Zvejnieku mājas
Dace Ozola nāk no dzimtas, kas jau vairākās paaudzēs dzīvo Vidzemes akmeņainajā jūrmalā Tūjā.
Kādu laiku padzīvojusi Rīgā, kur mācījās un strādāja, viņa kopā ar ģimeni atgriezās vecāku mājās. Kad piedzima trešais dēls, tēva mudināti un materiāli atbalstīti, Dace ar vīru virs saimniecības ēkas uzcēla otro stāvu, lai pašiem būtu sava ligzdiņa.
«Vienbrīd ar vīru domājām pārcelties uz viņa dzīvokli Liepupē, taču tēvs atrunāja, jo viņam patīk, ka māja ir cilvēku pilna,» stāsta Dace. Arņa dzīvokli esot pārdevuši, tēvs pārdevis arī sev piederošo smago mašīnu, lai būtu starta kapitāls būvdarbu uzsākšanai. «Ārsienas un jumtu uzticējām meistariem, tāpat arī durvis, logus un grīdu, bet pārējos iekšējās apdares darbus veicām paši. Lieti noderēja tēva krājumi – koka dēļi, no kuriem tapa dažas mēbeles un viesistabā griestu segums. Tolaik, kad cēlām māju, dabiskie materiāli atkal bija kļuvuši par modes lietu.»
Daces vecāki Jānis un Irma Jankoviči zvejnieku kolhozam Brīvais vilnis savulaik piederošajā mājā nr. 11 sākuši dzīvot 1968. gadā. «Tēvs sāka iet jūrā, kad viņam bija 16 gadu. Vispirms strādāja par matrozi, bet savu karjeru beidza kā tāljūru kuģa kapteinis, kas ar savu komandu lomus veda pat no Atlantijas okeāna. Kad radās iespēja, viņš māju atpirka no kolhoza.»
Laika gaitā miteklim esot piebūvējuši plašu verandu, tā piedzīvojusi arī vairākus remontus un uzlabojumus, piemēram, ir iekārtota ērta un mūsdienīga vannasistaba, arī ūdens vairs nav jāsilda katlā, jo ierīkots boileris. «Nu jau desmit gadu mēs saimniekojam pa saviem apartamentiem.»
SASPAROJAS. Dace norāda uz vairākām sakritībām. Netālu no malkas šķūnīša aug kastanis, kas nīkuļojis, nīkuļojis, līdz pat sašķēlies stumbrs. Kad jau domājuši, ka koks būs jānozāģē, atraduši tam jaunu lietojumu – izmantojuši kā balstu, ap ko apvīties vīnogulājiem. «Kastanis, sajutis, ka tas var būt noderīgs, laida atvasi. Tagad blakus nonīkušajam kokam lapo mazs kastanītis.
ZVEJAS RĪKI. Tīkli, pludiņi, koka kaste mailītēm – tās visas ir lietas, bez kurām neiztikt piekrastes zvejniekam. «Varbūt es kaut ko sarunāšu aplam, bet man šķiet, ka tajā koka kastē uzglabā mailītes, ko izmanto zivju ēsmai. Mailītes ieliek kastē, bet kasti ielaiž ūdenī,» skaidro zvejnieka meita.
ATGRIEŠANĀS. Deviņdesmito gadu vidū tūjniece Dace Ozola atgriezās savās tēva mājās, lai pilsētas dzīvi nomainītu pret vidi, kas ir daudz mierīgāka un tuvāk dabai. Sākumā kopā ar vecākajiem dēliem mituši zem viena jumta pie vecākiem, bet, kad ģimenē piedzimis trešais dēls, sākuši domāt par sava mitekļa celtniecību. Tagad darbdienās pa mājām saimnieko Dace un jaunākais dēls Pēteris, kas mācās Liepupes vidusskolā, bet nedēļas nogalē sanāk kopā visa ģimene – vīrs Arnis, kas brauc ar furgonu, vecākais dēls Edgars un viņa draudzene Anita, kā arī vidējais dēls Oskars, kuri dzīvo un strādā Rīgā. Protams, tad lielie prieki ir ģimenes mīlulim Rego.
PARADUMS. Kad zeme nožūs, bojas pārcelsies uz puķu dobju malām. «Tā dara daudzas seno zvejnieku ģimenes. Ap dīķi mums ir arī vairāki enkuri,» saka Dace.
