Elita Veidemane / Viedokļi

«Ko jus te raudiet un shausminaties. Piekast tos krievus, lai lido un sitas, zel, ka nav lidmasinas ar 100 milj pasazieriem. Pasaule varetu uzelpot. Nevajag lidot ar krumu kompanijam un tas aizvesturisko floti, nevajag *ist kapeikas. Gaisa satiksme ir viena no droshakajam pec statistikas, ta ka shit happens. Pastalas kaja un marsh uz Antonijas ielu ar pukem uz celiem paraudat pie Veshnakova.» Tas ir kāda EnricoMJ teksts vienā no interneta portāliem, un šis domu lidojuma nospiedums tīmeklī, izpildīts kroplā latviešu valodā, pat nav netīrākais un pretīgākais no visiem tiem simtiem, kas pārplūdināja internetu pēc sestdien Ēģiptē notikušās aviokatastrofas, kurā gāja bojā 224 cilvēki, kas bija devušies atceļā uz Sanktpēterburgu.

Pērn Uģis Polis, SIA Krievu hitu radio līdzīpašnieks, piedraudēja Saeimas deputātiem ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Tik augsts tvēriens bija izsaukts ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas lēmumu un vēlāk arī deputātu balsojumu: Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārejas noteikumos tika paredzēts, ka radiostacijām, kurās latviešu un svešvalodas attiecība dalās 50 uz 50, nebūs izvēles iespēju, un no nākamā gada sākuma tām būs jāpāriet uz raidīšanu latviešu valodā.

Būvinženiera Aigara Ūdra secinājums, ka Mežaparka Dziesmu svētku estrādes tribīnēs vienlaikus var atrasties 7400 cilvēku – ar nosacījumu, ka viņi visi ir informēti par nepieciešamo rīcību ekstremālās situācijās, izskan vairāk nekā draudīgi.

Mūsu valsts galvenajiem musulmaņiem Ahmedam Robertam (Klimovičam) un Abu Umaram Hamzam Jānim (Lūciņam), šķiet, būs taisnība: nebūs jāgaida piecdesmit gadu, lai še būtu islāma valsts. Un šis īsais laika posms pat nebūs jāpiepilda ar musulmaņu atvašu dzimšanu, bet gan ar vietējo antiņu pārvēršanos traģikomiskos Austrumu pasaku tēlos, kas ir patiesi savā vientiesībā līdz pat šķidrās bārdas galiņiem. Slimīgas tolerances apsēsti, antiņi, kas nebija līdz galam paguvuši notolerēties padomju varas uzspiestās krievināšanas iespaidā, tagad ar padevību sejā un mugurā ir sagatavojušies palīst zem musulmanizācijas ceļaruļļa. Ātri gan! – teiktu kāda reklāmas rullīša varonis.

«Латыши, чего вы боитесь этих кацапов? (..) Cкоты не выставку разрушили, они разрушают Латвию. 20 лет назад латыши этого беспредельщика прямо на месте преступления порвали бы на части. А сейчас уже всё забылось, устаканилось. Расслабились прибалты… Ох, зря.» Var aptuveni iztulkot šo krievu valodā komentāros rakstīto tekstu, jo žargonvārdus tieši pārtulkot nav iespējams: «Latvieši, ko jūs baidāties no šiem krieveļiem? (..) Ne jau izstādi izpostīja šie lopi, viņi posta Latviju. Pirms divdesmit gadiem latvieši šo maitasgabalu tieši nozieguma vietā būtu saplosījuši gabalos. Bet tagad viss aizmirsies, norimis. Atslābuši baltieši... Eh, veltīgi.»

Tas, ka publiskā vide nespēj rimties savā viļņojumā par krievu lamuvārdu nepieciešamību latviešu skolu jaunatnes audzināšanā, liecina par absolūti nopietnu rūpi nākamo paaudžu garīgās un morālās attīstības kontekstā. Bez «mātesvārdiem» šodien un rīt – vairs ne soli.

Draudzīgā ņiprumā Saeimas vairākums nobalsoja pret savu algu iesaldēšanu, uz ko pirms tam vientiesīgi aicināja Nacionālā apvienība.

