Elita Veidemane / Viedokļi

Taisnību sakot, tas ir brīnums, ka Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) jūlija sākumā ir pieņēmusi rezolūciju Par ģimenes aizsardzību, apliecinot, ka ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, kurai ir tiesības būt aizsargātai no valsts un sabiedrības puses. ANO ar šo rezolūciju aicināja valstis realizēt uz ģimeni orientētu visaptverošu starpnozaru politiku, iekļaujot to valsts attīstības plānos un programmās. Zinot agresīvi uzbāzīgo, kompromisus nepieļaujošo nostāju, kuru visiem cenšas uztiept minoritāšu lobijs, šāda pretimnākšana tradicionālajām ģimenēm ir visai neparasta.

Kad dienvidvējš ar lunkaniem pirkstiem izbrauc cauri pelēkzaļam rudzu laukam un apstājas sprogainiem raspodiņiem saaugušā paugura pakausī. Kad bērzu pazares pieriet pilnas ar tumšzaļu vasaras sākuma pirmpienu. Kad pļavas alkaini tiecas debesīs, bet lietus maigi pātago savu mīļoto – zemi. Tad ir Jāņu laiks. Kā nepārejoši īsais laika sprīdis starp rietu un ausmu, kā iezīmējums saulgriežu tektoniskā lūzuma līnijā. Starp vakar un šodien. Starp tevi un mani.

No kapteiņa atraitnes saņēmu vēstuli: «Pa radio dzirdēju, ka Amigo Dzintara dziesmu aptaujas noslēguma koncertā 13. jūnijā Jelgavā, Uzvaras parka estrādē, būšot lustes līdz rīta gaismai. Aicina līksmot visu nakti, kurā pirms 74 gadiem Dievs debesīs drebēja no nevarības un akmeņi raudāja no latviešu sāpēm un izmisuma, jo aizrestotos ešelonus piekrāva ar tūkstošiem nevainīgu cilvēku iznīcināšanai svešumā pat bez kapavietas.

«Vai Latvijas iedzīvotāji izjutīs pozitīvas pārmaiņas, kad tiks ievēlēts jauns Valsts prezidents?» – šāds jautājums izskanēja kādā TV raidījumā. Nu kā tad ne?! Latvijas iedzīvotājiem būs jauns objekts, par kuru izteikt nievas, bārstīt ņirgas un visādi citādi intelektuāli vērtēt prezidenta institūciju kā tādu.

«Mēs nedrīkstam skaļi izrādīt savu nepatiku. Ja mēs to darīsim, būs nepatikšanas,» teic kāda Zviedrijas latviete, kad jautāju viņai par attieksmi pret imigrantiem, kas pārplūdinājuši valsti, lielākoties galvaspilsētu Stokholmu. Bilstu, ka arī viņas ģimene ir imigranti, taču sieviete tūdaļ zina teikt: «Mēs jau sen esam integrējušies Zviedrijas sabiedrībā, zinām zviedru valodu, mūsu bērni beiguši zviedru skolas, mēs pilnībā esam iekļāvušies zviedru tradīcijās un cienām Zviedrijas likumus.»

Rīga TV24 nesen pārbaudīja Valsts prezidenta amata kandidātu prasmi runāt angliski.

«Malacis Grībauskaite! Prezidents ar mugurkaulu. Īsi, lakoniski un neielaižas kaut kādu žurnālistu šantāžās!» Aptuveni tāds bija vienas grupas viedoklis, kas pulsēja sociālajos tīklos.

Vudū lelle, kas, krustā piesista, karājas Stūra mājas pagalmā un kurai visās iespējamās vietās var iesist naglas, izsauca ažiotāžu ne tikai melnās maģijas pielūdzēju vidū un citos tumsonīgos ļautiņos: par to esot sašutuši īstenie pareizticīgie, Krievijas vēstniecība un par Doņeckas teroristu atbalstīšanu aizdomās turētais kaut kādas tur biedrības pārstāvis Staņislavs Bukains. Melnās maģijas fani sašūt, ka izcilo mākslas darbu – lelli, kas līdzīga Krievijas prezidentam Putinam – grasās nobēdzināt, savukārt pārējie sašūt par pilnīgi pretējām darbībām – ka to taisās atstāt.

