Lai gaisma lielāka par tumsu
 
©F64

«Baltijas valstīm noteikti nav lielāka prieka, kā vien uzzināt, ka Krievijā, Kemerovā, gājuši bojā tik daudzi cilvēki!» – šis nav vienīgais šāda satura ieraksts sociālajos tīklos. Tas šokē. Un ne jau tāpēc, ka savā graujošajā aplamībā apliecina smadzeņu čakarēšanas augstāko pilotāžu, kādu sasnieguši Kremļa uzturētie mediji, veidojot attieksmi pret Latviju un abām pārējām Baltijas valstīm, bet gan tālab, ka šādu apgalvojumu autori grauj priekšstatus par cilvēka dabas nemainību. Var jau būt, ka šādi tīmekļa ieraksti rodas vienkārši stulbuma iespaidā, taču negribas ticēt, ka stulbums ir lipīgs...

Pirmā sajūta pēc ziņām, kas atnāca no Kemerovas: fizisks gara saļimums, sāpes un līdzjūtība. Desmitiem bērnu. Desmitiem vecāku, kas izmisumā gaida labas ziņas, tikai ne nāvi, tikai ne pelnus un sabrukumu! «Mamma, es tevi mīlu» un «Kāpēc mūs neviens neglābj?», un tad - tikai klusums, tikai dūmi, tikai degošas plastmasas sprakšķi, tikai mēmā kliedzienā atvērtas sirdis... Un mums šeit nevienam neienāca prātā šķirot - TUR ir citi bērni, TIE nav mūsējie, tātad tā nav mūsu darīšana. Cilvēks - ja viņš, protams, ir cilvēks - jutīs līdzi. Vienmēr. Un vēl - kā nevilšas detaļas, kā atgādinājums dzīvības trauslumam, lai arī kam šī dzīvība piederētu - sadegušie dzīvnieciņi, kas atradās vienā no tirdzniecības centra zālēm. Vismaz divsimt četrkājaiņu dvēselītes, kuras centās glābt kāds cilvēks, kurš arī pats beigu beigās gāja bojā...

Otrdien internetā nejauši uzgāju latviešu aktiera Andra Lielā ierakstu sejugrāmatas lappusē. Lūk, viņa teksts, kas bija ierakstīts krieviski: «Tikko piedalījos kanāla NTV programmā Tikšanās vieta, kur programmas vadītāja nikni pārmeta: «Eiropas Savienība paziņoja par krievu diplomātu izraidīšanu tajā pašā dienā, kad Kemerovā notika traģēdija.» Es pilnīgi apstulbu. Velns, kā nav kauna?! Kādā sakarā? Kā drīkst sasaistīt banālas diplomātiskās spēles ar šausminošu traģēdiju? Vai tiešām nav nekā svēta? Viss frontei, viss uzvarai? Un dzīvi sadeguši bērni arī noderēs? Nu, kāpēc?! Zvana no Rīgas, Palermo, Minhenes - visi pārdzīvo, raud, iztaujā. Eiropieši ir šokā. Un neviens šo traģēdiju nesaista ar politiskajām «razborkām». Cilvēki jūt līdzi cilvēkiem un vienmēr paliek cilvēciski. Un viss.»

Andris jau daudzus gadus dzīvo Krievijā, tur ir viņa ģimene, viņš filmējas krievu seriālos un laiku pa laikam atbrauc uz Latviju. Un nereti piedalās dažādos Krievijas TV sarunu šovos, aizstāvēdams Latviju. Jāteic, varonīga rīcība, jo tas nav ne viegli, ne aizraujoši, visbiežāk - tas ir vienkārši pretīgi. Pret viņu parasti nostājas ne tikai lielākā daļa TV studijā sēdošās publikas, bet arī šova vadītāji: Andris, šķiet, nekad tur nav bijis savējais, viņš ir latvietis, ienācējs, svešinieks... kaut arī populārs, talantīgs aktieris. Arī šajā TV šovā viņš saņēma nievas, viņa teiktais tika raidījuma vadītāju rupji pārtraukts - pat tādā jautājumā kā kaimiņtautas līdzjūtība, kas ir viena no dabiskākajām, saprotamākajām cilvēka izpausmēm.

TV šova vadītājiem acīmredzot bija uzdevums: pazemot Andri, pazemot visus, kuri vārda tiešā nozīmē stāv aiz viņa Latvijā - tos, kuri jūt līdzi, bet kuru līdzjūtība ir kaut kādā zemākā rangā, tā jānoniecina, tai nedrīkst ticēt. Protams, pareizāk ir likt noticēt nule «ievēlētajam» prezidentam Putinam, kurš, ieradies Kemerovā, dodas uz piemiņas vietu, no kuras - drošībai! - aizdzīti visi cilvēki, noliek oficiālās rozes, slimnīcā apciemo pāris ugunsgrēkā «cietušos», kuri guļ svaigi saklātās «koikās», apģērbušies līdz zodam, un kuros vietējie blogeri atpazīst drošības dienesta darbiniekus... Savukārt tie cilvēku tūkstoši, kas pulcējas mītiņā Kemerovas centrālajā laukumā, nav pelnījuši karsti mīļotā prezidenta klātbūtni un uzrunu ar asarām acīs. Pat šis liekulis nespēj tiktāl aizmeloties, lai notēlotu patiesas sāpes.

...Pavasara saulgrieži, Lieldienu dzīvības un atjaunotnes solījums kā mierinošs plīvurs noklājas pāri visiem, kuri jūtas salauzti. Es nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet, lai samierinātos ar zaudējumu, ko par tādu pat nav iespējams nosaukt, tas ir kas vairāk, jo simtiem cilvēku dzīve ir sagrauta un pārvērsta pelnos. Gan tajos pelnos, kas palikuši zem drupām, gan tajos, kas noguluši dvēselē. Tāpēc lai gaisma jums visiem lielāka par tumsu. Lai jums un mums atnāk Lieldienas kā mierinājums.