Ilze Strautiņa / Autori

Pie­re­dzē­ju­ši dārz­ko­pji zi­na, ka ru­de­nī sā­kas pats īs­tā­kais dar­ba cē­liens.

Nav ob­li­gā­ti jā­dzī­vo lau­kos, lai zie­mai va­rē­tu sa­rū­pēt daudz un da­žā­dus dār­za la­bu­mus. Aug­ļus un dār­ze­ņus var sald­ēt, mē­ne­šiem il­gi sa­gla­bāt svai­gus vai pār­vērst gar­dos kon­ser­vos. Sva­rī­gā­kais no­sa­cī­jums, lai dār­za vel­tes sa­gla­bā­tos svai­gas līdz pē­dē­jai mi­zi­ņai, ir pa­ša pie­re­dze.

Mal­dī­gi do­māt, ka dār­za lais­tī­ša­na sa­gā­dā rai­zes vie­nī­gi va­sa­ras svel­mē. Spe­ci­ā­lis­ti ap­gal­vo, ka ūdens spēj pa­sar­gāt zie­dus arī no sal­nām! Kas dārz­ko­pim jā­ņem vē­rā, lai dār­zam ne­kad ne­trūk­tu valg­mes?

Saeimas deputāti šodien otrajā lasījumā lems par grozījumiem Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likumā, kas paredz cigaretes un tabakas produktus mazumtirdzniecības veikalos novietot tā, lai pircējiem tie nebūtu redzami. Šim priekšlikumam ir vairāk pretinieku nekā atbalstītāju, jo smēķēšanas izplatību tas nemazināšot, bet nelegālo tirgu palielināšot gan.

Lai labi garšo!

Kad zā­ba­kos vairs ne­sme­ļas sniegs, laiks ap­cie­mot sku­je­ņus dār­zā. Vai spil­gtā pa­va­sa­ra sau­le tos nav ap­skā­dē­ju­si kā pār­kar­sis glu­dek­lis? Augus pie­ba­rot uz­reiz vai vēl brī­di pa­ba­di­nāt? Sa­vā pie­re­dzē da­lās Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes Bo­tā­nis­kā dār­za Kok­au­gu la­bo­ra­to­ri­jas va­dī­tā­ja Ār­ija Ga­le­nie­ce.

Dau­dzi telp­au­gi zie­mā snau­du­ļo­jot sap­ņo­ju­ši par brī­di, kad tos saim­nie­ki bei­dzot pār­stā­dīs. Mal­dās tie, ku­ri do­mā – pa­ķer­šu pir­mo pa­ga­dī­ju­šos po­du, kas ne­daudz lie­lāks par paš­rei­zē­jo, un darbs pa­da­rīts! Kā zi­nāt, vai augs ta­jā ju­tī­sies la­bāk, vai po­da ma­te­ri­āls pie­mē­rots za­ļa­jam mī­lu­lim, kā jaun­ais ķo­bis tel­pā iz­ska­tī­sies?

Dau­dzi cil­vē­ki tum­ša­jā ga­da­lai­kā bie­ži sirgst ar sa­auk­stē­ša­nos, arī za­ļa­jiem augiem zie­mā ar imu­ni­tā­ti ir pa­šva­ki. «Tas gan at­ka­rīgs no kop­ša­nas,» pār­lie­ci­nā­ta Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes bo­tā­nis­kā dār­za Tro­pu un sub­tro­pu la­bo­ra­to­ri­jas va­dī­tā­ja Da­ce Grī­vi­ņa.

Vē­la­ties zu­pai pie­mest tik­ko plūk­tu lau­ru la­pu? Ru­dens drēg­nu­mā pa­lu­ti­nāt se­vi ar mai­gām bie­šu la­pi­ņām vai tik­ko šķī­tiem lo­ci­ņiem? At­liek vien ķer­ties pie dar­ba, lai arī jū­su mā­jās sa­za­ļo­tu garš­au­gu dār­ziņš.

Kļū­dās tie dārz­ko­pji, kas ar šaus­mām do­mā: klāt tra­kais lap­kri­tis... No zi­la gai­sa ta­ču krīt svē­tī­ba dār­zam! Nav prā­ta darbs la­pas de­dzi­nāt, lai pel­nus iz­man­to­tu mēs­lo­ša­nai, – ta­jos ir maz mi­ne­rāl­vie­lu. Ko­ki ir gud­ri, la­pām dzel­tē­jot, vai­rā­ku­mu vēr­tī­go vie­lu za­ri sa­sūc at­pa­kaļ, lai pa­va­sa­rī ba­ro­tu jaun­o la­pu pa­au­dzi.

Dau­dzi is­ta­bas augi va­sa­ru pa­va­dī­ju­ši brī­vā da­bā – dār­zos, uz bal­ko­niem, lo­dži­jām vai ār­a pa­lo­dzēm. Pu­ķu at­va­ļi­nā­ju­mam bei­dzo­ties, augi vār­da tie­šā no­zī­mē at­grie­žas mā­jās. Kā tos pa­rei­zi sa­ga­ta­vot zie­mai?