«Integrācijas nav. Mums ir tikai pretēji viedokļi imigrantu uzņemšanā,» teic Izabella Ozola. Viņas saknes ir meklējamas Latvijā. Viņas vectēvs bija Latvijas armijas kapteinis, kuru nošāva krievi. Izabellas tēvu vajāja kā kapteiņa dēlu, un viņš aizbēga patvēruma meklējumos uz Gruziju. Tur piedzima Izabella. Viņa apprecējās ar itālieti un nu jau vairāk nekā 25 gadus dzīvo Itālijā. Viņa ir atguvusi vectēva īpašumus Latvijā un tagad mācās latviešu valodu. Dēls, Itālijas pilsonis, ir jau iemācījies runāt latviski. Izabella ir juriste un uzņēmēja.

Labrīt, Jāni. Šodien es gribu parunāt ar tevi, jo šī ir tava dzimšanas diena. Tavā dzīvesgrāmatā rakstīts: Jānis Pliekšāns, dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagasta Varslavānos. Šodien tev paliek 150 gadu. Tu esi sens un gudrs, tu esi ar savu gaismas vārdu – Rainis. Es tev ko jautāšu... «Aiz manis stāv zvaigznes. Ko tu man padarīsi?» – tu smaidot saki. Tu esi vienkāršs un kluss. Tavs satraukums ir rimis, tevī ir tālo zvaigžņu putekļi, tu spēj atbildēt uz visiem jautājumiem.

Nebija ilgi jāgaida, lai mazā sīriešu puisēna nāves bilde iegūtu visskatītākā foto statusu.

«Pārejam uz ziemas laiku!», «Pārejam uz vasaras laiku!», «Pārejam no laika uz laiku pēc konkrēta laika!», «Pāreja man traucē apgūt matemātiku!», «Pāreja manam bērnam sacaurumo miegu!», «Vasaras laiks manī saasina zvēru!» – no racionāliem priekšlikumiem pārejot uz absurdiem, divreiz gadā sākas īdēšana un gaudas par to, ka pēdējā oktobra (vai marta) svētdienā pulksteņa rādītājs tiek pagriezts vai nu atpakaļ, vai nu uz priekšu.

«Tāda augsti intelektuāla potenciāla, konkurējoša, opozicionāra nav. Tāpēc kolektīvā intelekta masa ir ļoti maza. Tāpēc tie daži desmiti tūkstošu cilvēku, kuriem ir smadzenes, neko nevar izdarīt,» nesen kādā LNT raidījumā teica bērnu ārsts, reanimatologs Pēteris Kļava. 1. septembrī, Zinību dienā, ir īstais laiks padomāt par viņa teikto. Kaut gan par to vajadzētu domāt katru mīļu mirkli, jo mazattīstīta intelekta atsevišķās uzvariņas bieži vien saplūst vienā lielā triumfa straumē, kas kārīgi apēd tos, kuriem, Pētera Kļavas vārdiem runājot, «ir smadzenes».

«Kad kaunu dalīja, tad jūs, Millera kungs, mājās acīmredzot nebijāt... Tas mēģinājums Saeimas deputātus iesaistīt absolūti skaidri civiltiesiska strīda risinājumā ar bābiskām metodēm – visu cieņu, tiešām. Ja jūs to enerģiju ieliksiet, lai atrastu risinājumu, tad viss būs, koncerti notiks, cilvēki apmeklēs... Lūdzu, jūs varat apstāties?!» nervozi iesaucās Saeimas deputāte Ilze Viņķele (Vienotība), kad Juris Millers, SIA Rīgas koncertzāle valdes loceklis, mēģināja kaut ko iebilst. Nervozitātei, protams, bija attaisnojums: «kaut kāds Millers» iztraucē godājamos deputātus no vasaras dīkā nomiedža – ne velti Viņķeles kundze teju pusotru stundu, kamēr notika Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde, uzsvērti garlaikojās. Beigās viņa tomēr nolēma smalki izpausties, komisijas sēdi nodēvēdama par «bābisku metodi».

«Osvoboģiķe proježuju časķ!»* megafonā skanošā sievietes balss uzstājīgi aicināja. «Tēvzemei un brīvībai! Tēvzemei un brīvībai!» atbildē skandēja simtiem cilvēku. «Dievs, svētī Latviju!» vēl pārliecinošāk uzsāka cilvēki. «Zabiraiķe, bistro, bistro!»** – latvisko skaņu un vārdu fonu kā indīgi sprakšķi skaldīja miliču un čekas ložņu pavēles, no pūļa raujot ārā aktīvākos saucējus pēc brīvības. «Rokas nost!» redzot, kas notiek, kliedza pūlis, taču miliči nesaprata nedz latviešu valodu, nedz cilvēcības valodu: protestētāji tika spundēti dzeltenajos Ikarus autobusos, kas bija sadzīti Brīvības pieminekļa pakājē.

