Šis skaitlis man iecirtās smadzenēs kā trāpīgi mests tomahauks. 806 202 eiro.
Tie ir līdzekļi, kas paredzēti Romas pāvesta Franciska vizītes nodrošināšanai, un tos lūdza piešķirt Tieslietu ministrija. Izņēmu tomahauku no smadzenēm un sāku domāt. Izrādās, pāvests nav atsūtījis raideri, kurā būtu pieprasītas zelta bļodas roku mazgāšanai un ķīniešu zīdtārpiņu darinātas mitrās salvetes. Visa summa ir vietējo finansistu sacerēta. Par daudz ko rodas jautājumi, par daudz ko citu - nekādu jautājumu. Piemēram, Aglonas bazilikas un tās tuvākās apkārtnes rekonstrukcijai aprēķināti 364 845 eiro - no tiem 132 720 eiro nepieciešami bazilikas torņu fasādes apdarei, 127 000 eiro vajadzīgi, lai labiekārtotu bazilikas teritoriju un atjaunotu ietves, 72 657 eiro lūgti, lai atjaunotu ieejas mezglu un terasi, savukārt 25 388 eiro - lai iegādātos gaismas ķermeņus, bet 7080 eiro - lai veiktu ārējā altāra fasādes apdari.
Pāvests nav atsūtījis raideri, kurā būtu pieprasītas ķīniešu zīdtārpiņu darinātas mitrās salvetes
Par šiem tēriņiem nav jautājumu: pāvests aizbrauks, bet Aglonas bazilika - kultūrvēsturisks arhitektūras piemineklis - paliks. Uz mūžiem paliks - kā nepārvērtējama pērle Latgales mežu smaragdzaļajā ietvarā. Un ceļi, kurus atjaunos «par godu pāvestam» - arī paliks. Aglonas bazilika ir kas vairāk par skaistu sakrālo celtni, bazilika, ņemot vērā vēsturiskos apstākļus, ir Latgales garīgās un nacionālās augšāmcelšanās centrs, un ir aplami, apelējot pie sekulāras valsts principiem, mēģināt norobežot Aglonu no visas Latvijas. It kā garīguma trūkums nebūtu visas Latvijas problēma. It kā garīgums būtu nepieciešams tikai Latgalei. Un nevajag šajā mirklī izplatīt banalitātes par tēmu «liekulīgie melnsvārči» u.tml. Iesaku paskatīties spogulī un papētīt savējās liekulības grumbas. Savējās!
Mēs varētu vētīt pārējās «pāvesta vizītes nodrošināšanas» izmaksas, un tajās, iespējams, atrastos zili brīnumi, bet tāda izpēte nav mans šodienas mērķis. Tikai piebildīšu, ka liela daļa izmaksu nešķiet pamatota, jo izskatās, ka uz pāvesta vizītes rēķina viena otra institūcija ir ieziepējusies kārtīgi nopelnīt, savukārt tiem, kas akceptē minēto līdzekļu piešķiršanu, vajadzētu atcerēties, ka finanšu izlietojuma mērķiem ir jābūt samērīgiem, jo ikviens var nosaukt vēl desmitiem pozīciju, kur nauda vajadzīga kā gaiss.
Bet tas jau ir cita raksta temats. Mana tēma šodien ir Latgale, kurai drīz - 24. septembrī - būs pievērsta kristīgās pasaules uzmanība. Un man nezin kādēļ ir sajūta, ka šim notikumam - pāvesta Franciska vizītei Latvijā - tiek radīts īpašs, netīrs fons. Speciāli radīts. Un runa nav tikai par bezmērķīgo «sašutumu» attiecībā uz finansējumu Aglonas bazilikas atjaunošanai, jo vienai sabiedrības daļai var nepatikt jebkas sakrāls, kam valsts atvēl naudu, savukārt citai - jebkāda mākslas veida, zinātnes vai sporta valstisks finansējums. Katram var būt sava nepatika, bet šoreiz runa ir par apsūdzībām Rēzeknes - Aglonas diecēzes priesterim Pāvelam Zeiļam. Pajautājiet latgaliešiem: vai jūs ticat, ka Pāvels Zeiļa ir vainojams cilvēku tirdzniecībā un citās sātanībās? Viņi tam netic, viņi raksta vēstules un protestē. Vai cienījamā vecuma priesteris būtu pazaudējis ne tikai prātu, bet arī morāles un ticības rāmjus?
Rēzeknē un vispār Latgalē sašutums par apsūdzībām Zeiļam ir uzkarsis līdz vārīšanās temperatūrai, un tā vien izskatās, ka šis virstošais katls kādam ir vajadzīgs - tieši pirms Franciska vizītes, pirms Latvijas simtgades svinībām. Kādai «nevalstiskajai organizācijai», kas pacentusies apsūdzēt priesteri. Kādam pulciņam ļaužu - konkrēti portāla Delfi «taisnības cīnītājiem». Tie, saldi izgaršodami «patiesību», publiski nosaukuši tikai Pāvelu Zeiļu, savukārt pārējo (it kā) iesaistīto vārdus apzināti noklusējuši, jo, raugi, priesteris esot publiska persona, savukārt tie pārējie - ar tiem taču nekāds troksnis nesanāks...
Izskatās, ka abi «svētie sašutumi» - par bazilikas remonta izmaksām un priestera «noziegumu» - aug vienā dobītē. Tajā, no kuras izaug viepļi, kam tā patiešām ir svarīga lieta: «patiesības vārdā» izņirgāties par cilvēku, novedot viņu teju līdz sirds plīsumam, vai apsmiet ticīgos, bez mitas apzelējot katru eiro, kas nolikts uz bazilikas atjaunošanas altāra. Taču atcerēsimies, ka pēc pāvesta vizītes mums (mums visiem, ne tikai ticīgajiem!) paliks ne vien uzpostā bazilika, bet arī sakaltušie dubļi uz priestera sejas. Dubļi, kurus paši būsim uzmetuši.