Izrādās, skolās slikti māca vēsturi. Un patriotisms – vismaz uz Latviju attiecināmais – vispār ir sveša lieta. Izrādās arī, ka jaunieši neidentificē sevi ar 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latviju, sevišķi tie, kuri skolās mācās krieviski. Bet viņiem taču, kā smejies, ir Izglītības ministrijas noteiktas mācību programmas un valstiskā audzināšana! «Mani skumdina tas, ka Latvijā ir liela sabiedrības daļa, kam par Latvijas valsts simboliem ir svarīgāki Krievijas valsts simboli,» kultūras ministres Daces Melbārdes (VL!-TB/LNNK) balsī ir patiesas sēras, to visu konstatējot.

«Nost ar Georga lentītēm!» – dažas dienas pirms «uzvaras svētkiem» aicina Saeimas deputāts Veiko Spolītis (Vienotība).

«Diez vai šīs mēslu kaudzes te sametuši krievi, kas speciāli šim nolūkam atbraukuši no Pleskavas,» ieraudzījis Valteru mežmalā izpletušos papīru, divlitrīgo plastmaseņu un skārdeņu okeānu, reiz teica mūsu dižais aktieris Eduards Pāvuls, «visdrīzāk tie būs mūsu pašu bāleliņi, kaimiņi un draugi.» Tālāk risinot sarunu, Eduards kategoriski norobežojās no tā, ka vajadzētu piedalīties Lielajā talkā un novākt visus gružus, kas graužas acīs. «Kāpēc man būtu jāstrādā to miglumērkaķu vietā un jāvāc viņu mēsli?! Es savējos novācu, man pagalms un sētmale pie meža vienmēr kārtībā, bet, ja kāds tur kaut ko nometīs, es viņam to mēslu ielikšu atpakaļ kabatā. Ja stīvēsies, tad degunā iebāzīšu,» tā Eidis.

Domāju, ka Latvijas drošībnieki un citi ārkārtīgi atbildīgi ļauži, ieskaitot deputātus un valdības locīklas, sinhroni nopūtās atvieglojuma sajūtā, kad atklājās, ka Maskavas bandītiski putiniskais motoformējums Nakts vilki nebija izteikuši vēlmi doties uz Berlīni caur Latviju. Bet Krievzemes vilkiem brauciens uz Berlīni kā piražoks ar kāpostiem: tieši Berlīnē jānosvin «lielās uzvaras» 70. gadadiena. Kur gan citur? Jāparāda taču tiem fričiem, kas te saimnieks un uzvarētājs.

Ik reizi, kad tiek nosaukti cilvēki, kas svētku reizē saņems Triju Zvaigžņu ordeni, uzsprāgst neizpratnes un sašutuma pildīta Molotova kokteiļpudele, radīdama troksni un dūmu aizsegu, kurā paslēpjas allaž klusējošie un komentārus nesniedzošie Triju Zvaigžņu ordeņa kapitula locekļi. Pasaulē ir tikai trīs neizskaidrojamas lietas: Tā Kunga ceļi, SAB gribas izpaudumi par pielaižu neizsniegšanu un Ordeņa kapitula lēmumi. Šoreiz mēģināsim pievērsties pēdējiem, kas atvēzējušies piešķirt ordeņus un goda zīmes 4. maijā, LR Neatkarības atjaunošanas dienā. Apbalvojumus pasniegs aizejošais Valsts prezidents Andris Bērziņš.

«Mudini meitu pēc studijām atgriezties Latvijā,» teica kāds Eiroparlamenta deputāts, uzrunājot lidostā satiktu paziņu, kurš nule bija pavadījis savu lolojumu uz lidmašīnu. «Tev viegli tā runāt,» indīgi attrauca pavadītājs, «tu ar savu deputāta algu izdzīvosi arī Latvijā. Bet ko viņai te darīt?» «Bet tu taču esi patriots,» sirsnīgi izbrīnījās deputāts. «Patriots es esmu, taču ar to vien paēdis nebūšu. Un mana meita arī ne.» Deputāts steidzīgi atvadījās, jo labi trenētā iekšējā dzirde teica priekšā: vēl mirklis, un senais paziņa sāks uz viņu kliegt. Agresīvi un, protams, netaisnīgi – kā šķita deputātam.

