Tas, kam bija jānotiek jau pirmajos atjaunotās brīvvalsts gados, notika vien pagājušonedēļ: Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz, sākot ar 2019./2020. mācību gadu, mazākumtautību izglītības iestādēs sākt pakāpenisku pāreju uz izglītību latviešu valodā.
Pērnā gada oktobrī izglītības ministrs Kārlis Šadurskis (Vienotība), no nezināmiem avotiem sasmēlies drosmi, izvirzīja priekšlikumu par minētajām pārmaiņām. Kaut arī Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) mudināja šo jautājumu izlemt līdz februārim (lai tas netiktu izmantots kā priekšvēlēšanu kampaņas elements), galīgais balsojums notika martā, un to kā sava priekšvēlēšanu karoga teju galveno fragmentu ar lielu pompu izlika Vienotība, kaut gan jau gadiem pāreja uz valsts valodu skolās bija Nacionālās apvienības nešaubīga prioritāte. Šajā gadījumā laikam nebūtu pareizi iegrimt politiskā greizsirdībā, jo - kaut arī ar lielu kavēšanos - tomēr padarīts nepieciešamais darbs: likumā ir noteikta pāreja uz valsts valodu vispārizglītojošajās skolās.
Taču dižam priekam un deputātu piemiņas foto knipsēšanai stabila pamata gan vēl nav. Ar notekcaurules nepiekāpību turpina smakot ždanokveidīgie «cīnītāji», nu jau solīdami kaut kādu «vislatvijas» vecāku sapulci, kurā protestēšot pret latviešu valodu, savukārt komiskos flešmobos dažādās pasaules valstīs tiekas pa saujiņai krievu emigrantu, kuri, uz papīra lapiņām sazīmējuši «atbalstu krievu valodai Latvijas skolās», izsakās par «genocīdu tīrā veidā». Protams, nevar aizliegt šādas izklaides, it sevišķi, ja «krieviskajā Vācijā, Taizemē, Kongo un Kamerūnā» ir pilns ar skolām, kurās mācību valoda ir krievu. Ak, nav? Kā tad tā? Vai tad visās šajās «krieviskajās valstīs» vai nu pirmā, vai nu otrā valsts valoda nav krievu valoda? Skumji, bet nav, un skolās mācības notiek attiecīgās valsts pamatvalodā. Bet Latvijā, raugi, mācībām jānotiek krieviski, pretējā gadījumā tas ir genocīds!
Šiem vispasaules murgiem būtu jāpievērš tikpat daudz uzmanības kā blusu skriešanās sacensībām kaimiņdukša kažokā. Nopietnāka padarīšana ir partijas Saskaņa vēršanās pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ar lūgumu neizsludināt parlamentā pieņemtos grozījumus, pamatojot šo lūgumu ar to, ka grozījumi neatbilstot nedz Satversmei, nedz Latvijai saistošiem starptautiskiem dokumentiem, piemēram, Eiropas Padomes Vispārējai konvencijai par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Protams, Saskaņa interpretēs situāciju atbilstoši savām interesēm, uzsverot, ka konvencijā norādīto minoritāšu vidū esot arī krieviski runājošā minoritāte. Te nu būs jāpapūlas Valsts prezidenta kancelejas juristiem, lai apgaismotu Saskaņas maldus un tēloto neizpratni. Ja vien... Ja vien prezidenta kungs vēlēsies nostāties pret Saskaņas nepārprotamo mērķi: panākt reālas divvalodības atgriešanās iespēju pagaidām trauslajā valsts valodas nostiprināšanās stadijā. Ja Raimonds Vējonis nosūtīs atpakaļ Saeimai vēlreizējai caurlūkošanai minētos likuma grozījumus, tas nozīmēs, ka tiekam atmesti atpakaļ nenosakāmi tālā divvalodīgā pagātnē.
Prezidenta kungam šajās dienās nāksies sasmelties drosmi un izšķirties: būt kopā ar nacionālas valsts cēlājiem, kurā ikviens nama ķieģelis tiek ielikts latviski, vai būt kopā ar divvalodības ieviesējiem, kuri pat nemēģina slēpties aiz dažādām eifēmismu lupatiņām, tādām kā «integrācija», «nacionālo minoritāšu iespējas apgūt zināšanas savā dzimtajā valodā» utt. Drosme prezidentam būs nepieciešama daudz vairāk nekā tad, kad ar klīrīgu kavēšanos viņš apsveica Putinu sakarā ar uzvaru «vēlēšanās», jo izšķiršanās - apsveikt vai neapsveikt kaimiņvalsts cara tētiņu - lielā mērā gulstas uz ārlietu resoru un diplomātijas mistiskajiem likumiem, savukārt atsviest atpakaļ vai izsludināt likumu - tas nu ir Valsts prezidenta vienpersonisks... nu, gandrīz vienpersonisks lēmums.
Būs jāpadomā: ņemt piemēru no Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites, kuras nelokāmā nacionālā nostāja jau ir teju leģendāra, vai no Igaunijas pirmās personas Kersti Kaljulaidas, kas pārsteidzoši īsā laikā ir atradusi optimālu pielaidīguma recepti attiecībās ar krievvalodīgajiem. Grūta izvēle mūsu Raimondam.
