Mans skolas laiks iekrita aizvēsturē. Tā var spriest tie, kuriem šodien ir zeltītie skolas jaunības gadi: visi, kuriem ir vairāk nekā trīsdesmit, šiem zeltītajiem šķiet kā sadrupuši dinozauri. Aizvēsturē, tālo 60. gadu beigās, mums skolā katru (!) dienu bija latviešu valodas un literatūras stundas.
No pirmdienas līdz sestdienai. Vēl mums bija glītrakstīšana, zīmēšana, darbmācība un dziedāšana. Klāt nāca viss pārējais: algebra, ģeometrija, fizika, ģeogrāfija, ķīmija, bioloģija, angļu valoda, krievu valoda... Vispusīga klasiskā izglītība. Bet latviešu valoda un literatūra bija vissvarīgākās, un to mums pamatīgi iemācīja skolotāja Valda Reisa - ar mīlestību pret latviešu valodu, kas bija un joprojām ir latviskā domāšanas veida pamats. Nacionālas valsts un ģimenes pamats, dzimtenes mīlestības, nacionālisma un patriotisma neizsmeļamais dziļums.
Varbūt viss jau ir izlemts, un vispārējā debilizācija rullēs tālāk bez pieturām?
Tad kurā brīdī latviešu valoda un literatūra ir kļuvušas par apsmieklu pašu latviešu acīs? To, kas notiek tagad, citādi kā par ņirgāšanos nevar nosaukt. Šobrīd izskatīšanai valdībā iesniegts jaunais pamatizglītības standarta projekts, Guntara Catlaka kantora (Valsts izglītības satura centrs) izstrādātais dokuments, kas «vērsts uz domātspējīga jaunā cilvēka audzināšanu». Domātspējā acīmredzot ielikta iecere realizēt «kompetenču pieeju mācību saturā», lai skolēnus ar to «labāk sagatavotu dzīvei»... Piemēram, lai viņi būtu kompetenti pieskrūvēt auto riteņus, bet par auto uzbūvi neko nezinātu. Tiešām, kam gan ir vajadzīgs zināt vispārīgu uzbūvi?! Un kādā ellē ratā skolēniem atsevišķās mācībstundās ir jāapgūst latviešu literatūra, ja Blaumaņa noveles - ja kādam ir vēlme tās izlasīt - var apgūt, piemēram, fizikas stundās? Cik ilgā laikā izkusīs ledus gabals novelē Nāves ēnā, ja ņem vērā, ka saules staru intensitāte ziemas laikā ir pazemināta? Vai arī - izmantot Raiņa Kalnā kāpēju anatomijas zinību apgūšanai: cik augstu jākāpj, lai iestātos skābekļa bads?...
Pamatizglītības standarta projektā ir ielikta iecere samazināt latviešu literatūras stundu skaitu līdz vienai stundai nedēļā. Lai būtu «jautrāk», šo stundu vietā piedāvās «drāmu», kam vajadzētu attīstīt skolēnos prasmi uzstāties auditorijas priekšā, būt drošiem utt. Nu un? It kā skolās šī «drāma» netiktu mācīta jau gadu desmitiem - jebkurā mācību priekšmetā. Bet likvidēt latviešu literatūras stundas, lai to vietā mācītu «drāmu», - tā jau būs traģēdija. Jo - kas tad ir literatūra? Tā ir jebkuras nācijas atslēga, ģenētiskais kods, pamatakmens. Literatūra mums pašiem un pasaulei izstāsta - kas mēs esam. Vai pārējie mācību priekšmeti mūs padara par konkrētas nācijas pārstāvjiem? Diez vai. Vienīgi literatūra (lielā mērā arī vēsture) un tās morālais satvars spēj iedot mums katram izpratni par to, kas mēs esam un kāda ir mūsu vieta pasaulē. Jā, kas mēs, latvieši, esam? Bez šīs izpratnes mēs esam būtnes bez nacionālas izjūtas, tādi bezdzimuma mankurti, kosmopolīti un roboti. Iespējams, tie skolēni, kuri tiks pakļauti bezatbildīgajam «kompetenču» eksperimentam, skolu beidzot, kļūs par «labi iepakotiem tukšpauriem», rakstnieces Gundegas Repšes vārdiem runājot.
Rakstnieku savienības (RS) priekšsēdētājs, kultūras žurnālists Arno Jundze uzskata, ka literatūras mācīšana skolās ir Latvijas nākotnes jautājums. «Laikā, kad profesionāli pētnieki daudzviet pasaulē runā par funkcionālo analfabētismu, kas izpaužas kā jaunās paaudzes prasme izlasīt vārdus, nesaprotot to jēgu, ir visai dīvaini vērot, ka jaunajos izglītības standartos notiek mēģinājums samazināt to stundu skaitu, kas bērnus un jauniešus pievērš lasīšanai, attīstot viņu domāšanu un valodu,» teic kolēģis Jundze. Vēl vairāk: lēmums faktiski likvidēt latviešu literatūras stundas ir latviešu valodas un valsts drošības apdraudējums. Tāpēc RS nosūtījusi vēstuli Ministru kabinetam ar lūgumu nevirzīt tālāk šo absurdo «pamatizglītības standartu».
Vai MK ieklausīsies rakstnieku un skolotāju bažās? Varbūt viss jau ir izlemts, un vispārējā debilizācija rullēs tālāk bez pieturām? Hallo, kur ir Nacionālās apvienības balsis? Kur ir latviešu inteliģence? Var pienākt brīdis, kad jāizšķiras: vai Latvija ir nacionāla valsts, vai arī tā ir tikai kaut kāda teritorija ar indivīdiem, kuri runā nesaprotamā (latviešu?) mēlē. Un literatūras stundu likvidēšana ir tikai sākums šai nacionālas valsts iznīcināšanai.
