Kā pareizi veikt sku­je­ņu pa­va­sa­ra ap­ko­pi?

Kad zā­ba­kos vairs ne­sme­ļas sniegs, laiks ap­cie­mot sku­je­ņus dār­zā. Vai spil­gtā pa­va­sa­ra sau­le tos nav ap­skā­dē­ju­si kā pār­kar­sis glu­dek­lis? Augus pie­ba­rot uz­reiz vai vēl brī­di pa­ba­di­nāt? Sa­vā pie­re­dzē da­lās Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes Bo­tā­nis­kā dār­za Kok­au­gu la­bo­ra­to­ri­jas va­dī­tā­ja Ār­ija Ga­le­nie­ce.

Lat­vi­jas eg­lēm, prie­dēm un vai­rā­ku­mam dzīv­žo­gu sku­je­ņu pa­va­sa­ra sau­le pos­tu ne­no­da­ra. Ka­mēr nav no­ku­sis sniegs, diez­gan ju­tī­gas pret pa­va­sa­ra sau­li ir pa­cip­re­ses. Lai ne­ras­tos šau­bas, kas īs­ti jū­su dār­zā sa­stā­dīts, tū­jas vai pa­cip­re­ses, jā­at­ce­ras, ka vi­sām pa­cip­re­sēm, lai arī cik lie­las tās bū­tu, ga­lot­nī­tes vien­mēr no­liek­tas kā vis­tām sek­stes. Sku­je­ņus sau­le vis­vai­rāk ap­draud feb­ru­ārī, kad pa die­nu augs sa­silst, bet nak­tīs mī­nus grā­dos dre­bi­nās. Kad no­ku­sis pē­dē­jais sniegs, esiet dro­ši, vairs ne­kas ap­degt ne­var. Jā­ska­tās arī, kas ir kon­krē­tā sku­je­ņa dzim­te­ne, ja tas nā­cis no augst­kal­nu ra­jo­niem, kur snie­ga un sau­les ne­trūkst, mū­su kli­ma­tis­ka­jos ap­stāk­ļos ne­ap­degs. Pirms iz­vē­lē­ties mūž­za­ļos augus sa­vam dār­zam, at­ce­rie­ties, vis­ju­tī­gā­kie ir dzel­te­nī­go vai zil­ga­no sku­ju val­kā­tā­ji. Pa­va­sa­rī vis­pirms dro­ši va­rat no­griezt ap­lauz­tos vai ap­de­gu­šos za­rus, sku­je­ņi pa va­sa­ru pa­ši lie­lis­ki at­jau­no­sies. Ja vē­la­ties, lai dzīv­žogs iet pla­tu­mā, to va­rat ap­griezt. No­vēr­tē­jiet arī, vai augi kon­krē­ta­jā vie­tā la­bi jū­tas. Ja ne, dro­ši ie­rā­diet tiem ci­tu. Ie­spē­jams, pa­šam augam nav ne vai­nas, bet esat uz­trā­pī­ju­ši tie­ši uz āde­res. Jā­at­ce­ras, ka vis­lie­lā­kie āde­ru un it se­viš­ķi to krust­pun­ktu cie­nī­tā­ji ir ozo­li. (Ja uz āde­res ie­trā­pī­siet ābe­li vai ap­ri­ko­zi, koks bur­tis­ki rau­sies prom no tās vie­tas, par ko lie­ci­nās uz sā­niem augo­šais stumbrs.)

Kad sniegs no­ku­sis un ze­me at­lai­du­sies, sku­je­ņi uz­reiz bū­tu jā­mēs­lo, bet ne vē­lāk kā līdz mai­ja vi­dum. Aug­snei jā­būt mit­rai. (Jā­at­ce­ras, Lat­vi­jā pa­va­sa­ri ļo­ti bie­ži ir sau­si, ar auk­stiem zie­me­ļu vē­jiem, kas diez­gan pa­ma­tī­gi aug­sni iz­žā­vē.) Pir­ma­jai ēdien­rei­zei la­bāk ie­gā­dā­ties mi­ne­rāl­mēs­lus ar pa­aug­sti­nā­tu slā­pek­ļa sa­tu­ru, kas augus mu­di­nā­tu augt. Ot­ru rei­zi jā­mēs­lo jū­ni­jā (līdz jū­li­jam). Ru­de­nī dod mēs­lo­ju­mu ar ma­zu slā­pek­ļa sa­tu­ru, lai augs pirms zie­mas la­bāk no­bries­tu. Vai­rāk kā­li­ja jau mie­gai­na­jiem sku­je­ņiem par skā­di ne­nāks!

Ār­ija GA­LE­NIE­CE, LU Bo­tā­nis­kā dār­za Kok­au­gu la­bo­ra­to­ri­jas va­dī­tā­ja:

- Ja vē­la­ties, lai kal­nu prie­des kļū­tu omu­lī­gas kā sie­na kau­dzes, tām līdz jū­ni­ja vi­dum jā­no­griež pus­īte jaun­ā dzi­nu­ma, tad prie­des pa­do­sies ap­kār­tmē­rā. Ja da­rī­siet to vē­lāk, jau no­brie­du­šās sku­jas ap­griez­to ga­lot­nī­ti to­va­sar ne­pie­segs. Ne­sa­trau­cie­ties, ja jaun­ās eg­lī­tes čie­ku­rus ne­rai­sa kat­ru va­sa­ru, tas ir nor­mā­li. Kad ze­me nāk va­ļā, klāt su­lu laiks. Vis­čak­lā­kās ir kļa­vas, tad sāk su­lot bēr­zi. Koks pats pa­sa­ka, kad laiks beigt, jo, pum­pu­riem rai­so­ties, su­la kļūs duļ­ķai­na. Jā­at­ce­ras, ka pa­va­sa­rī tiem ko­kiem, kas su­lo, vai­na­gu ne­vei­do. No­zā­ģē­jot pa­res­nu za­ru, var ga­dī­ties, ka koks su­los, līdz no­kal­tīs. Ja vē­la­ties mai­nīt ko­ka for­mu, pa­gai­diet, līdz la­pas pil­nī­bā iz­plauks vai, vis­la­bāk, kad ru­de­nī būs no­kri­tu­si pē­dē­jā la­pa.