«Ir iedarbināta pretdarbība,» pēc pagājušās nedēļas LTV raidījuma Sastrēgumstunda izteicās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs Ainārs Dimants. Protams, tas bija neoficiāls situācijas novērtējums, kā mēdz teikt, privātā sarunā izsprucis. Bet raidījums, kurā Dimanta kungs demonstrēja nepārvaramus runas plūdus, bija par to, vai Latvijā nepieciešams vēl viens krievisks TV kanāls, kura mītnesvieta būtu sabiedriskā televīzij

Vienmēr esmu domājusi, ka Karlsons, kurš dzīvo uz jumta, patiesībā ir egoistisks tipiņš, kuru interesē tikai tas, vai torte būs pietiekami liela, nevis tas, kā viņa kompānijā jutīsies Brālītis. Grāmata par propellera būtni nekad nav bijusi manas bērnības mīļāko izdevumu skaitā, taču es saprotu, ka izpratnes ir dažādas, tāpēc nemēģināju nevienu apgrūtināt ar vērtējumiem, kur nu vēl iespaidot lasītājus ar tekstiem, ka, lūk, šis varonis var jums iemācīt egoismu un ko tik vēl ne.

«Esmu integrējis vismaz vienu cilvēku – savu sievu,» karstai diskusijai punktu pielika jauns vīrietis, aizstāvēdams cittautiešu integrēšanas ideju, kā pozitīvu piemēru minēdams savu dzīvesdraudzeni – krievieti, kas patlaban mācoties latviešu valodu. Mans viedoklis šajā diskusijā bija vienkāršs: nevienu netaisos integrēt. Nedz ar lūgšanos, nedz piespiedu kārtā. Ja kāds gribēs integrēties (iekļauties) latviešu sabiedrībā, tas to darīs bez maniem mudinājumiem. Bet, ja kāds būs jau sācis integrēties, es ar laipnību un izpratni uzņemšu viņa centienus tuvoties latviskumam.

«Man pabalsts nav vajadzīgs. Es neesmu trūkumcietējs vai ubags,» mierīgi, bez uzspēles atbild Ādolfs Rubiķis, kad viņam pajautāju, vai viņš ir izmantojis likumā noteiktās iespējas saņemt vienreizēju pabalstu, ja ir nācies pamest dzīvesvietu pēc denacionalizācijas.

«No kurienes tu ņem naudu? No tumbočkas!» draudzīgi smiedamies, ebreju anekdoti stāsta Josifs Korens, kaut kādas «antifašistiskās» organizācijas pārstāvis Rīgā, kad Latvijas TV žurnāliste Olga Dragiļeva viņu tincina par tās finansējuma avotiem.

Izmeklēšanas farss, kas vārās Borisa Ņemcova slepkavības lietā, ir tikai viens gabaliņš Krievijas politiski vēsturiskajā puzzle game (atjautības spēle, kurā no simtiem mazu fragmentiņu jāsaliek viss attēls), ar kuru tā izklaidējas gadsimtiem, ieliekot tajā arvien jaunus melu un puspatiesību sižetus.

«Es netaisos karot, lai aizstāvētu visādu miljonāru privātīpašumus! Visa Latvija jau tāpat nopirkta, šitā valsts ir nožēlojama. Lai karo muļķi, es braukšu prom, ja te ienāks krievi, vot,» četru jaunu cilvēku kompānijā viens skaļāks pauda savu nostāju. «Es gan iešu par medmāsu,» nopietnā balsī iebilda meitene. Vēl kāds ieņirdza: «Tu, «medmāsa», vispār zini, kā plāksteri uz tulznas uzlīmēt?» «Un ko tu te dakterēsi? Varonīgos deputātus, kas sen jau būs uz laukiem aizbēguši? Da nafig, es arī braukšu prom, nav jēgas pretoties,» punktu pielika ceturtais jauneklis.

2008. gadā Borisu Ņemcovu intervēju pirmoreiz: viņš bija atbraucis uz Rīgu, lai prezentētu savu grāmatu Dumpinieka grēksūdze, kas iznāca latviski. Ar Borisu bija viegli sarunāties: atvērtība un intelekts radīja ap viņu tādu kā uzticamības lauku, un bažas par to, ka slavenais Krievijas opozicionārs varētu būt augstprātīgs vai pārgudrs, izgaisa kā nebijušas.