Todien varēja sākties īstās šausmas, tādas, pēc kuru iestāšanās PSRS okupācija šķistu tikai kā pastaiga pa negludu ceļu. 1991. gada 19. augusts atnāca ar ziņu, ka Maskavā, atstādinot no amata PSRS prezidentu Gorbačovu, varu sagrābuši sazvērnieki, sevi pasludinot par Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteju. Ārkārtējais stāvoklis tika izsludināts vairākos PSRS reģionos, arī Latvijā. Bija noticis militārs pučs.

Varētu jau citēt dažus izcēlumus no «grāmatām», kuras tirgo Rīgā, krieviskajā grāmatnīcā Polaris, taču tā būtu nevajadzīga reklāma. Latvijas Televīzija nesen iegriezās šajā tirgotavā un secināja, ka apmēram 20 grāmatas, kas iekļautas Ukrainas «melnajā sarakstā», ir nopērkamas veikalā Polaris.

Ja teikšu, ka valdība sīkmanīgi apzog kultūru, tā nebūs patiesība. Valdība rīkojas daudz agresīvāk: tā ir kā lielceļa laupītājs, kam nav svarīgs neviens morālais krampītis, kas varētu aizkavēt šādu laupītāja laušanos neaizsargātās durvīs. Tāpēc nav brīnums, kad pagājušonedēļ ar vieglu roku, teju visiem ministriem balsojot «par», Ministru kabineta sēdē valdība aizliedza četrām Kultūras ministrijas kapitālsabiedrībām paturēt valstij dividendēs izmaksājamo peļņas daļu – 90% no kapitālsabiedrības tīrās peļņas.

Slotaskāts nerunā latviski, slotaskātam tas piedodams – ne viņam smadzeņu, ne ambīciju, ne patriotisku jūtu pret Krieviju, ne viņam Krim naš un pat ne Staļin večno živoj.

«Nacionāļiem pašiem vajadzētu saprast, ka ir vērts pierauties. Tā teikt, papildu punktus dabūjāt, pietiek,» intervijā laikrakstam Diena teic Latvijas Universitātes asociētais profesors, politologs Ivars Ījabs.

Cik tomēr labi, ka ir tādi sociālie tīkli: ne tikai vienkāršais politikas vērotājs, pagalma vēstures eksperts vai koridora zinātnieks var izpausties savā objektivitātē, bet arī valdības locīklām ir dota iespēja diskutēt par valstij svarīgām lietām.

Raimonds Pauls aicina vērtēt pagājušos skolēnu dziesmu un deju svētkus nevis pēc tā, cik bērnu noģība, bet gan pēc tā, cik lieliski bija koncerti. Aicinājums izskanējis tuksnesī, jo šāda vērtēšana nav notikusi. Tas, kas paliek atmiņā no šī nozīmīgā notikuma, ir atceltais svētku dalībnieku gājiens, kas tomēr notika un kurā piedalījās Valsts prezidents Raimonds Vējonis, bērnu ģībšana un ar to saistītā ažiotāža. Valodas par svētkiem apklust, līdz ar to klusinās arī bažas par Mežaparka lielās estrādes fizisko stāvokli. Bet tām vajadzētu augt augumā un realizēties konkrētā darbībā, bez kuras kārtējie dziesmu svētki varētu arī nenotikt.

«Tagad var redzēt, cik daudzi cilvēki ienīst Prāta vētru,» drūmi liktenīgā tonī secināja kāda šīs popgrupas fane. Dramatiskais prātojums parādījās saviļņojošajā brīdī, kad visa latviešu tauta uzzināja: mīļotā muzikālā apvienība nule piedalījusies apšaubāmā pasākumā, kas notika Krievijā un popularizēja krievu armiju un tās neuzvaramo spēku. Sociālie tīkli burtiski uzvārījās sašutumā: jaukie, sirsnīgie, patriotiskie, latviskie zēni, kas uz skatuves savulaik mutējās ar tikpat neapšaubāmi latvisko prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, nu taisa vokalīzes krievu tanku paēnā!