Nemetiet pudeles klavierēs!
Nepretenciozā bildīte, kas svētdien izklejojās pa sociālajiem tīkliem, varēja arī iztikt bez tiem simtiem komentāru, kas tai sekoja, jo viss tāpat bija skaidrs bez vārdiem. «Virsū neko nelikt!» – ar šādu tekstu apdrukātas A4 formāta lapas bija savietotas uz baltā flīģeļa, kas mēmi kluknēja atjaunotās VEF kultūras pils vestibilā, kur Saskaņas kongresa delegāti dzēra svarīgā foruma kafiju.
Tā kā delegātiem nebija valsts valodas prasmju, viņi nezināja, kas rakstīts uz tām nožēlojamajām lapelēm, kas neizskatījās pat pēc lētākajām salvetēm, tāpēc kafijas tases pa tiešo tika liktas uz baltā instrumenta. Kurš tad nezina, ka klimperējamais verķis ir paredzēts, lai uz tā liktu krūzes, glāzes un dibenus?
Skaistumam, kā mēdz teikt, piemīt briesmīgs spēks. Un katrai, pat liekulīgākajai ideoloģijai ir sava raksturīgā estētika. Tāda ir arī Saskaņai, un koši sarkanais deķis, ko šī partija izkāra uz VEF kultūras pils loga, lai reklamētu kongresu, ir apliecinājums savveida skaistumam, kas saplūda brīnišķīgā konsonansē ar dažu vissvarīgāko delegātu sarkanajām šlipsēm. Tāpēc klavieru aizdomīgo baltumu vienkārši vajadzēja atmiekšķēt ar kafijas tasēm, un tam nebija nekāda sakara ar nekulturālības kvintesenci, kā sociālo tīklu komentāros rakstīja daži nekompetenti bezkauņas.
Skaistums ir pamanāms arī smalkumā, ar kādu Saskaņas gudrinieki pratuši apvienot dažādas politisko vienšūņu partijas un iekļaut tās Saskaņā. Pazuda, piemēram, PCTVL, kuru Saskaņa faktiski iznīcināja, jo tai bija kardināli cita, kaut arī vecišķa, tomēr radikālāka ideoloģija. Saskaņai nav vajadzīgas nekādas konkurentes krievisko partiju nišā - nedz lielas, nedz mazas konkurentes. Tas ir tieši pretējs process tam, kādu veic mūsu bāleliņi, kuriem vari nedot ēst, ļauj tikai kādu sīkpartiju uztamborēt, lai tā veiksmīgi turpinātu skaldīt elektorātu. Vienvārdsakot - Saskaņas bosi ir uz pareizā ceļa, lai tā galā jau ieraudzītu savas (savas!) valdības aprises. Jo Saskaņa nedrumstalojas, tā saliedējas - lai arī cik komiski skanētu šis vārds. Un tas ir Saskaņas skaistums: pamatīgs, sovjetisks, stabils - kā krievu skulptores Muhinas nemirstīgais veidojums Strādnieks un kolhozniece, kas ar savu ikonismu iedvesmojis ne vienu vien paaudzi veikt varoņdarbus.
Tagad tāds varoņdarbs stāv priekšā arī Saskaņas malačiem - satriekt pīšļos latviešu sīkpartiju kāršu namiņu. Kaut cik vērā ņemamu pretestību, būdamas partijas ar stabilu elektorātu, var radīt ZZS un NA, kamēr Vienotība, kuldamās pa pašiznīcināšanās dīķi, var tikai cerēt uz kādu brīnumainu pieķeršanos glābējstriķim, kas gan var pārvērsties arī striķī ap daudzcietušo partijas kaklu... Par marginālajiem partijveidojumiem vispār nav vērts runāt: tādas sīkmušas Saskaņa pat neierauga. Tā ka, biedri, neauklējiet ilūzijas: kamēr jūs šķeļaties un dalāties kā notekūdeņu infuzorijas, tikmēr Saskaņa līmējas par betona dūri, un tai ir pilnīgi pie elkoņa, ko jūs domājat par kafijas tasēm uz sava smalkā pianīna.
Skaistums ir arī paņēmienos, ar kuriem Saskaņa iespēra pa pēcpusi savam loceklim Andrejam Mamikinam, kurš pārstāv šo partiju Eiropas Parlamentā. «Jaunie un progresīvie» Saskaņas biedri negrib pīties ar Mamikinu, kurš acīm redzami pārstāv veco interfronti ar tās atbaidošo «seju» - Ždanoku. Kā gan citādi abiem būtu tik jautri pensionāru mītiņos pret izglītību latviešu valodā... Ne bez pamata šis tandēms jau nodēvēts par Ždamikinu.
Ar tādiem «dārzeņiem» Saskaņa vairs nevēlas būt vienā groziņā, tāpēc Mamikinam liedza uzstāties kongresā, un viņš savu sāpi izkliedza tīmeklī: «Partija ir briesmās. Tā ir nokļuvusi briesmās stagnēšanas un principu zaudēšanas dēļ. (..) Ja nacionālisma vilkam kompromisa vārdā ļauj apēst pusi zaķa, tad zaķim - mazākumtautību skolām - tas nozīmē nevis kompromisu, bet nāvi. Pēc tik svarīga mazākumtautību institūta bojāejas krievi Latvijā tiks nostādīti triju iespēju priekšā: asimilēšanās, marginalizācija vai aizbraukšana.»
Saskaņa, šķiet, vairs neko nedarīs rupji, neglīti, ar cirvi. Vietām, protams, vēl būs vajadzīgi uzraksti «Nekāpt uz poda!», «Nekakāt dušā!» un «Nemest tukšās pudeles klavierēs!», tomēr kopumā agresīvais, mamikiniskais tonis pazudīs, atdodot vietu atbilstošai politiskajai estētikai. Un tas jau būs bīstami pat tādiem skaistuma pazinējiem kā pagaidām valdošo partiju triumvirāts.