bijis grūti atrast tik lielai telpai piemērotus gaismekļus. Taču, radoši attiecoties pret šo sarežģījumu, radies veiksmīgs risinājums. «Griestu lampu uztaisīja mana māsa metālmāksliniece Anna Rubene. Šim nolūkam viņa izmantoja prozaiskus materiālus – metāla plāksni un vairākus metāla trauciņus, kas paredzēti zobu suku uzglabāšanai. Savukārt pie sienām piestiprinājām gaismas ķermeņus, kas domāti iemontēšanai ģipškartona griestos. Mēs tikai šīs lampas pavērsām citā virzienā.» Ozolkoka galdu esot atjaunojis tēvs, bet apjomīgajam dīvānam jauns audums pārvilkts darbnīcā. «Kad mēs ieradāmies pie meistariem, viņi nopūtās: «Atkal viens turku dīvāns.» Tā ka šādas mēbeles Rīgā nav nemaz tik reti sastopamas.»
GANDARĪJUMS. «Es meklēju plašumu un gaismu, un šajā dzīvoklī tā netrūkst,» atzīst gleznotāja un Mākslas akadēmijas docente Kristīne Rubene, bet viņai piekrīt vecākā meita Mērija. «Lai padarītu dzīvespriecīgāku savu iepriekšējo dzīvokli pagalma mājā, vienā istabā grīdu krāsoju rozā, otrā izmantoju zilo krāsu. Šeit to nevajadzēja darīt, tāpēc sienas viscaur dzīvoklī ir baltas.»
Uz palodzes saules pielietajā virtuvē sarindoti pašu dārzā lauku mājās izaugušie ķirbji, gan arī telpaugi, kuriem dzīvoklī klimats ir pa prātam. «Tētis palodzi taisīja no tā dēvētajām līmētajām koka plāksnēm, kuras var nopirkt gatavas,» skaidro māksliniece.
MĀJOKĻA CENTRS. Iepriekš virtuve bijusi šaura un gara, ar sienu atdalīta no dzīvojamās istabas. «Padomju gados, kad tika celta šī daudzstāvu ēka, uzskatīja, ka virtuve var ietilpt dažos nieka kvadrātmetros. Tagad uzskati un paradumi ir mainījušies, tāpēc nolēmām nojaukt sienu, lai virtuvi varētu apvienot ar dzīvojamo istabu,» savu rīcību pamato māksliniece. «Man nebija īpašu vēlmju attiecībā uz interjeru, bet vienmēr esmu gribējusi lielu virtuvi un lielu vannasistabu,» stāsta mājokļa saimniece. «Gribēju, lai modernas lietas ir kopā ar senatnīgām. Tikai antīkas – tas ir mazliet par pompozu, tikai modernas – par stīvu un vēsu.» Uz grīdas visā mājoklī, izņemot vannasistabu un guļamistabu, segts oša parkets, ko esot izdevies ļoti izdevīgi iegādāties. Senatnīgie krēsli nākot no Kristīnes tēva krājumiem. Tos viņš pats esot restaurējis, tādējādi mēbelēm piešķirot otru mūžu.
DARBNĪCA – VIESISTABA. Vislielākā telpa ar visaugstākajiem griestiem dzīvoklī pilda gan mākslinieces darbnīcas funkcijas, gan ir arī viesistaba. «Te ir ideāla gaisma gleznošanai,» apmierināti nosaka Kristīne un noskurinās atceroties, kādos dramatiskos apstākļos gleznojusi iepriekšējā mājoklī. «Vienu gan izdarīju nepareizi. Mainot logus, taupības vadīta, izvēlējos tādu modeli, kur atverama ir tikai viena puse. Tagad logus nevaru notīrīt pilnā apjomā, jo kāpt uz palodzes neuzdrošinos – dzīvojam taču devītajā stāvā.» Dekoratīvais sienu apmetums noder ne pārāk gludu plakņu noklāšanai, savukārt molberta atrašanās vietā, lai saudzētu parketu, ir klātas flīzes.
