Elita Veidemane / Viedokļi

Iespējams, ka tā bija viena no cilvēciskākajām reakcijām, kas piemeklēja Ilzi Viņķeli (Vienotība) raidījumā Preses klubs. Sievietes Viņķeles acīs bija aizvainojuma asaras: no tā, ka sarunbiedrs Edgars Kramiņš uzbrūk viņas vērtību sistēmai un viņai pašai, uzbrūk netaktiski un varbūt pat brīžiem uzspēlēti. Tomēr pelnīti.

Nepagāja ne diennakts, un Sanktpēterburgas metro neģēlīgā terorakta veicējs – kāds 1995. gadā dzimušais Džalilovs – tika atrasts. Uz to, ka viņš ir īstais vainīgais, norādījušas gan «ģenētiskās pēdas», gan videonovērošanas kameru ieraksti. Jauneklis pirms sešiem gadiem esot ieguvis Krievijas pilsonību un strādājis Sanktpēterburgā. Jā, skaidrs, ka terorists, pietrūkst vien saistības ar Islāma valsti. Ak, lūdzu, te tā ir: pareizi informēts avots pavēstījis interneta vietnei Gazeta.ru, ka Džalilovs esot bijis biedrs kādā organizācijā, kura saistīta ar teroristisko grupējumu Islāma valsts.

«Latvija var! Mairis Briedis uzvar!» – emocionāli izsaucieni pārpildīja sociālos tīklus, kad naktī uz 2. aprīli bijām liecinieki spožai Latvijas spēkavīra Maira Brieža uzvarai, kas atnesa viņam Pasaules Boksa padomes čempiona titulu pirmā smagā svara kategorijā. Līdz šim nevienam Latvijas sportistam profesionālajā boksā vēl nebija izdevies kļūt par pasaules čempionu. Tas bija pozitīvs, motivējošs notikums, un Mairis Briedis pēc divpadsmit raundu cīņas pateica vārdus, kas vainagoja visu cīņu: «Latvieši, mēs esam stipra tauta.»

Nezinu, vai šis stāsts faktoloģiski ir patiess, taču emocionāli tas skar tās stīgas, kuras pieņemts dēvēt par dvēselei piederošām. Iespējams, kaut kas līdzīgs ir noticis. Bet varbūt arī nav noticis. Kāda sieviete, braukdama mājās kopā ar vīru un vērodama pēc ziemas nesakoptos Rīgas nomales mazdārziņus, pēkšņi ieraudzījusi kādā ābelē karājamies... cilvēku. Vīrs gan sākumā nav ticējis sievai, sak, tev rēgojas, taču... Viņai izrādījusies taisnība.

«Es tiešām, cīnoties par Latviju gan 1988. gada 23. augustā, gan vēlāk 1991. gadā barikāžu laikā, nevarēju iedomāties, ka mēs pēc 29 gadiem atteiksimies no tām vērtībām, ko esam saglabājuši un kopuši simtiem gadu,» teic Saeimas deputāts Armands Krauze (ZZS). Izrādās, mēs simtiem gadu esam kopuši «vērtības» – savvaļas dzīvnieku nežēlīgu ekspluatāciju cirkos, tostarp arī Rīgas cirkā.

«Bērniņiem patīk dzīvnieciņi,» ar asarainu aizkustinājumu stāsta dzīvnieku cirka aizstāvji, un viņiem ir taisnība: kam tad nepatīk dzīvnieciņi? Tikai nejūtīgiem robotiem nepatīk. Protams, dzīvas radības ir interesants apskates objekts, tikai diez vai cirks, kurā tiek rādīti iebiedēti, samocīti dzīvnieki, būs labākais bērnu audzinātājs, lai viņos iedēstītu līdzjūtību un mīlestību uz dzīvo dabu.

Ar īstas šaha lielmeistares vērienu mūsu finanšu ministre Dana Reizniece Ozola (ZZS) nāca klajā ar FM iecerētajām izmaiņām nodokļu politikā.

Pieņemu, ka imigrantu kārtējais grautiņš Stokholmas rietumu rajonā Rinkebī uzšķīlies tikai no tā, ka ir ziema.

Kaut arī veselības ministre Anda Čakša, tiekoties ar Rīgas Dzemdību nama (RDzN) mediķiem, aicināja kolektīvu nepolitizēt stundu tarifa jautājumu, tas faktiski jau ir noticis.

