Elita Veidemane / Viedokļi

Ja nebūtu dažu izņēmumu, varētu padomāt, ka jūnijā ir paredzēts skaistumkonkurss, kura uzvarētāju kronēs par Rīgas mēru.

Nesen kādā sarunā aizķērās frāze: «Mani skolēni barikāžu laikus redz kā pasaku: Lāčplēsis plēš Melno bruņinieku, abi iekrīt Daugavā, jodi iešauj mugurā Koknesim, letiņi pavada visus pēdējā gaitā, paiet gadsimti, viss turpinās pa vecam... Nekādas pietātes, vien skepse un vienaldzība.»

Ar nožēlojami šķidru pasākumu pagājušo piektdien tika «atzīmēta» astotā gadadiena kopš 2009. gada 13. janvāra grautiņiem, kuros pēc partijas Sabiedrība citai politikai rīkotā mītiņa tika apskādēts Saeimas nams, apgāzti daži policijas auto un izlaupīts alkohola veikals.

Cilvēku vairākums ir neglābjami pieraduši pie tā, ka viņu vietā visu izlemj direktors, maiņas vecākais vai prezidents.

Tas bija toreiz, kad ziema sākās tad, kad ziemai vajadzēja sākties. Pēc sudrabpelēka novembra no debesīm nolaidās miljardiem sīku, priecīgu zvaigznīšu, un zeme atbalsoja gaismu tik spilgti, ka pat naktis bija baltas.

«Pasākums tiks uzraudzīts,» sociālajos tīklos ierakstīja Nacionālās bibliotēkas štata tvītotājs. «Paturam arī privilēģijas uz kontroli pār elektrības slēdzi.

Viss notika tā, kā bija iecerēts. Sabiedrības iniciatīvu portālā manabalss.lv tika savākts nepieciešamais parakstu skaits, lai piespiestu Saeimas deputātus nobalsot par atteikšanos no kompensācijām, kas bija sasniegušas nepieklājīgus augstumus: 2016. gada desmit mēnešos par transporta un dzīvojamo telpu īres izdevumiem deputāti kompensējās ar 264 788 eiro.

«To ir rūgti apzināties, bet, manuprāt, te ir acīmredzami nepadarīts darbs no Latvijas puses,» analizējot Krievijas un Latvijas pēdējo gadu sliktās attiecības, teica aizejošais Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs

«Domāju, nevienam nav noslēpums, ka Helsinku Stockmann lielveikalā pircējs, maksājot skaidrā naudā, var norēķināties arī Krievijas rubļos. Kas ir ieguvējs? Pircējs, uzņēmējs un Somijas valsts – tātad tās iedzīvotāji. Mums jādomā arī par šādām iespējām,» optimistiski pauda Latvijas Republikas Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS), pagājušonedēļ Saeimā uzrunājot deputātus sakarā ar ziņojumu par valdības darbu 2016. gadā.

«Sapņoju par brīvu un tīru pasauli.» Tā Melānija Vanaga ir uzrakstījusi savas grāmatas Veļupes krastā ievadā. Daudz tiešāk, daudz gaišāk, tāpēc – vienkāršāk, nekā vairums no mums spētu izteikt savas ilgas.

«Krievu valodai jāpiešķir īpašs tiesiskais statuss bijušajās PSRS valstīs.» Par to 17. novembrī paziņoja Krievijas Ārlietu ministrijas īpašo uzdevunu vēstniece Mitrofanova, runājot par krievu valodas situāciju pasaulē.

«Latvijas valsts dibināšanas diena mums tagad ir vienas partijas reklāma, bet Raivis Dzintars saviem mērķiem ir atļāvies noprivatizēt Latvijas karogu?!» – sociālajos tīklos pirms pāris dienām klīda šādi un līdzīgi teksti. Runa bija par Nacionālās apvienības (NA) noorganizēto lāpu gājienu, kas šogad pulcināja ap 17 000 dalībnieku. Tiem, kas dikti baiļojās par «vienas partijas reklāmu», varētu nepievērst uzmanību, taču šā gada valsts svētku vērojumi lika padomāt mazliet vairāk.

«Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu, staltu ēku – savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.» Tā savā pirmsnāves vēstulē rakstīja Lāčplēša Kara ordeņa II un III pakāpes kavalieris, Latvijas Robežsardzes priekšnieks Ludvigs Bolšteins. Viņš izdarīja pašnāvību 1940. gada 21. jūnijā – četras dienas pēc tam, kad Latviju okupēja PSRS karaspēks. Bolšteins atdusas Brāļu kapos, un viņa miers ir mūsu goda lieta. Ar viņu kopā mūžīgā mierā guļ latviešu karavīri – Brīvības cīnītāji, leģionāri, strēlnieki, komunistu nobendētie Latvijas armijas virsnieki...

Iespējams, Vilnis Ķirsis ir izcils Rīgas mēra amata kandidāts, jo ir jauns, ambiciozs un izglītots.

«Ja uzņēmējs nespēj samaksāt nodokli par savu darbinieku, tad es nesaprotu, kas tas vispār ir par uzņēmēju,» trešdien intervijā Latvijas Radio sacīja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča (ZZS).

«Cilvēkiem, kas vēl joprojām dzīvo Latvijā, un viņu bērniem Padomju Savienība asociējas ne tikai ar barakām, ar gulagu. Asociējas ar garīgo uzplaukumu, ar varoņdarbiem, ar uzvaru, ar tautu brālību, ar cilvēku brālību,» tā pavisam nesen Saeimas deputāts Igors Pimenovs (Saskaņa) sirdsšķīstā senatnes mīlestībā izpaudās iekš Latvijas Radio (LR).

Nevienam nav noslēpums, ka ar privatizācijas palīdzību veiksmīgi tika iznīcināta Latvijas rūpniecība un lauksaimniecība, nu reformatori jau kādu laiku mēģina līdz ar zemi nolīdzināt arī izglītību un veselības aprūpi.

Nekas nav tik iepriecinošs kā ziņa par tautas priekšstāvju nerimstošajām, pašaizliedzīgajām rūpēm par vēlētāju veselību, labsajūtu un – nebīsimies šī vārda! – labklājību.

Nevar apgalvot, ka nākamā gada valsts budžeta projekts būtu visiem mutēs, ausīs un acīs. Latvijas iedzīvotāju nelīdzdalība šādos pasākumos ir saprotama: ne no manis kas atkarīgs, ne man kāds ko prasīs. Valdīklas tēlo, ka dalās ar tautu savos nodomos un centienos, tauta tēlo, ka novērtē šos centienus. Tāda mierīga līdzāstēlošana. Šajās attiecībās nedz evolūciju, nedz revolūciju nesagaidīt, pussnaudas letarģija šķiet bezgalīgs eksistences veids, ko pat nākamā gada gāzes cenas kāpums neietekmēs.

Nesen kādā pasākumā satiku trīs pusauga meitenes, latvietes – pirms pieciem gadiem uz Lielbritāniju aizbraukušās paziņas meitas.

Kad rokas pieskārās datora klaviatūrai, kāds radiodīdžejs uzlika plati, un sāka skanēt Nešaujiet mājas pievārtē putnus,/ Svēteli, svēteli nešaujiet. Protams, nebija radiodīdžeja, bija iestellēta programma, kas fonā bezpersoniski raidīja melodijas citu pēc citas. Un tomēr šī Līvu dziesma atnāca tieši laikā, iekļaujoties vispareizākajā vietā gluži kā vajadzīgais lego klucītis vakara domu celtnē.

Acis nogura, skaitot Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņus. To bija ap divsimt. Divsimt! Milzīgs intelektuālais kalns ar spožo virsotni – Kārli Šadurski (Vienotība) – augšgalā.