BĒRNU ISTABA. Raujot nost vecās tapetes, tām līdzi pajukusi arī siena. «Paldies Dievam, ka tā nebija nesošā siena!»nosmej četrus gadus vecās Neonellas un piektās klases skolnieces Mērijas māmiņa. «Tā bija zīme, ka telpa jāpaplašina.» Meiteņu istabiņas iekārtojumam izmantota senatnīga kumode no Kristīnes tēva krājumiem, uz pusēm pārdalīta divu stāvu gultiņa, kā arī neliels galdiņš. Lai mazmeitām būtu piesātinātāka dzīve, vectēvs viņām uztaisījis zviedru sienu.
MĀKSLINIECISKS PIESITIENS. Virtuves iekārtu no krāsota finiera darinājis Kristīnes tēvs, savukārt gleznojums uz sienas ir viņas pašas autordarbs. «Domāju, ka tas būs pagaidu variants, bet tad sapratu, ka gleznojums uz sienas ir ļoti izdevīgs risinājums. Pirmkārt, uz tik raiba fona neredz ūdens piļu vai citu vielu atstātas pēdas, kas rodas, gatavojot ēdienu. Otrkārt, ja apnīk gleznojums, to var ātri nomainīt, ko ar flīzēm nezin vai kāds tik bieži darītu. Es gleznoju ar alkīda un mazliet arī ar akrila krāsām.» Darba zonas ievērojamākais elements ir gāzes apkures katls. «Mums izdevās īstenot to, ko daudzi rīdzinieki gribētu, – mēs atteicāmies no centrālās apkures, lai ierīkotu autonomo. Galvenais arguments, kāpēc to darījām, bija vajadzība pēc vienmērīga klimata mājoklī, jo mākslas darbiem, tos uzglabājot, tāds nepieciešams. Otrs, ne mazāk svarīgs, arguments bija nežēlīgi lielie rēķini par apkuri, kaut pirmajās ziemās dzīvoklī bija tik auksts, ka pa mājām dzīvojāmies mēteļos. Viegli dabūt atļauju atslēgties no centrālās apkures nebija, taču bija vērts cīnīties.»
UZ GUĻAMISTABU. Kāpnes, kas ved uz guļamistabu, ir Kristīnes māsas un tēva kopdarbs. Māsa gādājusi par margām, bet tēvs taisījis pakāpienus un konstrukciju stiprinājis kopā. Pagaidām nerealizēta esot iecere, iekārtot kamīnu. Daļu gleznošanai vajadzīgo lietu Kristīne uzglabājot pūralādēs, kas esot ērti. «Vienu tēvs atrada izmestu, restaurēja un atdeva man, bet otru uztaisīja pats.»
ATRADUMS. «Meklējot skapi guļamistabai, ieklīdām lietoto mēbeļu veikalā, kas savulaik atradās Mūkusalas Celtniecības pasaulē. Staigājot gar bezgalīgajām padomju gados ražoto sekciju rindām, domājām: kam tās vajadzīgas un – vai nekā cita šajā veikalā nav? Ieraugot šo ideālā stāvoklī saglabājušos skapi, aiz prieka gandrīz apkampāmies,» Kristīne atmiņā restaurē ne pārāk senus notikumus.
Gultu esot darinājis viņas tēvs Ilmārs Rubenis, kurš pirms aiziešanas pensijā strādāja Brīvdabas muzejā par galdnieku. «Man ir ļoti paveicies, ka viņš tik daudz ko prot uztaisīt!»
SAULE CAUR KĀJU PIRKSTIEM. Tā kā guļamistaba atrodas zem daudzstāvu mājas jumta, ar kuru dažkārt gadoties kāda ķibele (piemēram, ja nav kārtībā ūdens noteces vieta, gadoties, ka dzīvoklī lietus laikā tek iekšā ūdens), griesti apšūti ar koka dēļiem. «Pa to starpām iztek ūdens, neradot tik lielu skādi, kā būtu tad, ja griesti būtu krāsoti vai balsināti.» Lai telpā pietiktu gaismas, ir gan jumta logi, gan arī logi ierīkoti sienu vietā, tos vēršot pret darbnīcu. «Es mēdzu smieties, ka, guļot gultā, lūkojoties starp pirkstu starpām, varu redzēt, kā lec saule.»
PIRMAIS MĒĢINĀJUMS. Bērnu istabā uzmanību piesaista vecākās meitas Mērijas pirmais meistardarbs – eļļas glezna košās krāsās. Tai blakus – salapojis savvaļas greipfrūts, kura sēkliņu Kristīne pirms vairākiem gadiem esot atvedusi no Japānas.