Spriežot pēc tā, cik nihilistiska šobrīd ir attieksme pret latviešu valodu dažādās tās lietošanas jomās, piektā gadadiena pēc noziedzīgi izraisītā valodas referenduma, kas notika 2012. gada 18. februārī, tiek svinēta ar domu: pēdējais laiks «dasist» to latviešu mēli līdz galam, lai nemaisās pa mūsu internacionālajām kājām.

Ja nebūtu dažu izņēmumu, varētu padomāt, ka jūnijā ir paredzēts skaistumkonkurss, kura uzvarētāju kronēs par Rīgas mēru.

Nesen kādā sarunā aizķērās frāze: «Mani skolēni barikāžu laikus redz kā pasaku: Lāčplēsis plēš Melno bruņinieku, abi iekrīt Daugavā, jodi iešauj mugurā Koknesim, letiņi pavada visus pēdējā gaitā, paiet gadsimti, viss turpinās pa vecam... Nekādas pietātes, vien skepse un vienaldzība.»

Ar nožēlojami šķidru pasākumu pagājušo piektdien tika «atzīmēta» astotā gadadiena kopš 2009. gada 13. janvāra grautiņiem, kuros pēc partijas Sabiedrība citai politikai rīkotā mītiņa tika apskādēts Saeimas nams, apgāzti daži policijas auto un izlaupīts alkohola veikals.

Cilvēku vairākums ir neglābjami pieraduši pie tā, ka viņu vietā visu izlemj direktors, maiņas vecākais vai prezidents.

Tas bija toreiz, kad ziema sākās tad, kad ziemai vajadzēja sākties. Pēc sudrabpelēka novembra no debesīm nolaidās miljardiem sīku, priecīgu zvaigznīšu, un zeme atbalsoja gaismu tik spilgti, ka pat naktis bija baltas.

«Pasākums tiks uzraudzīts,» sociālajos tīklos ierakstīja Nacionālās bibliotēkas štata tvītotājs. «Paturam arī privilēģijas uz kontroli pār elektrības slēdzi.

Viss notika tā, kā bija iecerēts. Sabiedrības iniciatīvu portālā manabalss.lv tika savākts nepieciešamais parakstu skaits, lai piespiestu Saeimas deputātus nobalsot par atteikšanos no kompensācijām, kas bija sasniegušas nepieklājīgus augstumus: 2016. gada desmit mēnešos par transporta un dzīvojamo telpu īres izdevumiem deputāti kompensējās ar 264 788 eiro.

«To ir rūgti apzināties, bet, manuprāt, te ir acīmredzami nepadarīts darbs no Latvijas puses,» analizējot Krievijas un Latvijas pēdējo gadu sliktās attiecības, teica aizejošais Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs

«Domāju, nevienam nav noslēpums, ka Helsinku Stockmann lielveikalā pircējs, maksājot skaidrā naudā, var norēķināties arī Krievijas rubļos. Kas ir ieguvējs? Pircējs, uzņēmējs un Somijas valsts – tātad tās iedzīvotāji. Mums jādomā arī par šādām iespējām,» optimistiski pauda Latvijas Republikas Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS), pagājušonedēļ Saeimā uzrunājot deputātus sakarā ar ziņojumu par valdības darbu 2016. gadā.

«Sapņoju par brīvu un tīru pasauli.» Tā Melānija Vanaga ir uzrakstījusi savas grāmatas Veļupes krastā ievadā. Daudz tiešāk, daudz gaišāk, tāpēc – vienkāršāk, nekā vairums no mums spētu izteikt savas ilgas.

«Krievu valodai jāpiešķir īpašs tiesiskais statuss bijušajās PSRS valstīs.» Par to 17. novembrī paziņoja Krievijas Ārlietu ministrijas īpašo uzdevunu vēstniece Mitrofanova, runājot par krievu valodas situāciju pasaulē.

«Latvijas valsts dibināšanas diena mums tagad ir vienas partijas reklāma, bet Raivis Dzintars saviem mērķiem ir atļāvies noprivatizēt Latvijas karogu?!» – sociālajos tīklos pirms pāris dienām klīda šādi un līdzīgi teksti. Runa bija par Nacionālās apvienības (NA) noorganizēto lāpu gājienu, kas šogad pulcināja ap 17 000 dalībnieku. Tiem, kas dikti baiļojās par «vienas partijas reklāmu», varētu nepievērst uzmanību, taču šā gada valsts svētku vērojumi lika padomāt mazliet vairāk.