Virsnieks un dzejnieks. Abpusgriezīgi
«Jebkuram režīmam ir nepieciešama sava aģentūra, tāda bija padomju režīma laikā, tāda ir arī tagad. Jūs domājat, šim režīmam nav savas aģentūras? Protams, ir,» parausta plecus bijušais VDK virsnieks, kad uzsākam sarunu par čekas maisiem. «Kad atnāks cits režīms, visi kārtējo reizi metīsies iepriekšējā režīma aģentu atmaskošanā. Jums nekad nav ienācis prātā, ka tas ir lielisks veids, lai sanaidotu cilvēkus? Acīmredzami, ka tas kādam ir nepieciešams. Padomājiet, kam,» virsnieks nu jau smīn. Arī viņam savulaik bija sava aģentūra, tomēr aģentu īstos vārdus viņš nenosauc: tas neesot ētiski. «Ja viņi paši gribēs atklāties – lai dara tā. Tās ir viņu tiesības,» piebilst virsnieks.
Tā sanāca, ka gaišais Ziemsvētku gaidīšanas laiks piepildījās ne tikai ar patīkamām rūpēm par to, lai ģimenes un draugu tikšanās būtu pēc iespējas gaišāka, bet arī ar sāpīgām, taču nepieciešamām atklāsmēm, kuras drosmīgi visu apskatei sniedza dzejnieks Jānis Rokpelnis, atzīstoties sadarbībā ar VDK. Skarbu, taču pragmatisku vērtējumu visai tai šļurai, ko šodien dēvē par «čekas maisu atvēršanu», savukārt deva augšminētais čekas virsnieks.
Viņi abi skatās uz patiesības dubļiem katrs no savas puses. Virsnieks atzīst, ka, padomju laikos strādājot vismaz astoņos darba kolektīvos (un pēdējais kolektīvs bija VDK), nekur viņš nedzirdēja pat mājienu uz to, ka eksistē kāda «nepareizā» vēsture, no kuras būtu uzzināms par čekas un padomju režīma asiņainajām ļaundarībām, bet ģimenē viņam neviens par to neko nestāstīja, jo negribēja, lai dēlam vēstures dēļ rodas nepatikšanas. «Tad no kurienes lai es smeltos patiesību? To uzzināju tikai tad, kad sāku strādāt VDK: mans priekšnieks lika man lasīt daudzas grāmatas, tādas, par kuru eksistenci es pat nebiju nojautis. Atceros, man mati sacēlās stāvus no tā, ko izlasīju,» virsnieks teic. Savukārt dzejnieks, iekritis vervēšanas lamatās, vientiesīgi iedomājās, ka spēs savu naidu pret komunistiem sublimēt šo pašu komunistu radītās čekas izpētē. Sekas bija briesmīgas: nekāda izpēte nenotika, jo čekas noslēgtajā cietoksnī iekļūt nebija iespējams, bet blakus tam varēja vienīgi nosmakt: sirdsapziņa žņaudza ar tik baismīgu spēku, ka reizēm šķita - vieglāk ir paņemt striķi un... «Tikai tas, ka kļuvu par kristieti, mani atturēja no pašnāvības,» šodien atzīst dzejnieks.
Ko darīt ar tiem nolādētajiem maisiem? Šo jautājumu sev uzdod daudzi, teju vai katrs. Virsnieks situāciju vērtē no sava skatupunkta: «Ir visai kuriozi skatīties uz viena otra «patiesības cīnītāja» morālajām mokām. Varētu domāt, ka Latvijā viss nostāsies savās vietās, ekonomika plauks, Latvija ierindosies augsti attīstītu valstu vidū, ja vien... Ja vien tiks atvērti čekas maisi, kas parādīs tos dzejniekus, kinorežisorus un māksliniekus, kuri ar mums sadarbojušies. Neesiet naivi! Šobrīd skaidri redzu tikai vienu līniju: jūs visi jau esat sanaidoti tik tālu, ka esat gatavi pārgrauzt rīkli katram, uz kuru krīt aizdomu ēna. Vai tā gadījumā nav personiska ieinteresētība - atriebties kādam ar šo maisu palīdzību? Baidos, ka patiesības izzināšana vairs nav jūsu galvenais mērķis. Galvenais ir radīt sajukuma un naida atmosfēru. Jāteic, ar tādiem panākumiem sabiedriskā noskaņojuma brūvēšanā nespēja lepoties pat VDK... Ko darīt ar maisiem? Ja man būtu teikšana, es tos visus sadedzinātu. Jo nevienam nepaliks labāk, ja visa Latvija uzzinās, ka tas un tas līdz šim megapopulārs cilvēks ir bijis VDK aģents.»
Dzejnieks, būdams LSDSP biedrs, 2014. gadā uzrakstīja liecību LSDSP Uzticības komisijas locekļiem Uldim Bērziņam un Arnim Mugurevičam par savu sadarbību ar VDK, tādējādi veicot savveida lustrāciju. Rokpelnis pavīpsnā: «Baidījos nomirt neatzinies.» Daudzi tiešām ir miruši, viņi nekad nevarēs nedz atzīties, nedz apstrīdēt iespējamo sadarbību ar čeku, aizstāvot savu godu. Rokpelnis aicina dzīvos: «Atbrīvojiet dvēseli no mokām, nāciet ārā no skapja, atzīstieties. Jums paliks vieglāk.» Viņš bažījas par čekas maisu nepārdomātu publiskošanu: «Spriežot pēc sevis, un es esmu novests līdz ārprāta robežai, varētu sekot pašnāvības - ja maisu saturu tā vienkārši nopublicētu.»
Tas ir abpusgriezīgs zobens, kas gluži kā cirzdams iecērt: gan klusēt ir nāvējoši, gan runāt baisi. Virsnieks aicina aizmirst, dzejnieks mudina runāt. Roka, turot asmeni, asiņo. Sāp visiem.