Esmu samaksājusi par «uzvaras pieminekli», par to, kas atrodas Pārdaugavā un kura pilnais nosaukums ir «Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem». 1985. gadā par to ir samaksājuši tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuriem no algas – neprasot, vai viņi to vēlas vai ne – atvilka pa desmit rubļiem, to nodēvējot par brīvprātīgu ziedojumu.
Kad Latvija atguva neatkarību, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija konstatēja, ka «uzvaras pieminekļa» mākslinieciskā kvalitāte neatbilst kritērijiem, kādi izvirzāmi valsts aizsargājamam kultūras piemineklim, tādēļ neiekļāva to attiecīgajā sarakstā. Tagad, atbilstoši vēsturiskās izziņas kvalitātei, pie šī «pieminekļa» 9. maijā pulcējas tie, kuriem šis datums ir dārgs kā Latvijas kārtējās padomju okupācijas piemiņas diena.
Bet ne par mākslinieciskumu šoreiz mūsu dziesma. Par ziedojumu brīvprātību un finansēšanas mērķtiecību gan. Nule Saeimas komisijām tika nodots likumprojekts Par Likteņdārzu, un tajā galvenais uzsvars likts uz Likteņdārzu - Daugavas krastā veidojamo parku, tā nonākšanu valsts paspārnē, nodrošinot projekta attīstītāju - Kokneses fondu - pret iespējamu krīzi vai bankrotu. Bet tas nozīmē to, ka par šā projekta īstenošanu nāksies maksāt valstij, tas ir, nodokļu maksātājiem. Uzturēšana būs vēl dārgāka par izveidošanu, jo 22 hektāri «prasīs» savu: vajadzēs pļaut zālienu, uzturēt zaļās «dekorācijas» un celtnes, katram kociņam un akmenim atradīsies pa uzraugam, līdz ar to amatu būs daudz... Dārza finansējumu varētu savākt ziedojumos, bet to plūsma nezin kādēļ aprimusi, kaut arī sabiedriskie mediji kopš 2009. gada aizgūtnēm - par nodokļu maksātāju naudu! - reklamējuši šo projektu, veidojot regulāras tiešraides no Likteņdārza, kura patrons bija toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers. Kaut arī patronējamo Likteņdārzu viņš izmantoja sevis popularizēšanai, tas nepalīdzēja viņam otrreiz ieņemt prezidenta posteni...
Viss ir tik skaisti, ka no smukuma dūša aptekas. Dārza koncepcijas autors ir Japānas ainavu arhitekts, dzenbudistu priesteris Šunmjo Masuno. Nav skaidrs, kāpēc japāņu ainava būtu tik nozīmīga «visu to Latvijas iedzīvotāju piemiņai, ko Latvija zaudēja 20. gadsimtā, - to, kas krituši karos, represēti, bijuši spiesti doties trimdā vai citādi cietuši savu politisko uzskatu dēļ». Kāpēc šai vietai, kas emocionāli nesaistās ne ar ko, vienīgi ar Pļaviņu HES celtniecību, kuras dēļ tika applūdināta zeme, izveidojot mākslīgu salu Daugavā, pēkšņi jākļūst par svētvietu, kur «sastopas pagātne, tagadne un nākotne»? Manuprāt, svētvietas nerodas ne no kā, tikai tāpēc vien, ka dažam ir vēlme iegravēt savu vārdu laika sienā. Pašpasludinātajā svētvietā ieguldīti jau 2,5 miljoni eiro, nepieciešami vēl 1,7 miljoni, lai pabeigtu šo mākslīgo memoriālu. Ja ziedotāji nebūs dāsni un ja Saeima pieņems augšminēto likumu, iztrūkstošo summu iekasēs no Latvijas nodokļu maksātājiem.
Likteņdārza idejas autori un Kokneses fonda dibinātāji ir Marta un Vilis Vītoli, kas 2005. gadā projektam ziedoja 450 tūkstošus latu. Izcili! Privāts fonds, privāti līdzekļi. Likteņdārza atbalstītāji ar prieku ik dienu dodas uz Likteņdārzu - sajūsmināties par to, cik viss tur ir skaisti, un paraudāt par vēsturiskajām netaisnībām. Ikvienam ir tiesības priecāties vai raudāt par sev svarīgo. Bet kāpēc tiem, kuri Likteņdārzā neizjūt eksaltāciju, būtu jādeleģē sava nodokļu nauda pasākumam, kam, viņuprāt, nepiemīt nedz vēsturiska, nedz kultūrizglītojoša vērtība? Martai un Vilim Vītoliem var pateikties par finansiālu palīdzību simtiem talantīgu jauniešu, bet privātā Likteņdārza bīdīšana caur Saeimas koalīcijas gaņģiem ir apšaubāms projekts.
Bet kā tad, piemēram, ar Aglonas Vissvētākās jaunavas Marijas svētkiem, kam ir valsts atbalsts? Tās ir nesalīdzināmas lietas. Pateicoties katoļticībai, latgalieši, atrazdamies Vitebskas guberņā, nepārkrievojās, daudzi katoļu garīdznieki nesa apgaismību, izplatot ideju par Latgales apvienošanos ar citiem Latvijas novadiem, lai veidotu Latvijas valsti. Kad pēc simt gadiem mēs, nākamajā dzīvē laimīgi diedami, ieraudzīsim tūkstošiem svētceļnieku, kas dodas uz Likteņdārzu tāpat kā uz Aglonu, mums vairs nenāks prātā liegt valsts atbalstu arī Likteņdārzam vai salīdzināt nodokļos iekļautos maksājumus ar apkaunojošajiem 1985. gada «brīvprātīgajiem ziedojumiem».