No mū­su ēras pirm­sā­ku­miem līdz pat vi­dus­lai­kiem no gla­di­o­lu sī­po­liem ce­pa mai­zi. Un ja vēl ta­jā ie­mai­sī­ja sī­po­lus... Plī­nijs pie­min, ka gla­di­o­lu sī­po­lu amu­lets ka­ra­vī­rus spē­ja pa­sar­gāt no nā­ves kau­jas­lau­kā. Vēl XVIII gad­sim­tā gla­di­o­lu sī­po­lus iz­man­to­ja pret zo­bu sā­pēm. Tur­klāt jau vai­rā­kus gad­sim­tus šos zie­dus uz­ska­ta par va­sa­ras no­ga­les dār­za ka­ra­lie­nēm.

Nav ob­li­gā­ti jā­dzī­vo lau­kos, lai zie­mai va­rē­tu sa­rū­pēt daudz un da­žā­dus dār­za la­bu­mus. Aug­ļus un dār­ze­ņus var sald­ēt, mē­ne­šiem il­gi sa­gla­bāt svai­gus vai pār­vērst gar­dos kon­ser­vos. Sva­rī­gā­kais no­sa­cī­jums, lai dār­za vel­tes sa­gla­bā­tos svai­gas līdz pē­dē­jai mi­zi­ņai, ir pa­ša pie­re­dze.

Ze­mes­lo­di par sa­vu mā­ju sauc gan­drīz 1500 blu­su su­gas, no tām Lat­vi­jā uz dzī­vi ap­me­tu­šās 39. Par lai­mi, ti­kai vie­na par sa­vu saim­nie­ku at­zi­nu­šas cil­vē­ku. To­mēr su­ņi un ka­ķi sa­vus div­kā­jai­nos tik ļo­ti mīl, ka pa­da­lās pat ar sa­vām blu­sām... Pro­tams, ne­viens saim­nieks ne­prie­cā­jas arī par mī­lu­ļa ka­žo­ci­ņā at­ras­tu ēr­ci. Kā ar šiem ku­kai­ņiem tikt ga­lā?

Mal­dī­gi do­māt, ka dār­za lais­tī­ša­na sa­gā­dā rai­zes vie­nī­gi va­sa­ras svel­mē. Spe­ci­ā­lis­ti ap­gal­vo, ka ūdens spēj pa­sar­gāt zie­dus arī no sal­nām! Kas dārz­ko­pim jā­ņem vē­rā, lai dār­zam ne­kad ne­trūk­tu valg­mes?

Kaut kā ne­iz­nāk at­pūs­ties Ja­pā­nā vai Aus­trā­li­jā? Vi­dus­jū­ra un Āf­ri­ka vien sap­ņos rā­dās? Ne­skum­stiet, jo arī pa­šu dār­zā var iz­vei­dot ek­so­tis­kus sveš­zem­ju stū­rī­šus, at­liek vien iz­nest ār­ā zie­do­šus sub­tro­pu iz­cel­smes telp­au­gus.

Da­žam la­bam šķiet, ka no pel­niem nav ne­kā­da la­bu­ma, at­liek vien pa­laist pa vē­jam. Tā­dā ap­la­mī­bā ar skum­jām no­rau­gās dārzs, jo pel­nos ir vi­sas aug­ša­nai va­ja­dzī­gās or­ga­nis­kās vie­las, iz­ņe­mot slā­pek­li.

Me­dus tau­tas me­di­cī­nā

Lai labi garšo!

Kā­du va­sa­ras mā­ju au­giem iz­vē­lē­ties, un kas ta­jā pa­va­sa­rī da­rāms?

Iz­e­jot dār­zā, pēk­šņi pār­steidz ap­vī­tu­ši zie­di un dār­ze­ņi? Aug­ļu krū­mi sā­ku­ši nī­ku­ļot? Pa­vē­ro­jiet rū­pī­gi, vai ze­mes virs­kār­tā vie­tu­mis nav uz­ra­du­šās ir­de­nas ze­mes ču­pas. Tad kļūs skaidrs, ka, slie­kas me­dī­jot, au­gu sak­nes sa­raus­tī­jis sī­kais plē­so­ņa kur­mis.

Diem­žēl par ma­tiem ne­var teikt tā­pat kā par pa­pī­ru, ka tie pa­cieš vi­su. It kā ma­ti ne­vie­nam ne­ko slik­tu ne­da­ra, to­mēr tiem ir daudz ie­naid­nie­ku: sau­le, vējš, pu­tek­ļi, lie­tus, jū­ras ūdens... Pē­dē­jos ga­dos klāt nā­ku­si arī mū­su ne­zi­nā­ša­na par sveš­zem­ju ma­tu kop­ša­nas lī­dzek­ļiem. Ne vie­na vien sie­vie­te, dien­vi­du ze­mēs ie­gā­dā­jo­ties ma­tus ba­li­no­šus lī­dzek­ļus, ce­rē­tā re­zul­tā­ta vie­tā ti­ku­si pie traus­lām, pār­de­gu­šām pū­kām... Ne­drīkst aiz­mirst, ka dien­vid­nie­ču mel­na­jiem ma­tiem ir pa­vi­sam ci­ta ma­ta struk­tū­ra! Par lai­mi, ma­tu kos­mē­ti­ka var lī­dzēt pat šā­dās krī­zes si­tu­ā­ci­jās. Pir­mais so­lis uz ve­se­liem ma­tiem ir ma­tu mas­kas.