DZĪVOJAMĀ ISTABA. Šī telpa nav pieblīvēta ar mēbelēm, ir tikai pats nepieciešamākais – stūra dīvāns, kafijas galdiņš, drēbju skapis un televizors. «Neizjūtam vajadzību pēc aizkariem vai žalūzijām (vienīgi virtuvē tās ir), jo nav no kā slēpties – vienā mājas pusē ir mežs, otrā – dārzs, bet trešajā – pļava. Turklāt vīrs bažījās, vai aizkari kopā ar stangu nebūs tik smagi, ka neturēsies ģipškartonā. Ar šo materiālu ir apšūtas sienas visā mājā,» skaidro Dace.
JAUNAJAI ĢIMENEI. Tagad vienā pagalmā slejas divas dzīvojamās mājas. Vienstāva ēkā mīt Daces vecāki Irma un Jānis Jankoviči, bet blakus virs saimniecības ēkas uzslietajā stāvā – Dace ar vīru un dēliem.
STABILI. «Virtuvei jābūt lielai, bet sēžamajiem – stabiliem,» uzskata mājasmāte, norādot uz soliņiem, ko vietējais meistars darinājis no ozolkoka. «Iepriekšējie, kurus iegādājāmies veikalā, jau drīz vien sāka ļodzīties, tāpēc uz tiem bija ļoti uzmanīgi jāsēž.» Koka durvis esot cita meistara rokudarbs. «Tēvs jau pazīst daudzus, zina, ko katrs prot. Te, kādreizējā zvejniekciemā, ar darbu ir grūti, tāpēc pat prasmīgi meistari ir bez iztikas līdzekļiem un, kad tiek pie kāda pasūtījuma, neplēš septiņas ādas pār acīm. Piemēram, par virtuves soliņu paprasīja tikai piecus latus.
KLUSĀ DABA. Daces tēvs joprojām iet jūrā – nodarbojas ar piekrastes zveju, tāpēc saimniecībā ir daudz lietu, kas norāda uz viņa nodarbošanos.
OZOLA. No ozolkoka dēļiem meistarotais galds un soli gaida, kad dārzs, kas pavasarī parasti ilgi esot zem ūdens, nožūs, lai varētu pārcelties uz turieni. Iepriekš ģimene vasarā saviesīgos pasākumos izmantojusi standarta dārza mēbeles no plastmasas, kādas tirgo visos mēbeļu un būvmateriālu veikalos. Esot sakārojies pēc kvalitatīvākas mantas, tāpēc vietējam galdniekam pasūtījuši, lai no ozolkoka uztaisa pamatīgu galdu un solus.
VĒLS PAVASARIS. Tūjā pavasaris atnāk kādas divas nedēļas vēlāk nekā Rīgā vai valsts vidienē, tāpēc vēl ir priekšā lielais ziedēšanas laiks. «Atceros, vecmāmiņa, kura dzīvoja vēl tuvāk jūrai nekā mēs, ap puķu dobēm lika stikla bojas. Šī tradīcija zvejnieku ciemos joprojām ir saglabājusies.
DIVAS FUNKCIJAS. Pie dīķa stāv laiva, ar kuru, ja ir vēlēšanās, var pairties pa dīķi, bet visbiežāk to vasarā izmantojot, lai sauļotos. Apgāžot laivu otrādi, ieguļoties un ķerot saules starus. Melni darvotā laiva sauli pievelkot labi.
TIECAS PĒC GAIŠUMA. Kad Dace kopā ar ģimeni mitusi vecāku mājās, viņa visus istabas logus esot aizaudzējusi ar telpaugiem. «Tiem tur bija ļoti piemērots klimats, tāpēc auga griezdamies. Bija jau skaisti, taču telpa līdz ar to – tumša. Jaunajā mājvietā vairs negribēju šādu krēslu, tāpēc ir gan gaišs grīdas segums, gan gaišas tapetes uz sienām.
RISINĀJUMS. Pūralādei, kas tikusi dāvināta kāzās, atrasts interesants lietojums. Tajā glabājas nevis pašausti deķi vai adītas zeķes, bet gan... apavi. Kad kārtējā sezona beigusies, kurpes, krosenes vai zābakus notīrot un ieziemojot vai ievasarojot.
KOMPAKTA. Lai nevajadzētu atņemt virtuvei kvadrātmetrus, dušas telpu, kas atrodas blakus tai, izveidojuši ļoti kompaktu.